Pāriet uz saturu

Krievu iredentisms

Vikipēdijas lapa
      Krievija un tās teritoriālie īpašumi Krievijas Impērijas laikā (1721―1917) un PSRS laikā (1922―1991)
      Padomju/pēcpadomju teritorijas, kas nekad nebija Krievijas impērijas sastāvā
      Impērijas teritorijas, kas nekļuva par Padomju Savienības daļu
      Padomju ietekmes sfēra: Varšavas pakta valstis (1945―1991; Albānija līdz 1968. gadam; VDR līdz 1990. gadam), Mongolija (1924―1991), izņemot Dienvidslāviju (1945―1948)
      Impērijas ietekmes sfēra un padomju okupētās teritorijas

Krievu iredentisms (krievu: русский ирредентизм) vai Lielkrievijas ideja (идея Великой России) ir vēlme pievienot Krievijai reģionus, kas vēsturiski bija Krievijas Impērijas un/vai Padomju Savienības sastāvdaļa, ko krievu nacionālisti uzskata par daļu no krievu pasaules. Krievu iredentisma mērķis ir izveidot Lielkrieviju, politiski iekļaujot etniskos krievus un rusofonus, kas dzīvo teritorijās, kas robežojas ar Krieviju. Šo ideoloģiju ir būtiski definējis Krievijas prezidents Vladimirs Putins, kurš Krieviju pārvalda kopš 1999. gada. Krievu iredentisms ir cieši saistīts ar krievu neoimperiālismu un putinismu.

Krievijas karaspēks pašlaik okupē trīs kaimiņvalstu daļas: daļu Ukrainas dienvidu un austrumu teritoriju, Abhāziju un Dienvidosetiju Gruzijā un Pārdņestras reģionu Moldovā. Kopš tā sākuma 2014. gadā, Krievijas—Ukrainas karu liela daļa starptautiskās sabiedrības ir raksturojusi kā Krievijas iredentistiskās politikas kulmināciju pret Ukrainu. Šīs iredentistiskās politikas piemēri, kas tiek īstenoti šajā karā, ir Krievijas veiktā Krimas aneksija 2014. gadā[1] un notiekošais Krievijas iebrukums Ukrainā, kura rezultātā Krievija 2022. gadā anektēja Ukrainas dienvidaustrumus.

Ideoloģiskais fons

[labot | labot pirmkodu]

Konkrēti aplūkojot pēcpadomju Krievijas līdera Vladimira Putina uzskatus, Londonas Metropolitēna universitātes profesors Erdi Ozturks ir komentējis, ka krievu iredentisma ideoloģija balstās uz "atšķirību starp civilizācijām, sintezējot nacionālismu ar nostalģiskām vēstures, atmiņas un reliģijas vīzijām"."[2]

Vēsture

[labot | labot pirmkodu]

No aptuveni 16. līdz 20. gadsimtam Krievijas cariste un Krievijas Impērija īstenoja ekspansionistisku politiku.[P 1] Tikai dažām no šīm darbībām bija iredentisks pamatojums, lai gan viens no piemēriem varētu būt Osmaņu impērijas daļu iekarošana Kaukāzā 1877. gadā, lai Krievijai pakļautu armēņu kristiešus.[3] Krievijai ir bijusi arī pastāvīga interese par Konstantinopoli (Stambulu), kas tika iztēlota kā nākamais Krievijas varas centrs.[4]

Pēcpadomju laikmetā

[labot | labot pirmkodu]

Pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā, tika uzskatīts, ka Krievija ir atteikusies no teritoriālās paplašināšanās vai krievu nacionālisma politikas, neskatoties uz to, ka kaimiņvalstīs ārpus Krievijas dzīvo aptuveni 25 miljoni etnisko krievu.[5] Stīvens M. Saidemans un R. Viljams Airss apgalvo, ka Krievija 1990. gados īstenoja neiredentisma politiku, neskatoties uz dažiem iredentisma politikas attaisnojumiem — viens no faktoriem, kas nelabvēlīgi ietekmēja iredentismu, bija Krievijā valdošās elites intereses konsolidēt varu un ekonomiskās spējas Krievijas teritorijā.[6] Turklāt netika atrasta stabila iredentisma politika, kas būtu populāra vēlētāju vidū, un politiķi, kas ierosināja šādas idejas, vēlēšanās neguva panākumus.[7] Nacionālistiski noskaņotie krievu politiķi mēdza koncentrēties uz iekšējiem draudiem (t. i., ārzemniekiem), nevis uz krievu interesēm ārpus federācijas.[8]

Krievijas—Ukrainas karš (kopš 2014. gada)

[labot | labot pirmkodu]
Pamatraksts un citi raksti: Krievijas—Ukrainas karš un Krievu imperiālisms
Tumši rozā krāsā attēloti Ukrainas reģioni, kurus Krievija pilnībā vai daļēji okupējusi kopš 2014. un 2022. gada.
"Krievijas robežas nekur nebeidzas".

—Vladimirs Putins, 2016. gada 24. novembrī[9]

Pētnieki apgalvo, ka Krimas aneksija 2014. gadā pierāda, ka Krievija joprojām ir ekspansionistiska valsts.[10][11][12][13] Analītiķis Vladimirs Sokors V. Putina runu par Krimas aneksiju raksturoja kā "Lielkrievijas iredentisma manifestu".[14] Putins sacīja, ka Padomju Savienības sabrukums ir "atņēmis" Krievijai teritorijas un padarījis krievus par "lielāko etnisko grupu pasaulē, kas sadalīta ar robežām", nosaucot to par "nekaunīgu vēsturisku netaisnību".[15] Pēc Krimas aneksijas, Moldovas Pārdņestras novadu kontrolējošās Piedņestras MR (PMR) varas iestādes pieprasīja Krievijai anektēt PMR.[16][17][18]

Pēc Krimas aneksijas, bruņoti Krievijas atbalstīti separātisti ieņēma pilsētas Ukrainas austrumu Donbasa reģionā, izraisot karu Donbasā. Viņi pasludināja savu ieņemto teritoriju par Doneckas un Luhanskas "tautas republikām". Šo nemieru laikā Putins sāka runāt par Jaunkrieviju, bijušo Krievijas Impērijas teritoriju, kas aptvēra lielu daļu mūsdienu Ukrainas dienvidu teritoriju. Pēc tam, Krievijas atbalstītie spēki paziņoja par plāniem izveidot jaunu Jaunkrieviju, iekļaujot tajā visu Ukrainas austrumu un dienvidu daļu.[19][20]

Savā 2021. gada esejā "Par krievu un ukraiņu vēsturisko vienotību", Putins krievus, ukraiņus un baltkrievus nosauca par "vienu tautu", kas veido trīsvienīgu krievu tautu. Viņš apgalvoja, ka lielas Ukrainas daļas ir vēsturiskas krievu zemes, un apgalvoja, ka "idejai par ukraiņu tautu kā no krieviem atsevišķu nāciju" nav "vēsturiska pamata".[21][22]

Kremlis 2022. gada 21. februārī atzina Krievijas kontrolētās Ukrainas teritorijas ― Doneckas un Luhanskas "tautas republikas" ― par neatkarīgām valstīm, kā arī to iredentistiskās pretenzijas uz plašāku Ukrainas Donbasa reģionu. Nākamajā dienā Krievija paziņoja, ka sūta karaspēku uz šīm teritorijām.[23][24]

Krievijas iebrukums Ukrainā (kopš 2022. gada)

[labot | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Krievijas uzbrukums Ukrainai (kopš 2022. gada)
Krievijas propagandas plakāts okupētajā Hersonā 2022. gadā ar saukli "Krievija ir šeit uz visiem laikiem!". Krievijas Bruņotie spēki atkāpās no Hersonas pilsētas četrus mēnešus vēlāk.

