Krievijas—Ukrainas karš

Vikipēdijas lapa
Šis raksts ir par mūsdienu karu. Par karu no 1917. līdz 1921. gadam skatīt rakstu Ukrainas neatkarības karš.
Krievijas—Ukrainas karš

Aktuālais stāvoklis
Datums2014. gada 20. februāris—pašlaik
Vieta
Ukraina
Iznākums

No 2014. līdz 2022. gadam:

Kopš 2022. gada:

Karotāji

Karogs: Ukraina Ukraina

Atbalsta:
Valsts karogs: NATO NATO (netiešā militārā palīdzība)[1]

Karogs: Krievija Krievija

  • "DTR" (2014—2022)
  • "LTR" (2014—2022)
Atbalsta:
Karogs: Baltkrievija Baltkrievija (2022—pašlaik)
Karogs: Irāna Irāna (netiešā militārā palīdzība kopš 2022. gada)[2]
Karogs: Ziemeļkoreja Ziemeļkoreja (netiešā militārā palīdzība kopš 2022. gada)[3]
Karogs: Ķīna Ķīna (netiešā militārā palīdzība kopš 2022. gada)[4]
Karogs: Dienvidāfrika Dienvidāfrika (netiešā militārā palīdzība kopš 2022. gada)[5]
Komandieri un līderi

Valsts karogs: Ukraina Volodimirs Zelenskis (2019—pašlaik)
Valsts karogs: Ukraina Petro Porošenko (2014—2019)
Valsts karogs: Ukraina Oleksandrs Turčinovs (2014)
Valsts karogs: Ukraina Oleksijs Rezņikovs (2021—pašlaik)

Valsts karogs: Ukraina Valerijs Zalužnijs (2021—pašlaik)

Valsts karogs: Krievija Vladimirs Putins (2014—pašlaik)
Valsts karogs: Krievija Sergejs Šoigu
(2014—pašlaik)
Valsts karogs: Krievija Valērijs Gerasimovs (2014—pašlaik)

Valsts karogs: Krievija Jevgēņijs Prigožins (2022—pašlaik)

Krievijas—Ukrainas karš (ukraiņu: російсько-українська війна, krievu: российско-украинская война) ir bruņots konflikts starp Krievijas Federācijas un tās atbalstītajiem prokrievisko separātistu spēkiem un Ukrainas Bruņotajiem spēkiem, kas sākās 2014. gada 20. februārī ar Krimas aneksiju un turpinājās kā Donbasa karš. 2022. gada 24. februārī Krievijas Bruņotie spēki sāka jaunu iebrukumu Ukrainā.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1991—2004[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Ukrainas PSR referenduma par Ukrainas neatkarības pasludināšanas akta apstiprināšanu un tam sekojošajiem Belovežas līgumiem par PSRS likvidāciju 1991. gadā Ukraina ieguva neatkarību, bet jaunizveidotā Krievijas Federācija pieteica pretenzijas uz Padomju Savienības tiesību pārņēmējas statusu.

1994. gada 5. decembrī Ukrainas, Krievijas, Lielbritānijas un Amerikas Savienoto Valstu vadītāji parakstīja Budapeštas memorandu — dokumentu, saskaņā ar kuru Ukraina no PSRS atlikušos kodolieroču krājumus (aptuveni trešdaļu no tās arsenāla) nodeva Krievijai, kura savukārt apņēmās garantēt Ukrainas neatkarību, suverenitāti un teritoriālo nedalāmību.[6]

1997. gadā Krievijas prezidents Boriss Jeļcins un Ukrainas prezidents Leonīds Kučma parakstīja līgumu par draudzību, sadarbību un partnerību, saskaņā ar kuru puses vienojās izveidot stratēģisku partnerību, apņēmās savstarpēji ievērot abu valstu teritoriālo nedalāmību un apņēmās neizmantot savu teritoriju, lai kaitētu otras valsts drošībai.

