Krievu arhitektūra

Krievu arhitektūra ir plašs jēdziens, kas aptver vairākus gadsimtus un dažādus stilus, sākot no senkrievu koka baznīcām līdz padomju modernismam un mūsdienu arhitektūras formām.

Vēsture

14.—16. gadsimtā, Maskavas kņazistes laikmetā, arhitektūra kļuva monumentālāka, attīstījās sīpolveida kupolu tradīcija un daudzveidīgas dekoratīvās formas. Izcilākais šī posma paraugs ir Vasilija Svētlaimīgā katedrāle Maskavas Sarkanajā laukumā.

17.—18. gadsimtā Krievijā ienāca baroka stils, kas saplūda ar vietējo būvniecības tradīciju, radot unikālu Nariškinas baroku ar krāšņi rotātām fasādēm un dinamisku kompozīciju. Krievijas Impērijas laikmetā (18.—19. gs.) dominēja klasicisms, īpaši Katrīnas II valdīšanas laikā, kad Sanktpēterburgā tika uzbūvētas tādas ievērojamas celtnes kā Ermitāža un Kazanas katedrāle.

18. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā attīstījās nacionālais romantisms un tā sauktais "krievu stils", kas centās atjaunot senkrievu arhitektūras motīvus modernisma garā. Tipisks piemērs ir Tretjakova galerijas vēsturiskais korpuss Maskavā.

Padomju laikā arhitektūra kalpoja ideoloģiskām vajadzībām. Staļina laikmetā tā kļuva grandioza un monumentāla, kā redzams Maskavas Valsts universitātes ēkā. Pēc tam sekoja funkcionālais modernisms ar tipveida dzīvojamām ēkām jeb "hruščovkām" (kas gan atrisināja masveida mājokļu problēmu, bet ievērojami pasliktināja pilsētbūvniecības kvalitāti, padarot dzīvojamos rajonus monotonus, sociāli atsvešinātus un nepievilcīgus no estētiskā viedokļa), bet 20. gadsimta beigās parādījās arī brutālisma piemēri.

Mūsdienu Krievijas arhitektūra atspoguļo globalizācijas un tehnoloģiju laikmeta ietekmi — pilsētās uzplaukst debesskrāpji un daudzfunkcionāli kompleksi, piemēram, Federation Tower Maskavā vai Skolkovo inovāciju centrs.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Krievu arhitektūra.