Krievija 2022. gada 24. februārī uzsāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā.[25] Paziņojot par iebrukumu, Putins atkārtoti noliedza Ukrainas tiesības pastāvēt, nosaucot valsti par "neatņemamu mūsu pašu vēstures, kultūras un garīgās telpas daļu" un apgalvojot, ka Ukrainu ir radījusi Krievija.[26] Šo karu dēvē par iredentisku karu, kas ir pretrunā ar pēc Otrā pasaules kara izveidojušos normu, kas uzskata teritoriālu iekarošanu par nepieņemamu.[27] Tika vilktas paralēles starp Putina iredentismu Krievijas kara Ukrainā laikā un Slobodana Miloševiča Lielserbijas iredentismu Bosnijas kara laikā.[28]

Kazahstāna

[labot | labot pirmkodu]
Krievu īpatsvars pa Kazahstānas rajoniem un pilsētām 2024. gadā.

Krievijas prezidents Vladimirs Putins ir vairākkārt publiski apšaubījis Kazahstānas vēsturisko valstiskumu, sākot ar viņa 2014. gada paziņojumu, ka valstij "nekad nav bijis valstiskuma", un 2021. gada aprakstu par Kazahstānu kā "krievvalodīgu valsti šī vārda pilnā nozīmē". Šie komentāri ir radījuši bažas Kazahstānā, kur ziemeļu reģionos ir ievērojams etnisko krievu iedzīvotāju skaits.[29]

Skatīt arī

[labot | labot pirmkodu]

Piezīmes un atsauces

[labot | labot pirmkodu]

Piezīmes

[labot | labot pirmkodu]
  1. ↑ Krievija paplašinājās uz austrumiem, rietumiem un dienvidiem, kas noveda pie Sibīrijas, Kaukāza, Turkestānas un Uzbekistānas iekarošanas.

