Krievijas valsts (1918—1920)

Krievijas valsts bija antiboļševiku valsts veidojums Krievijas pilsoņu kara laikā no 1918. līdz 1920. gadam. Tā tika izveidota Sibīrijā un apvienoja vairākas Baltās kustības valdības.^[1]

1918. gada novembrī admirālis Aleksandrs Kolčaks kļuva par Krievijas valsts augstāko vadītāju. Valsts galvaspilsēta atradās Omskā. Krievijas valsts cīnījās pret boļševikiem un centās atjaunot vienotu Krieviju.

Pilsoņu kara laikā Krievijas valsts kontrolēja lielas teritorijas Sibīrijā, Urālos un Krievijas Tālajos Austrumos. Tomēr Sarkanā armija pakāpeniski guva virsroku. 1920. gadā Kolčaks tika sagūstīts un nošauts, bet Krievijas valsts beidza pastāvēt.

Vēsture

Krievijas valsts tika izveidota Krievijas pilsoņu kara laikā kā viens no galvenajiem Baltās kustības politiskajiem un militārajiem centriem cīņā pret boļševikiem. Pēc Oktobra revolūcijas un Krievijas PFSR izveides daudzi bijušās Krievijas Impērijas virsnieki, politiķi un monarhisti atteicās atzīt boļševiku varu.

1918. gada vasarā un rudenī Sibīrijā un Volgas reģionā izveidojās vairākas antiboļševiku valdības. Sākotnēji nozīmīgākā bija Komučs Samārā un Sibīrijas pagaidu valdība Omskā. 1918. gada septembrī Ufā tika sasaukta valsts apspriede, kurā izveidoja Krievijas pagaidu valdību, kas bija pazīstama arī kā Ufas direktorija. Tās mērķis bija apvienot dažādos antiboļševiku spēkus vienotā valstī.

1918. gada 18. novembrī Omskā notika militārs apvērsums, kura rezultātā admirālis Aleksandrs Kolčaks kļuva par «Krievijas augstāko valdnieku» (Верховный правитель России). Pēc apvērsuma tika pasludināta Krievijas valsts, kuras galvaspilsēta atradās Omskā. Kolčaka valdība centās atjaunot vienotu un nedalāmu Krieviju, atcelt boļševiku reformas un atjaunot centrālo valsts pārvaldi.

Krievijas valsts kontrolēja plašas teritorijas Sibīrijā, Urālos un daļēji arī Krievijas Tālajos Austrumos. Valsts balstījās uz armiju, kuru vadīja bijušie Krievijas Impērijas virsnieki. Nozīmīgu palīdzību sniedza Antante, īpaši Lielbritānija, Francija, Amerikas Savienotās Valstis un Japāna, kas piegādāja ieročus un militāro aprīkojumu.^[2]

1919. gada pavasarī Kolčaka armija sāka plašu ofensīvu pret Sarkano armiju un īslaicīgi guva panākumus pie Ufas un Volgas virzienā. Tomēr boļševiki pakāpeniski pārgāja pretuzbrukumā. Sarkanā armija ieņēma Jekaterinburgu, Čeļabinsku un vēlāk arī Omsku.

Pēc militārajām sakāvēm Krievijas valsts sāka sabrukt. Kolčaka valdība zaudēja kontroli pār Sibīrijas dzelzceļu un svarīgākajām pilsētām. 1920. gada janvārī admirāli Kolčaku Irkutskā sagūstīja vietējie sociālisti un nodeva boļševikiem. 1920. gada 7. februārī viņš tika nošauts.

Pēc Kolčaka nāves Krievijas valsts faktiski pārstāja pastāvēt, lai gan atsevišķi Baltās kustības spēki turpināja cīņu Krievijas Tālajos Austrumos līdz 1922. gadam.

Valsts simbolika un atribūtika

Himna

1918. gada 19. novembrī Krievijas valsts Ministru padome pēc ārlietu ministra Jurija Kļučņikova ierosinājuma nolēma par Krievijas nacionālo himnu atzīt vienu no senākajām Krievijas Impērijas garīgajām himnām — Коль славен наш Господь в Сионе (Cik slavens ir mūsu Kungs Ciānā). Himnas izpildīšanas kārtība tika noteikta līdzīga bijušajai impērijas himnai Боже, Царя храни! (Dievs, sargā caru!).