Leonīda Kučmas prezidentūras laikā 2003. gada rudenī notika konflikts par Tuzlas strēli.[7] Krievijas puses mēģinājums bez Ukrainas piekrišanas uzbūvēt dambi, kas savienotu Krievijas piekrasti ar šo Ukrainas teritorijas daļu, izraisīja Kučmas reakciju: pārtraucot virkni vizīšu uz Latīņamerikas valstīm, viņš ieradās notikuma vietā un organizēja pasākumus, lai demonstratīvi parādītu, ka uz kāpas tiek būvēti aizsardzības nocietinājumi. Daudzi pētnieki un analītiķi Tuzlas incidentu uzskatīja par Krievijas pirmo mēģinājumu "izpētīt" Ukrainu par tās iespējamām darbībām saistībā ar iespējamo Krimas aneksiju.[nepieciešama atsauce] Šis mēģinājums tika noraidīts Ukrainas prezidenta asās reakcijas dēļ.

2004—2010[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2004. gadā, kārtējo prezidenta vēlēšanu priekšvakarā, tābrīža Ukrainas prezidents Leonīds Kučma par savu pēcteci izvēlējās toreizējo premjerministru Viktoru Janukoviču. Vēlēšanu kampaņas laikā Viktora Janukoviča tēls tika veidots, balstoties uz idejām par stabilitāti, varas nepārtrauktību un saišu stiprināšanu ar Krieviju, savukārt galvenais opozīcijas kandidāts Viktors Juščenko sevi pozicionēja kā prorietumniecisku reformistu demokrātu, kurš solīja izeju no "stagnācijas" un uzvaru pār korupciju.

Oranžās revolūcijas laikā Kijivā

Juščenko vēlētāju elektorāta bāze bija Ukrainas rietumu un centrālie reģioni, savukārt Janukovičs paļāvās uz Ukrainas austrumu un dienvidu reģionu iedzīvotāju balsīm. Krievija aktīvi atbalstīja Viktoru Janukoviču viņa prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā, bet Oranžā revolūcija pēc tam neļāva Janukovičam iegūt varu.[8]

Kremlis Oranžās revolūcijas uzvaru uztvēra kā sāpīgu sakāvi. Krievijas vadībai šī situācija radīja dubultu izaicinājumu: Krievijas ārpolitiskajām interesēm, jo Juščenko vēlējās virzīt Ukrainu uz Rietumiem, un paša režīma saglabāšanai Krievijā, jo Ukrainas sabiedrība bija rādījusi piemēru, kā gāzt korumpētu un represīvu valdību. Tas iezīmēja pavērsienu Krievijas ārpolitikā: no mēģinājumiem integrēties ar Rietumiem saskaņā ar Krievijas nosacījumiem līdz mēģinājumiem sākt "norobežošanos no Rietumiem", kā tas beidzot tika formulēts Vladimira Putina 2007. gada 10. februāra Minhenes runā.

Vladimira Putina runa Minhenē

Krievijā ir izveidojusies pārliecība, ka Rietumi apzināti izraisīja Oranžo revolūciju, lai pie varas atvestu prorietumnieciski noskaņoto Juščenko. Krievijas valdības aprindās pastāvēja bažas, ka Rietumu valstis varētu mēģināt atkārtot savus panākumus Ukrainā pašā Krievijā, "graujot Kremļa leģitimitāti" un "atbalstot tautas sacelšanos". Tas ir veicinājis pretamerikānisku noskaņojumu un autoritārisma pieaugumu Krievijā. Maskavas politika kļuva vērsta uz "krāsaino revolūciju" novēršanu.

Viktors Juščenko kā Ukrainas prezidents īstenoja izteikti prorietumniecisku politiku. Viņa vadībā Ukraina uzsāka sarunas par asociācijas nolīgumu starp Ukrainu un Eiropas Savienību un aktīvi centās panākt dalības NATO rīcības plānu. Tajā pašā laikā attiecībās ar Krieviju pastāvīgi pastāvēja konflikti. Piemēram, Juščenko prezidentūras laikā Krievija divas reizes, 2006. un 2009. gadā, pārtrauca gāzes piegādes Ukrainai, kā rezultātā tika pārtrauktas tranzīta piegādes uz Eiropu.

2008. gada aprīlī Bukarestē notikušajā NATO samitā Ukraina un Gruzija apsprieda Rīcības plāna dalībai NATO piešķiršanu. Krievijas premjerministrs Vladimirs Putins stingri iestājās pret NATO paplašināšanos.Tā rezultātā Vācija un Francija bloķēja rīcības plānu iesniegšanu Ukrainai un Gruzijai.

