Krievzemes karaļi

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Galīcijas-Volīnijas kņaza Jurija Ļvoviča zīmogs ar uzrakstu S[igillum] Domini Georgi Regis Rusie ("Krievijas karaļa Jurģa (Georga) zīmogs").

Krievzemes karalis (rex Rutheniae, rex Ruthenorum) jeb Krievijas karalis (latīņu: Rex Russiae) bija mantojams Galīcijas-Volīnijas valdnieku tituls, ko Romas pāvests Inocents IV 1253. gadā piešķīra lielkņazam Danielam Romanovičam.

Šo titulu lietoja viņa pēcnācēji un to kopš 14. gadsimta pievienoja savam titulam arī Lietuvas dižkunigaiši, kas pakļāva Volīniju.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1214. gadā Ungārijas karalis Andrejs II iekaroja Galīciju un 1215. gadā panāca, ka viņa dēlu Kolomanu Romas pāvests Inocents III ļāva kronēt par "Galīcijas un Vladimirijas ķēniņu" (rex Galiciae et Lodomeriae).

1253. gadā Romas pāvests Inocents IV izsludināja krusta karu pret mongoļiem-tatāriem, aicinot tajā piedalīties kristītos Livonijas, Bohēmijas, Morāvijas, Serbijas, Pomerānijas un Lietuvas iedzīvotājus. Lai krusta karā iesaistītu arī Krievijas kristiešus, viņš 1254. gadā piešķīra lielkņazam Danielam Romanovičam titulu "Krievijas karalis". Krievzemes karaļa dēla titulu lietoja arī viņa dēls Galīcijas-Volīnijas kņazs Ļevs Daņilovičs (1269 - ap 1301), kas kādā senkrievu valodā rakstītā dokumentā sevi saucis par "kņazu Ļevu, karaļa Daņilas dēlu" (krievu: А се я княз Левъ сынъ кроля Данила).[1] Savukārt Daniela jaunākais dēls Švarns (Svaromirs, 1264-1269) apprecējās ar Lietuvas karaļa Mindauga meitu un kļuva par Lietuvas dižkunigaiti (1267-1269).

Daniela Romanoviča mazdēls kņazs Jurijs Ļvovičs (ap 1301 — ap 1308) sevi dēvēja par Krievijas karali un Vladimirijas (Volīnijas) kņazu (Rex Russiae, dux Ladimeriae), Šo titulu lietojuši turpināja lietot arī viņa dēli Andrejs un Ļevs, kā arī meitas dēls Boļeslavs.[2].

Pēc Galīcijas pakļaušanas Krievzemes karaļa titulu lietoja arī Polijas karalis Kazimirs III.

Tā kā Volīniju pakļāva Lietuvas dižkunigaiši, tad Ģedimins sevi dēvēja par "lietuvju un daudzu krievu karali" (latīņu: Gedeminne Dei gratia Letwinorum et multorum Ruthenorum rex), arī Vītauts Dižais tika dēvēts par "Lietuvas un Krievijas lielkņazu" (Alexander alias Wytolbdus Dei gracia Magnus Dux Littwanie et Russye), bet Jagailis, par "lietuvju karali un hercogu, Krievijas kungu un mantinieku" (magnus Rex vel dux litwanorum, Russieque dominus et here).[3]

14. gadsimta sākumā Zelta Ordai pakļauto Krievzemes daļu sāka dēvēt par Lielkrieviju, bet Lietuvas dižkunigaitijas daļu par Mazkrieviju (Rusia Minoris). Zināms, ka 1323. gadā Ģedimins sevi dēvēja par "lietuviešu un krievu karali, Zemgales kņazu un hercogu" (Gedeminne Dei gratia Letphanorum Ruthenorumque rex, princeps et dux Semigallie), bet 1335. gadā Galīcijas-Volīnijas kņazs Jurijs Boļeslavs (Юрій-Болеслав Тройденович) vēstulē Vācu ordenim sevi dēvēja par "Visas Mazkrievijas hercogu" (latīņu: dux totius Rusiæ Minoris). Šo titulu pēc viņa nāves 1340. gadā pārmantoja Ģedimina dēls Ļubarts, kas bija precējies ar pēdējā Krievijas karaļa Andreja Jurjeviča meitu un kļuvis par nominālo Galīcijas-Volīnijas kņazu.

Latīniski rakstītajos dokumentos arī Lietuvas dižkunigaitis Jagailis 1383. gadā dēvēts par "Krievijas kungu un mantinieku" (magnus Rex vel dux litwanorum, Russieque dominus et here), bet Vītauts Dižais par "Lietuvas un Krievijas lielhercogu" (Magnus Dux Littwanie et Russye).

Titulārie Krievzemes karaļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Daniels Romanovičs (1254-1264) 1253. gadā Drohičinas pilī kronēts par Krievzemes karali, tomēr maksāja meslus Zelta Ordas haniem
  • Švarns (Шварн Данилович, 1264-1269) Lietuvas karaļa Mindauga meitas vīrs, no 1267. gada Lietuvas dižkunigaitis
  • Ļevs Daņilovičs (Лев Данилович, 1269 - ap 1301)
  • Jurijs Ļvovičs (Юрий Львович, ap 1301 — ap 1308)
  • Andrejs Jurjevičs (Лев Юрьевич) un Ļevs Jurjevičs (Андрей Юрьевич, 1308 — ap 1323)
  • Vladimirs Ļvovičs (Владимир Львович, 1323 — ap 1325)

Pjastu dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Jurijs Boļeslavs (Bolesław Jerzy II Mazowiecki, Юрій-Болеслав Тройденович, 1324-1340) kņaza Jurija Ļvoviča meitas dēls. Sevi dēvēja par "Visas Mazkrievijas hercogu" (latīņu: dux totius Rusiæ Minoris)

Ģedimina dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ģedimins (1316-1341), "lietuviešu un krievu karalis" (Letphanorum Ruthenorumque rex)
  • Ļubarts Ģedimina dēls (Liubartas Demetrijus, Любарт Гедимінович, 1340-1349)
  • Jagailis (1382-1386), "lietuvju dižais ķēniņš un hercogs, Krievijas kungs un mantinieks" (magnus Rex vel dux litwanorum, Russieque dominus et here)
  • Vītauts Dižais (1392-1430), "Lietuvas un Krievijas lielhercogs" (Magnus Dux Littwanie et Russye).
  • Švitrigailis (1432-1440), "Krievzemes lielkņazs" no 1432. gada

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Titles of European hereditary rulers: Rus / Русь
  2. Соловьев А. В. Великая, Малая и Белая Русь. Из истории русской культуры. М. Языки славянской культуры, 2002 с. 484—485
  3. Benediktas Vytenis Mačiuika, Lituanistikos instituto 1975 metų suvažiavimo darbai. Lituanistikos institutas, 1976.

Литература[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Спірні питання щодо правового статусу Руського королівства у складі Польщі. Вісник Академії правових наук України. 2009, 3 (58): 105—114
  • Ісаєвич Я. Д. Королевство Русь. Енциклопедія історії України. Інститут історії України. 2008 (5): 568
  • Regnum Russiae: polityka ruska Kazimierza Wielkiego. Warszawa: Państwowy Instytut Wydawniczy, 1958, 65: 497—510

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]