Ģerbonis

1919. gada janvārī–aprīlī Omskā pēc Stepes novada Mākslinieku un tēlotājmākslas cienītāju biedrības iniciatīvas notika konkursi jaunas valsts himnas un valsts ģerboņa izveidei.

Konkursa noteikumi paredzēja, ka jaunajam ģerbonim jāsaglabā divgalvainais ērglis kā Krievijas valstiskuma simbols, taču tam bija jābūt veidotam senkrievu stilā un jāatbilst jaunās valsts idejai. No ģerboņa bija paredzēts noņemt monarhijas simbolus — kroņus, scepteri un valdnieka ābolu —, aizstājot tos ar jaunās Krievijas simboliem.

Konkursā tika iesniegti 97 ģerboņa projekti un 210 himnas tekstu varianti. Par vienu no galvenajiem favorītiem kļuva Kazaņas mākslinieka G. A. Iļjina projekts. Tajā bija attēlots divgalvains ērglis, virs kura atradās krusts ar devīzi Сим победиши! (Ar šo uzvarēsi!). Ērglim tika noņemti Krievijas Impērijas titulu ģerboņi un kroņi, bet saglabāts Maskavas ģerbonis ar Svēto Juri. Sceptera vietā tika attēlots zobens.

Lai gan neviens projekts netika oficiāli apstiprināts, Iļjina ģerboņa variants tika plaši izmantots uz dokumentu zīmogiem, Sibīrijas presē un naudas zīmēs.

1919. gada 9. maijā Krievijas valdības Ministru padome apstiprināja Augstākā valdnieka simboliku — karogu un breidvimpeli ar divgalvaino ērgli, taču bez monarhijas simboliem.

Valsts apbalvojumi

Vienlaikus ar konkursiem par himnu un ģerboni tika organizēti konkursi arī jaunu valsts apbalvojumu izveidei — ordeņiem Krievijas atdzimšana un Sibīrijas atbrīvošana.

Ordeņa Krievijas atdzimšana projekti neguva žūrijas atbalstu. Savukārt tika apstiprināts ordeņa Sibīrijas atbrīvošana projekts, kura autors bija tas pats mākslinieks G. A. Iļjins.

Daudzi konkursu projekti uzsvēra ideju par Krieviju karagājienā, kas neatbilda valdības iecerei radīt atjaunotas valsts oficiālo simboliku. Žūrijas locekļi norādīja arī uz monarhisko simbolu trūkumu vairākos projektos, kas bija pretrunā Baltās kustības deklarētajam neizlemšanas principam par Krievijas nākotnes valsts iekārtu.

Valsts politiskā iekārta

Krievijas valsts sastāvēja no vairākām teritoriāli nošķirtām daļām. Tikai Omskas un Arhangeļskas valdībām uz laiku izdevās savienot savas kontrolētās teritorijas. Omskā pieņemtie likumi tika uzskatīti par saistošiem visā Krievijas valsts teritorijā.

Omskas valdība sniedza finansiālu palīdzību Krievijas dienvidu baltgvardu spēkiem. Savukārt Millera Ziemeļu valdība, cenšoties atrisināt pārtikas trūkuma problēmu, organizēja labības iepirkšanu Sibīrijā.

Valsts pārvaldes sistēmu veidoja pagaidu valsts institūcijas, kuru darbība bija paredzēta kara laikam un kārtības atjaunošanai valstī.

Valsts pārvaldes institūcijas

Augstākais valdnieks

Augstākais valdnieks bija vienpersonisks valsts vadītājs, kuram piederēja augstākā likumdošanas, izpildvara un tiesu vara. Pēc amata viņš bija arī visu Krievijas sauszemes un jūras bruņoto spēku virspavēlnieks.

Vienīgais cilvēks, kurš ieņēma šo amatu, bija admirālis Aleksandrs Kolčaks. 1920. gada 4. janvārī viņš parakstīja savu pēdējo dekrētu, kurā paziņoja par nodomu nodot Visas Krievijas augstākās varas pilnvaras ģenerālim Antonam Deņikinam. Tomēr Deņikins šo amatu oficiāli neieņēma.