Gruzijas kara ar Krieviju laikā 2008. gada augustā Ukrainas prezidents Viktors Juščenko stingri atbalstīja Gruziju. 2008. gada 2. augustā Polijas, Lietuvas, Igaunijas un Ukrainas prezidenti un Latvijas premjerministrs bezprecedenta vizītē apmeklēja Gruzijas galvaspilsētu Tbilisi, kuru tobrīd apdraudēja Krievijas karaspēks, lai atbalstītu Gruzijas prezidentu Miheilu Saakašvili.

2008. gada oktobrī Krievijas premjerministrs Vladimirs Putins tikšanās laikā ar Ukrainas premjerministri Jūliju Timošenko apsūdzēja Ukrainu militārās palīdzības sniegšanā Gruzijai. Viņš arī apgalvoja, ka kaujās Gruzijas pusē ir piedalījušies ukraiņi. Ukraina ir noraidījusi kā nepatiesus apgalvojumus, ka Ukrainas karavīri piedalījušies 2008. gada karā, un attiecībā uz ieroču piegādēm Gruzijas pusei ir paziņojusi, ka uz Gruziju neattiecas starptautiskās sankcijas vai embargo, tāpēc, atzīstot pašu ieroču piegādes faktu, ir noraidījusi Krievijas pretenzijas šajā sakarā.

2010—2014[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2010. gadā par Ukrainas prezidentu tika ievēlēts prokrieviskās Reģionu partijas kandidāts Viktors Janukovičs. Līdz ar viņa uzvaru Krievijas un Ukrainas attiecības uzlabojās, jautājums par dalību NATO tika iesaldēts. Tomēr 2012. gada 30. martā tika parafēts Asociācijas nolīgums starp Ukrainu un Eiropas Savienību, kura sagatavošana ilga vairākus gadus. Ukraina 2012.-2013. gadā sāka tuvoties Muitas savienībai. Integrāciju ar ES galvenokārt atbalstīja proeiropeiski noskaņotie Centrālās un Rietumukrainas iedzīvotāji, savukārt pievienošanos Muitas savienībai pārsvarā atbalstīja prokrieviski noskaņotie Ukrainas Krimas un dienvidaustrumu iedzīvotāji.

Tuvojoties attiecību atjaunošanai ar Eiropas Savienību, Krievija 2013. gada jūlijā aizliedza Roshen produktu importu, bet vēlāk arī kartupeļu, piena un citu produktu importu, tādējādi uzsākot ekonomisko spiedienu uz Ukrainu un faktiski pārkāpjot Budapeštas memorandu, kas garantēja arī atteikšanos no jebkāda ekonomiskā spiediena.

2013. gada novembrī Ukrainas valdība paziņoja, ka tā pārtrauc sagatavošanās darbus asociācijas nolīguma parakstīšanai ar ES, kura nozīmīgākais noteikums bija brīvās tirdzniecības nolīgums ar Eiropas Savienību.[9] Šis Krievijas spiediena dēļ pieņemtais lēmums izraisīja mēnešiem ilgus protestus Kijivā un citās Ukrainas pilsētās, kurus atbalstīja parlamentārā opozīcija.

Protesti ar proeiropeiskiem un pret valdību vērstiem saukļiem noveda pie varas maiņas Ukrainā 2014. gada februārī, tostarp Janukoviča atkāpšanās no prezidenta amata, Mikolas Azarova valdības atlaišanas un valdošās partijas galveno pārstāvju bēgšanas no valsts. 2014. gada 23. februārī par Ukrainas prezidenta pienākumu izpildītāju tika iecelts Oleksandrs Turčinovs, kurš tikko bija ievēlēts par Augstākās Radas priekšsēdētāju.