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. ↑ John Nagle. «Russia's nationalist quest risks future of European borders». The Conversation, 2014. gada 8. maijs.
  2. ↑ «Can Russia return to the world stage, as other aggressor nations?». Al Jazeera. 2022. gada 29. marts. Skatīts: 2022. gada 7. aprīlis.
  3. ↑ Saideman, Stephen M.; Ayres, William R. For Kin Or Country: Xenophobia, Nationalism, and War (angļu). Columbia University Press, 2008. gadā. 96. lpp.
  4. ↑ Cyrus Hamlin. «The Dream of Russia». The Atlantic Monthly, December 1886. Skatīts: 2022. gada 7. aprīlis.
  5. ↑ Tristan James Mabry, John McGarry, Margaret Moore, Brendan O'Leary. Divided Nations and European Integration: National and Ethnic Conflict in the 21st Century. University of Pennsylvania Press, 2013. 365. lpp. ISBN 9780812244977.
  6. ↑ Saideman, Stephen M.; Ayres, William R. For Kin Or Country: Xenophobia, Nationalism, and War (angļu). Columbia University Press, 2008. gadā. 197. lpp.
  7. ↑ Saideman, Stephen M.; Ayres, William R. For Kin Or Country: Xenophobia, Nationalism, and War (angļu). Columbia University Press, 2008. gadā. 199. lpp.
  8. ↑ Saideman, Stephen M.; Ayres, William R. For Kin Or Country: Xenophobia, Nationalism, and War (angļu). Columbia University Press, 2008. gadā. 196. lpp.
  9. ↑ «Vladimir Putin: Russia's border 'doesn't end anywhere'». BBC News. 2016. gada 24. novembris. Skatīts: 2023. gada 19. jūnijs.
  10. ↑ Armando Navarro. Mexicano and Latino Politics and the Quest for Self-Determination: What Needs to Be Done. Lexington Books, 2015. 536. lpp. ISBN 9780739197363.
  11. ↑ Joseph J. Hobbs. Fundamentals of World Regional Geography. Cengage Learning, 2016. 183. lpp. ISBN 9781305854956.
  12. ↑ Marvin Kalb. Imperial Gamble: Putin, Ukraine, and the New Cold War. Brookings Institution Press, 2015. 163. lpp. ISBN 9780815727446.
  13. ↑ Stephen Saideman. «Why Crimea is likely the limit of Greater Russia». The Globe and Mail, 2014. gada 18. marts.
  14. ↑ Vladimir Socor. «Putin's Crimea Speech: A Manifesto of Greater-Russia Irredentism» 11 (56). Eurasia Daily Monitor.
  15. ↑ «Crimea crisis: Russian President Putin's speech annotated». BBC News. 2014. gada 19. marts.
  16. ↑ Svetlana Bocharova, Liliya Biryukova. «Приднестровье как Крым». Vedomosti (krievu), 2014. gada 18. marts. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 11. decembris. Skatīts: 2021. gada 8. jūnijs.
  17. ↑ «Moldova's Trans-Dniester region pleads to join Russia». BBC. 2014. gada 18. marts.
  18. ↑ «Transnistria wants to merge with Russia». Vestnik Kavkaza. 2014. gada 18. marts.
  19. ↑ O'Loughlin, John (2017). "The rise and fall of "Novorossiya": examining support for a separatist geopolitical imaginary in southeast Ukraine". Post-Soviet Affairs 33 (2): 124–144. doi:10.1080/1060586X.2016.1146452.
  20. ↑ «Ukraine: Are 2014 pro-Russia rebels fighting 1920s war?». BBC News. 2014. gada 28. jūlijs.
  21. ↑ Düben, B A. "Revising History and ‘Gathering the Russian Lands’: Vladimir Putin and Ukrainian Nationhood". LSE Public Policy Review, vol. 3, no. 1, 2023
  22. ↑ «Article by Vladimir Putin "On the Historical Unity of Russians and Ukrainians"». President of Russia (angļu). 2021. gada 12. jūlijs. Skatīts: 2022-11-04.
  23. ↑ Victor Jack, Douglas Busvine. «Putin recognizes separatist claims to Ukraine's entire Donbass region». Politico, 2022. gada 22. februāris. Skatīts: 2022. gada 28. februāris.
  24. ↑ Julian Borger, Andrew Roth. «Russia strongly condemned at UN after Putin orders troops into eastern Ukraine». The Guardian, 2022. gada 22. februāris. Skatīts: 2022. gada 28. februāris.
  25. ↑ «Ukraine conflict: Russian forces attack after Putin TV declaration». BBC News. 2022. gada 24. februāris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022. gada 24. februāris. Skatīts: 2022. gada 24. februāris.
  26. ↑ Olivia Durand. «Putin's invasion of Ukraine attacks its distinct history and reveals his imperial instincts». The Conversation, 2022. gada 24. februāris.
  27. ↑ Paul Hensel, Sara Mitchell, Andrew Owsiak. «Russian irredentist claims are a threat to global peace». The Washington Post, 2022. gada 4. marts. Skatīts: 2022. gada 31. marts.
  28. ↑ Harun Karcic. «Why NATO Should Worry About the Balkans». The Economist, 2022. gada 30. marts. Skatīts: 2022. gada 31. marts. The similarities between Russian and Serbian irredentism are astonishing. Back in the 1990s, Serbian nationalists parroted the claim that Bosnia historically belonged to Serbia, that we Bosniak Muslims were in fact Christian Serbs who were forcefully converted to Islam under the Ottomans, and that Bosnia—as an independent and sovereign country—would not survive without Serbian tutelage. So closely are Bosniak Muslims able to identify with Ukrainians that monetary donations have been collected and prayers held at Bosnian mosques for Ukraine’s defense.
  29. ↑ Times of Central Asia. «"Where a Russian Soldier Treads, That's Ours": Kazakhstan in the Crosshairs of Putin's Neo-Imperial Playbook». The Times Of Central Asia, 2025-08-05. Skatīts: 2025-11-11.

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Krievu_iredentisms&oldid=4496641"