Līdz turpmākiem norādījumiem visa militārā un civilā vara Krievijas austrumu nomalēs tika nodota ģenerālleitnantam Grigorijam Semjonovam.

Ministru padome

Ministru padome bija augstākais Krievijas valsts likumdošanas un izpildvaras orgāns, kā arī Augstākā valdnieka varas garants.

Tās sastāvā ietilpa:

Ministru padomes priekšsēdētājs
Iekšlietu ministrs
Kara ministrs
Ārlietu ministrs
Kolonizācijas un zemkopības ministrs
Jūras ministrs
Tautas izglītības ministrs
Pārtikas un apgādes ministrs
Satiksmes ministrs
Tirdzniecības un rūpniecības ministrs
Darba ministrs
Finanšu ministrs
Tieslietu ministrs
Augstākā valdnieka valsts kontrolieris
Augstākā valdnieka un Ministru padomes lietu pārvaldnieks

Augstākā valdnieka padome

Augstākā valdnieka padome bija konsultatīva institūcija svarīgāko valsts jautājumu apspriešanai pie Augstākā valdnieka.

Padomes sastāvā ietilpa:

Augstākais valdnieks
Ministru padomes priekšsēdētājs
Finanšu ministrs
Iekšlietu ministrs
Ārlietu ministrs
Augstākā valdnieka un Ministru padomes lietu pārvaldnieks
Augstākā valdnieka iecelti padomnieki

Ārkārtējā valsts ekonomiskā apspriede

Ārkārtējā valsts ekonomiskā apspriede bija Ministru padomes konsultatīva institūcija ekonomikas jautājumos. Tā pildīja rūpniecības un kooperācijas pārstāvniecības funkcijas un pastāvēja līdz 1919. gada 2. maijam.

Tās sastāvā bija:

apspriedes priekšsēdētājs Sergejs Fedosjevs
finanšu ministrs
kara ministrs
pārtikas un apgādes ministrs
tirdzniecības un rūpniecības ministrs
satiksmes ministrs
Augstākā valdnieka valsts kontrolieris
privāto un kooperatīvo banku pārstāvji
Viskrievijas tirdzniecības un rūpniecības kongresu padomes pārstāvji
Kooperatīvo kongresu padomes pārstāvji

Valsts ekonomiskā apspriede

1919. gada 2. maijā Ārkārtējā valsts ekonomiskā apspriede tika pārveidota par Valsts ekonomisko apspriedi.

Šī institūcija izstrādāja ekonomiskās politikas projektus, kas vēlāk tika iesniegti Augstākajam valdniekam izskatīšanai un apstiprināšanai.

Tās priekšsēdētājs bija Georgijs Ginss.

Ministru padomes komiteja likumības un kārtības uzraudzībai

Šī komiteja bija Ministru padomes kontroles un konsultatīvā institūcija, kas uzraudzīja likumības un administratīvās kārtības ievērošanu valsts pārvaldē.

Augstākā valdnieka kanceleja

Augstākā valdnieka kanceleja bija valsts institūcija, kas nodrošināja Augstākā valdnieka darbību un viņa augstākās valsts varas īstenošanu.

Kancelejas direktors bija ģenerālmajors Martinovs.

Ekonomika un finanses

Kolčaka valdības rīcībā nonāca ievērojama daļa bijušās Krievijas Impērijas zelta rezerves. To 1918. gada augustā Kazaņā ieguva Komuča Tautas armija, bet vēlāk zelta krājumi tika nogādāti Omskā.

Rezervē ietilpa zelta monētas un stieņi, juvelierizstrādājumi, platīns, sudrabs un vērtspapīri. Pēc pirmskara kursa zelta rezerves vērtība tika lēsta aptuveni 650 miljonu zelta rubļu apmērā.

Kolčaka valdība izmantoja daļu šo līdzekļu Krievijas Impērijas ārējo parādu segšanai un sabiedroto valstu militāro piegāžu apmaksai. Kopumā šiem mērķiem tika izlietoti aptuveni 240 miljoni zelta rubļu.