Ukrainas valdības nomaiņu pret Maskavai nelojālu valdību Krievijas vadība uztvēra ļoti negatīvi un oficiāli raksturoja to kā valsts apvērsumu.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krimas okupācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Krimas okupācija
Krievijas karavīri bez atšķirības zīmēm ar ložmetējiem pie Krimas Autonomās Republikas Augstākās padomes ēkas, 2014. gada 1. marts

Krievijas īstenotā Krimas okupācijas operācija sākās 2014. gada 20. februārī, vēl pirms Eiromaidana uzvaras. 23. februārī Krimas prokrieviskie aktīvisti no organizācijām "Krievu bloks" un "Krievu vienotība" sāka rīkot mītiņus pussalas teritorijā un izveidoja "Krimas pašaizsardzības kustību". 27. februārī bruņotas vienības bez atšķirības zīmēm, kas bija Krievijas militārpersonas, ieņēma Krimas Autonomās Republikas parlamenta un valdības ēkas Simferopolē un pārņēma kontroli pār vietējām iestādēm, un drīz vien "zaļie cilvēciņi" ieņēma visus pārējos stratēģiskos objektus Krimā, nesastopoties ar Ukrainas spēcīgu pretestību.[10]

"Zaļie cilvēciņi" Krimā

16. martā jaunās Krimas varas iestādes rīkoja referendumu par Krimas statusu.[11] 18. martā Krievija tās sastāvā iekļāva Krimu un Sevastopoli.[12]

Donbasa karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Donbasa karš

17. martā ar prezidenta pienākumu izpildītāja Oleksandra Turčinova dekrētu Ukrainā pirmo reizi tika pasludināta mobilizācija.

No 12. līdz 14. aprīlim prokrieviskie aktīvisti ieņēma vairākas administratīvās ēkas Doneckas apgabala pilsētās: Slovjanskā, Kramatorskā, Artemivskā (tagad Bahmuta), Limanā, Družkivkā, Makijivkā, Mariupolē un Horļivkā.

2014. gada 13. aprīlī Oleksandrs Turčinovs paziņoja, ka uzsāk plaša mēroga pretterorisma operāciju, iesaistot Ukrainas bruņotos spēkus, lai "apturētu Krievijas specdienestu organizēto terorisma uzliesmojumu" Ukrainas austrumu reģionos.[13]

Protesti Doneckā

28. aprīlī prokrieviski noskaņotie spēki Luhanskā paziņoja par LTR dibināšanu un sāka ieņemt administratīvās ēkas Luhanskas apgabalā. 11. maijā notika viltus referendumi par pašpasludinātās DTR un LTR neatkarību. Saskaņā ar to rezultātiem par neatkarību nobalsoja attiecīgi 89,07 % un 96,2 % iedzīvotāju.

22. maijā separātistu spēki uzbruka pretterorisma operācijas kontrolpunktam netālu no Volnovahas, nogalinot 18 karavīrus.

Ukrainas spēki atguva kontroli pār Mariupoli 2014. gada 13. jūnijā.

14. jūnijā separātistu spēki notrieca Ukrainas bruņoto spēku lidmašīnu IL-76, kas nogādāja karavīrus uz Luhanskas lidostu, nogalinot 49 cilvēkus. Tajā pašā dienā separātistu bruņotie formējumi veica vairākus uzbrukumus Ukrainas kontrolpunktiem, kuru laikā tika nogalināti seši karavīri. Kopumā šajā dienā dzīvību zaudēja 55 Ukrainas karavīri.

Petro Porošenko nolēma pagarināt vienpusējo pamieru no 27. līdz 30. jūnijam. Šis lēmums izraisīja plašu sašutumu sabiedrībā, armijā un brīvprātīgo bataljonos.

5. jūlijā prokrieviskie spēki atkāpās no Slovjanskas, kas ļāva Ukrainas karaspēkam ieņēmt pilsētu un pacelt Ukrainas karogu. Bruņotie formējumi atkāpās arī no Kramatorskas, aptuveni 1000 kaujinieku atvaļinātā Krievijas FDD pulkveža Igora Girkina vadībā konvojā dodoties uz Donecku. Tajā pašā dienā no separātistiem tika atbrīvotas Kramatorska, Družkivka un Kostjantiņivka. Separātisti visus savus spēkus novirzīja Doneckas, Luhanskas un Horļivkas aizsardzībai, atstājot pārējās apdzīvotās vietas.

17. jūlijā Doneckas tautas republikas kaujinieki notrieca pasažieru lidmašīnu Boeing 777.[14]

2015. gadā gandrīz 15 stundās ilgušajās sarunās Minskā valstu līderi bija panākuši vienošanos par 13 miera plāna punktiem, kas paredz ne tikai uguns pārtraukšanu un smago ieroču atvilkšanu no ukraiņu spēku un prokrievisko separātistu sadursmes līnijas.[15] Pēc Minskas vienošanās noslēgšanas karš Donbasā norima, taču kaujas joprojām nebija pārtrauktas līdz galam.

