Krimas tatāru diaspora
Krimas tatāru diaspora ir Krimas tatāri, kuri dzīvo ārpus Krimas un tai piegulošajām citām Ukrainas teritorijām, kas vēsturiski bija Krimas hanistes sastāvā. Tās pirmsākumi meklējami kopš Krimas hanistes aneksijas, ko veica Krievija 1783. gadā, pēc kuras daudzi Krimas tatāri emigrēja vairākos viļņos laika posmā no 1783. līdz 1917. gadam.[1] Diasporas izveide lielā mērā bija viņu ierastās sociālās un ekonomiskās dzīves iznīcināšanas rezultāts pēc integrācijas Krievijas Impērijā.
Padomju Savienība Krimas tatāru galīgo izkliedēšanu panāca 1944. gadā, Otrā pasaules kara laikā, kad tā deportēja visus Krimā palikušos Krimas tatārus uz Centrālāziju un Urāliem.[2] Šī iedzīvotāju grupa reizēm tiek uzskatīta par trimdas kopienu, nevis diasporu.
Trimda Osmaņu impērijā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Osmaņu impērijā nepārtraukti ir dzīvojuši Krimas aristokrāti, pateicoties ciešajām attiecībām starp abām valstīm. Osmaņu provincē Budžakā (Besarābijā) pastāvēja Gireju vasaļvalsts. Tā centrs bija Benderu un Čatalosmanas pilsētas, un tā tika uzskatīta par daļēji neatkarīgu - to kontrolēja tikai Osmaņu pašā no attālās Rusčukas (Ruses). 14. un 15. gadsimtā osmaņi kolonizēja Dobrudžu, nometinot tajā Krimas tatārus no Budžakas. Arī laikā no 1593. līdz 1595. gadam Krimas tatāri apmetās Dobrudžā. Daļa Krimas tatāru devās uz Grieķiju un Turciju.
Tomēr pirmā lielā Krimas tatāru emigrācija notika pēc Krimas aneksijas Krievijas sastāvā. Krimas tatāru valdošā šķira (mirzas) un islāma garīdznieki (mullas), baidoties no vajāšanas par laupīšanām un vergu tirdzniecību, ko haniste bija gadsimtiem ilgi nodarījusi Krievijai, meklēja patvērumu Ziemeļkaukāza tautu vidū. Bēgļu skaits bija aptuveni 8000. Viņu attiecības ar Krimu turpinājās no viņu drošajām patvēruma vietām Kaukāzā. Cerības, ka kāds no Gireja pēctečiem no Kaukāza atgriezīsies, lai atbrīvotu Krimu, turpinājās līdz pat Ziemeļkaukāza iekarošanai, ko Krievija pabeidza 1859. gadā. Krimas tatāri Ziemeļkaukāzā 1877.–1878. gadā kopā ar čerkesiem un čečeniem tika no Krievijas Impērijas izsūtīti uz Anatoliju. No Ziemeļkaukāza trimdā esošo dažādu tautību musulmaņu bija aptuveni viens miljons.
Pēc aneksijas 4000 tatāru aizbēga rietumu virzienā uz Osmaņu cietoksni Ozu (Očakovu) un no turienes uz Osmaņu provinci Budžaku (Besarābiju), kur vēl pastāvēja Gireju dinastija. Kad krievi 1812. gadā iekaroja arī Besarābiju, visi šeit dzīvojošie Krimas tatāri migrēja tālāk uz dienvidiem, uz Dobrudžas guberņu.
Krimas tatāri imigrēja uz Osmaņu impēriju, kur viņi tika uzņemti kā musulmaņi un kā agrāk aizsargātās Krimas hanistes dzīvojošie iedzīvotāji. Krimas tatāru imigranti Osmaņu teritoriju sauca par "aq topraq" ("gaišā zeme" vai, visticamāk, "taisnīguma zeme"), jo viņi savu migrāciju uztvēra kā "hidžru", kas līdzīga pravieša īslaicīgajai atiešanai no Mekas uz Medīnu islāma ienaidnieku spiediena ietekmē. Krimas tatāru aizplūšana pēc Krimas kara (1854–1856) pārvērtās bēgšanā, jo Krievijas valdība sāka uzskatīt Krimas tatārus par iekšējiem draudiem savai drošībai viņu vēsturisko attiecību ar Krievijai naidīgo Osmaņu impēriju dēļ. Pavisam no Krimas jau kara laikā aizbēga ap 300 000 cilvēku, taču nav zināms to sadalījums pa tautībām.[3]
Lielāko daļu Krimas tatāru imigrantu osmaņu varas iestādes apmetināja Balkānu Dobrudžas reģionā, bet daļa tika novirzīta uz dažādām Anatolijas daļām, kur ievērojams skaits Krimas tatāru gāja bojā neierasto vides un klimata apstākļu dēļ.
Lai gan starp viņiem bija Krimas tatāri, kas emigrēja no Krimas kalnainajiem, piekrastes un pilsētu rajoniem, lielākā daļa emigrantu bija no Krimas stepēm un tās apkārtnes, kas lielākoties dzīvoja slēgtās zemnieku kopienās. Saskaņā ar senajām Krimas tatāru tradīcijām laulības starp radiniekiem (piemēram, brālēniem un māsīcām), pat ļoti tāliem, vienmēr ir bijušas stingri aizliegtas, atšķirībā no vietējiem Anatolijas iedzīvotājiem. Tie, kas koncentrēti dzīvoja blakus esošajos ciematos, piemēram, Eskišehiras reģiona apkārtnē, spēja saglabāt savu etnisko identitāti un valodu gandrīz līdz pat 1970. gadiem. Krimas tatāru diasporas identitāte šajā periodā parādījās galvenokārt mutvārdu kultūras tradīciju veidā stāstos, dziesmās, dzejoļos, mītos un leģendās par "dzimtenes" zaudēšanu un imigrācijas ciešanām.