Sabiedroto piegādes bija īpaši svarīgas Krievijas pilsoņu kara laikā, jo saimnieciskais sabrukums un transporta krīze izraisīja strauju rūpniecības ražošanas kritumu. Daudzi uzņēmumi samazināja ražošanas apjomus vairākas reizes, kas būtiski apgrūtināja armijas apgādi un valsts ekonomikas darbību.

Ārpolitika

Kolčaka ārpolitika bija cieši orientēta uz bijušajiem Krievijas Impērijas sabiedrotajiem Pirmajā pasaules karā. Kā Krievijas Augstākais valdnieks un pirmsoktobra valdību — gan cariskās valdības, gan Pagaidu valdības — pēctecis Kolčaks 1918. gada 21. novembra deklarācijā atzina Krievijas ārējos parādus un citas starptautiskās saistības. Līdz 1917. gada beigām Krievijas ārējais parāds pārsniedza 12 miljardus rubļu.

Galvenais balto valdību pārstāvis ārvalstīs bija bijušais Krievijas Impērijas ārlietu ministrs Sergejs Sazonovs, kurš atradās Parīzē. Viņam bija pakļautas gandrīz visas Krievijas diplomātiskās pārstāvniecības ārvalstīs, kas bija saglabājušās no pirmsrevolūcijas laika kopā ar savu personālu, īpašumu un funkcijām.

1918. gada 7. decembra deklarācijā par Pirmā pasaules kara beigām Kolčaka valdība pauda cerību piedalīties Versaļas miera konferencē. Krievijas Ārlietu ministrijā tika izveidota īpaša komisija gatavošanās darbam konferencē. Baltā valdība cerēja, ka Krievija tiks pārstāvēta kā liela valsts, kas karā cietusi milzīgus zaudējumus un trīs gadus uzturējusi otro fronti pret Vāciju.

Šādu nostāju sākotnēji atbalstīja arī sabiedrotie. Francijas militārās misijas vadītājs ģenerālis Moriss Žanēns pēc ierašanās Vladivostokā 1918. gada novembrī paziņoja, ka sabiedrotie uzskata Krieviju par nozīmīgu uzvarētājvalsti.

Tomēr vēlāk sabiedroto nostāja mainījās. Galvenais iemesls bija tas, ka nepastāvēja starptautiski atzīta vienota Krievijas valdība. Tika pieņemts lēmums atlikt Krievijas jautājuma izskatīšanu līdz pilsoņu kara beigām un vienotas valdības izveidošanai visā Krievijas teritorijā.

1919. gada janvārī ASV prezidents Vudro Vilsons un Lielbritānijas premjerministrs Deivids Loids Džordžs ierosināja sasaukt īpašu starptautisku konferenci Krievijas jautājumā Prinču salās Marmora jūrā pie Stambulas. Uz konferenci tika aicināti gan boļševiku, gan balto kustības pārstāvji.

Padomju valdība piekrita piedalīties, taču balto kustības vadītāji šo iniciatīvu uztvēra negatīvi. Gan Kolčaks, gan Antons Deņikins atteicās nosūtīt savus pārstāvjus uz Prinču salām, jo uzskatīja sarunas ar boļševikiem par nepieņemamām.

Starptautiskā atzīšana

Krievijas valsts de iure starptautiski atzina tikai viena valsts — Serbu, horvātu un slovēņu karaliste (vēlākā Dienvidslāvija). 1919. gada 19. maijā karalistes premjerministrs Stojans Protičs oficiālā notā paziņoja Krievijas valdībai, ka karaliste to atzīst par likumīgo Krievijas varu.

Savukārt Omskas valdība atzina Serbu, horvātu un slovēņu karalisti. Par karalistes pilnvaroto lietvedi Omskā tika iecelts Jovans D. Milankovičs, bet Krievijas valdības intereses Belgradā pārstāvēja Vasilijs Štrandtmans.

De facto Krievijas valsti atzina Antantes valstis — bijušās Krievijas sabiedrotās Pirmajā pasaules karā —, kā arī vairākas jaunās valstis, kas izveidojās pēc Eiropas impēriju sabrukuma, tostarp Čehoslovākija, Somija, Polija, Lietuva, Latvija un Igaunija.