Krievijas 2022. gada iebrukums Ukrainā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Krievijas 2022. gada iebrukums Ukrainā
Iznīcinātā Krievijas militārā tehnika Bučā

2022. gada 24. februāra Krievija uzsāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā.[16] Krievijas spēki sāka intensīvu UBS vienību apšaudi austrumos un šķērsoja robežu visā tās garumā, iebrūkot arī no Baltkrievijas teritorijas, kā arī veica raķešu un bumbu triecienus lidlaukiem un ieroču noliktavām visā Ukrainas teritorijā.

Ukrainas Augstākā padome vienbalsīgi pieņēma kara stāvokli. Iebrukuma laikā tika ieņemtas vairākas lielas Ukrainas pilsētas, galvenokārt valsts dienvidos, tostarp Hersona, taču Krievija nespēja to noturēt, un pilsēta tika atbrīvota.[17]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ «NATO allies to provide more weapons to Ukraine, Stoltenberg says». Reuters. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022-02-26. Skatīts: 2022. gada 25. februāris. NATO Secretary-General Jens Stoltenberg said on Friday the alliance was deploying parts of its combat-ready response force and would continue to send weapons to Ukraine, including air defences
  2. ↑ Izdevums: Irāna varētu nodot Krievijai ballistiskās raķetes un bezpilota lidaparātus lsm.lv 2022. gada 16. oktobrī
  3. ↑ ASV nodod ANO pierādījumus, ka Ziemeļkoreja palīdz Krievijai ar ieročiem la.lv 2023. gada 21. janvārī
  4. ↑ «Politico»: Ķīnas uzņēmumi piegādā Krievijai ieročus lsm.lv 2023. gada 17. martā
  5. ↑ Dienvidāfrikas Republika sola izmeklēt apsūdzības par ieroču piegādi Krievijai lsm.lv 2023. gada 13. maijā
  6. ↑ «Будапештский меморандум: что пообещали Украине в 1994 году и как Киев хочет использовать это в свою пользу». hromadske.ua (krievu). 2022-02-22. Skatīts: 2023-06-03.
  7. ↑ «Пробная война. 15 лет назад Россия попыталась захватить украинский остров Тузла». nv.ua (krievu). Skatīts: 2023-06-03.
  8. ↑ «Победу на выборах президента Украины одержал Виктор Ющенко». Радио Свобода (krievu). 2011-05-15. Skatīts: 2023-06-03.
  9. ↑ «Janukovičs slēdz Ukrainas ceļu uz iestāšanos NATO». www.diena.lv. Skatīts: 2023-06-03.
  10. ↑ «Kas ir “zaļie cilvēciņi”, un ko ar viņiem darīt? Saruna ar atvaļināto kapteini Bružu, kas piecus gadus pavadīja Ukrainā». Latvijas Avīze (latviešu). Skatīts: 2023-06-03.
  11. ↑ «Krimas referendums tuvojas noslēgumam; ekstrēmisti rīko nekārtības Ukrainā». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2023-06-03.
  12. ↑ «Как России удалось взять Крым без боя?». BBC News Русская служба (krievu). 2015-03-20. Skatīts: 2023-06-03.
  13. ↑ «РНБО розпочинає масштабну АТО із залученням Збройних Сил - Турчинов». Українська правда (ukraiņu). Skatīts: 2023-06-03.
  14. ↑ «Pētījums: Lidmašīnu Ukrainas austrumos notrieca Krievijas armijas vienība». Ārvalstīs (latviešu). 2015-01-12. Skatīts: 2023-06-03.
  15. ↑ «Minskas vienošanās: Ārvalstu spēku izvešana, jauna konstitūcija un īpašs statuss Donbasā». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2023-06-03.
  16. ↑ Iveta Šķiņķe. «Ārlietu ministrijas paziņojums: gads kopš Krievijas Federācijas pilna mēroga militārā iebrukuma Ukrainā». www2.mfa.gov.lv. Skatīts: 2023-06-03.
  17. ↑ «Возвращение. Как живет освобожденный Херсон – DW – 22.11.2022». dw.com (krievu). Skatīts: 2023-06-03.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Krievijas—Ukrainas_karš&oldid=3906792"