Pārvaldes centralizācija

Krievijas valsts vadība centās izveidot stingri centralizētu pārvaldes sistēmu. Pēc admirāļa Aleksandra Kolčaka nākšanas pie varas 1918. gada 18. novembrī visa augstākā vara tika koncentrēta viņa rokās kā «Krievijas augstākajam valdniekam».

Kolčaka valdība atcēla daļu agrāko pagaidu valdību lēmumu un centās pakļaut vietējās administrācijas vienotam centram Omskā. Galvenā nozīme tika piešķirta armijai, iekšlietu struktūrām, dzelzceļa kontrolei un nodokļu iekasēšanai.

Centralizācija bija nepieciešama, lai koordinētu cīņu pret boļševikiem un uzturētu kontroli pār plašajām teritorijām Sibīrijā un Urālos. Tomēr praksē valdības vara bieži bija ierobežota. Vietējie militārie komandieri, kazaku atamani un sabiedroto valstu pārstāvji daudzviet rīkojās patstāvīgi.

Šī pretruna starp centralizētas valsts ideju un reālu varas sadrumstalotību kļuva par vienu no Krievijas valsts vājuma iemesliem pilsoņu kara laikā.

Tiesībsargājošās iestādes

1919. gada 15. jūnijā Krievijas pagaidu valdība izdeva aktu Par valsts kārtības un sabiedriskā miera aizsardzību, kurā tika noteiktas Krievijas valsts Iekšlietu ministrijas pilnvaras un funkcijas.

Sibīrijas milicija pildīja funkcijas, kas bija līdzīgas bijušās Krievijas Impērijas policijai, nodrošinot sabiedrisko kārtību un drošību valsts teritorijā.

1919. gada 5. maijā tika izveidotas īpašā uzdevuma milicijas vienības jeb OMON (Отряды милиции особого назначения).

Aleksandrs Kolčaks uzsvēra, ka:

OMON ir kaujas vienība valsts kārtības un sabiedriskā miera aizsardzībai un atjaunošanai, kā arī rezerve milicijas formēšanai no padomju varas atbrīvotajos apgabalos un pieredzējušu milicijas darbinieku sagatavošanai.

Šīs vienības darbojās teritorijās, kur atklātu karadarbību nomainīja partizānu karš. Vienību sastāvā bija četri kājnieku un viens jātnieku vads. Vienas vienības štats paredzēja 285 cilvēkus.

Tolaik šādu vienību dalībniekus bieži dēvēja par stražņikiem.

Bruņotie spēki

Krievijas valsts bruņoto spēku pamatu veidoja Krievu armija, Orenburgas atsevišķā armija un Čehoslovāku korpuss.

1918. gada septembris–decembris

1918. gada 28. septembrī Direktorija Ģenerālštāba loceklis ģenerālleitnants Vladimirs Boldirevs tika iecelts par visu Krievijas sauszemes un jūras bruņoto spēku Augstāko virspavēlnieku. Viņš pārņēma vienoto Krievijas Austrumu bruņoto formējumu vadību, tostarp Sibīrijas armijas vienības, Orenburgas un Urālu kazaku daļas, Komuča Tautas armijas atliekas un Čehoslovāku korpusu.

Sākotnēji Sibīrijas armijas un Tautas armijas apvienošana nedeva būtiskus panākumus. 1918. gada oktobrī baltie zaudēja Sizraņu un Samāru.

1918. gada oktobrī Boldirevs reorganizēja Austrumkrievijas bruņoto spēku vadību, sadalot karaspēku trīs frontēs:

Rietumu fronte
Dienvidrietumu fronte
Sibīrijas fronte

Rietumu frontē ietilpa krievu, baškīru un čehoslovāku vienības Urālos un Volgas reģionā. Frontes komandieris bija Jans Sīrovijs, bet štāba priekšnieks — Mihails Diterihss.

Dienvidrietumu fronti vadīja Orenburgas kazaku atamans Aleksandrs Dutovs. Savukārt Sibīrijas fronti vadīja Pāvels Ivanovs-Rinovs.

1918. gada 18. decembrī Aleksandrs Kolčaks kā Augstākais virspavēlnieks pavēlēja likvidēt Sibīrijas armijas korpusu rajonus un to vietā izveidot militāros apgabalus:

Rietumsibīrijas kara apgabalu ar štābu Omskā
Vidussibīrijas kara apgabalu ar štābu Irkutskā
Tālo Austrumu kara apgabalu ar štābu Habarovskā

Tajā pašā laikā tika apstiprināts arī Orenburgas kara apgabals.

1918. gada nogalē baltajiem izdevās gūt vairākus panākumus. 1918. gada 24. decembrī Sibīrijas armija ieņēma Permu, sagūstot lielu daudzumu trofeju.

Pēc Augstākā virspavēlnieka štāba izveidošanas vecā Sibīrijas armija tika likvidēta. No tās vienībām tika izveidota jauna Sibīrijas armija, kuru vadīja ģenerālis Radola Gajda.

No Samaras un Kamas grupu vienībām tika izveidota Rietumu armija ģenerāļa Mihaila Hanžina vadībā. Uz Dienvidrietumu frontes spēku bāzes tika izveidota Orenburgas atsevišķā armija, kuru komandēja Aleksandrs Dutovs.

1919. gads

1919. gada sākumā Krievu armija atvairīja Sarkanās armijas pretuzbrukumu pie Permas.

Martā baltie sāka plašu ofensīvu. Sibīrijas armija virzījās Kazaņas virzienā un ieņēma Sarapulu, Votkinsku un Iževsku. Rietumu armija ieņēma Ufu, Belebeju, Bugulmu un tuvojās Samārai.

Baltajiem izdevās ieņemt gandrīz visu Urālu reģionu un pietuvoties Volgai, taču drīz kļuva redzamas baltās armijas stratēģiskās problēmas. Sarkanā armija pārgāja pretuzbrukumā un sakāva Rietumu armiju pie Buguruslanas un Belebejas.

1919. gada vasarā baltie sāka atkāpties. Tika zaudētas Jekaterinburga un Čeļabinska.

1919. gada 22. jūlijā Krievu armija tika sadalīta:

1. Sibīrijas armijā
2. Sibīrijas armijā
3. armijā

Tās kopā veidoja Austrumu fronti ģenerāļa Mihaila Diteriha vadībā.

1919. gada rudenī baltie guva pēdējo lielo panākumu Toboļskas operācijā. Kolčaks personīgi plānoja uzbrukuma operācijas un Obas-Irtišas flotiles darbību, cenšoties apturēt sarkano atkāpšanos un ielenkt viņu spēkus.

Baltajiem izdevās atspiest Sarkano armiju vairāk nekā 100 kilometru attālumā no Tobolas upes, taču kopējais frontes stāvoklis turpināja pasliktināties.

Pēc Omskas atstāšanas baltie centās nostiprināties pie Obas upes līnijas, tomēr aizsardzību organizēt neizdevās. 1919. gada decembrī tika zaudētas Barnaula, Bijska un Novonikolajevska.

1920. gads

1920. gadā aptuveni 25 tūkstoši bijušās Austrumu frontes karavīru sasniedza Čitu. Par kaujasspējīgākajām tika uzskatītas:

Brīvprātīgo divīzija
4. Ufas divīzija
4. Sibīrijas divīzija
11. Urālu strēlnieku divīzija
12. Urālu strēlnieku divīzija

Baltie turpināja reorganizāciju un gatavošanos jaunām kaujām.

1920. gada vasarā Krievu armijas vienības kopā ar Japānas spēkiem atvairīja Sarkanās armijas uzbrukumus Čitai.

Vēlāk tika panākta vienošanās, ka baltās vienības pa dzelzceļu tiks evakuētas uz austrumiem caur Ķīnas teritoriju. Ierodoties Ķīnā, vienības tika atbruņotas un pa Ķīnas Austrumu dzelzceļu nogādātas Piejūras novadā, kur tās iekļāvās Tālo Austrumu armijas sastāvā.

Atsauces

↑ «Russian Civil War of 1918–1921 | History | Research Starters | EBSCO Research». EBSCO (angļu). Skatīts: 2026-05-23.
↑ «Russian Civil War».

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Krievijas valsts.

[1] «Russian Civil War of 1918–1921 | History | Research Starters | EBSCO Research». EBSCO (angļu). Skatīts: 2026-05-23.

[2] «Russian Civil War».

[1]

[2]