Izraksts no Krimas tatāru trimdas literatūras:
- Dusmīgā un mežonīgā Melnā jūra rēca,
- Steidzās dzēst manu degošo dzimteni.
- Vecā Čatirdaga, satraukta raizēs,
- "Kurp dodas tatāri?" sauca.
(Fazils Iskanders, no viņa dzejoļa "Celies")
Osmaņu impērijas beigas un mūsdienu Turcijas izveidošanās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]19. gadsimta pēdējā ceturksnī, Osmaņu impērijai sarūkot, lielākā daļa Krimas tatāru Dobrudžā atkal pārcēlās uz Anatoliju un dažreiz vairākas reizes reemigrēja Anatolijas ietvaros. Šis imigrācijas modelis veicināja radniecības saišu pārraušanu un līdz ar to arī saišu ar dzimteni saraušanu, apvienojot iepriekš vairāk segregētās Krimas tatāru apakšgrupas.
Krimas tatāri piedalījās jaunās Turcijas Republikas veidošanā, kā arī turku identitātes pamatveidošanā. Turcijā dzīvoja aptuveni 1 miljons Krimas tatāru izcelsmes cilvēku[4] (pēc dažām teorētiskām aplēsēm - līdz 6 miljoniem),[3] taču lielākā daļa no viņiem sevi uzskata par Krimas izcelsmes turkiem.[3]
Neliels skaits Krimas tatāru bēgļu no PSRS pievienojās diasporai Turcijā pēc Otrā pasaules kara, un neliels skaits pēc komunisma norieta emigrēja no Rumānijas un Bulgārijas uz Turciju. Krimas tatāru diaspora Turcijā izveidoja vairākas etniskās apvienības.
Krimas tatāru apvienības politiskā korektuma labad tika nosauktas par Krimas turkiem, jo Krimas tatāri nebija juridiski atzīta etniskā identitāte.[4] Uzsvars uz etnisko identitāšu atšķirību Turcijā tika interpretēts kā lielās turku nācijas šķelšana.[4]
Trimda Padomju Savienībā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1944. gada 18. maijā Padomju valdība deportēja Krimā palikušos Krimas tatārus uz Centrālāziju un Urāliem. Pēc 1989. gada gandrīz 300 000 tatāru drīkstēja atgriezties Krimā no deportācijas vietām. Viņu atgriešanos sagaidīja spēcīga, galvenokārt padomju laikā viņu vietā no Krievijas ieceļojušo Krimas iedzīvotāju pretestība. Vēl aptuveni 270 000 Krimas tatāru joprojām atrodas Uzbekistānā un citās bijušās Padomju Savienības daļās. Šo iedzīvotāju daļu vēl var uzskatīt par veselu trimdas kopienu, nevis diasporu, taču trimdas ieilgšanas gadījumā sekos saplūšana ar diasporu.
Diaspora citur
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Rumānija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Krimas tatāru kopiena Rumānijā, kuras skaits 21. gadsimta sākumā bija ir 24 000 (pēc 2002. gada Rumānijas tautas skaitīšanas), bija ļoti aktīva līdz komunistiskā laikmeta sākumam Rumānijā. Nesen tā ir piedzīvojusi arī etnisko atdzimšanu un saišu atjaunošanos ar dzimteni, kā arī ar citām diasporas kopienām, īpaši ar Turciju.
Bulgārija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Krimas tatāru diasporas kopiena Bulgārijā ir mērāma tikai tūkstošos cilvēku, taču nesen arī viņi ir sākuši saistīties ar savām etniskajām grupām ārzemēs, īpaši ar repatriētajiem Krimas tatāriem.
Amerikas Savienotās Valstis
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Krimas tatāri Amerikas Savienotajās Valstīs ir skaitliski vislielākā diasporas pārstāve Rietumu puslodē; tie sastāv no bēgļiem no Krimas, Rumānijas, Bulgārijas un Grieķijas. Amerikas Savienotajās Valstīs lielākā daļa bēgļu ir koncentrēti kopā ar citām lielām pēcpadomju bēgļu kopienām Ņujorkā, īpaši Soho rajonā, kur pastāv zināms konflikts ar joprojām pastāvošajām etnisko krievu diasporas kopienām.
Jaunākie izaicinājumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Galvenās Krimas tatāru diasporas problēmas 1990. gados bija etniskās identitātes erozija kopienu straujās modernizācijas rezultātā un sekojošās grūtības mobilizēt resursus apātisko diasporas locekļu vidū (īpaši Turcijā), lai atbalstītu etnisko piederīgo repatriāciju. Tāpat kā citās diasporās, diasporas politisko aktivitāti galvenokārt veic elites un etniskās organizācijas.
Polatli pilsētā Turcijā aktīvisti uzcēla daudzdzīvokļu ēku pamatā Krimas tatāriem, lai veicinātu nacionālās vides atjaunošanu.[4]
Tāpat kā citās diasporās, arī Krimas tatāri cieta no problēmām, kas izrietēja no viņu identitātes diferenciācijas laika gaitā, akulturējoties dažādās uzņēmējsabiedrībās. Pēdējā desmitgadē dažādas diasporas kopienas, kā arī dzimtenes kopiena ir dedzīgi apspriedušas, ko nozīmē būt par "Krimas tatāru", cenšoties panākt vienošanos par kopīgu identitātes izjūtu.
Krimas tatāru vidū pastāv arī viedokļu atšķirības par diasporas un nacionālās kustības mērķiem un to sasniegšanas veidiem, kas noved pie dzīvas iekšpolitikas.
2014. gadā Krievija sagrāba Krimu no Ukrainas, uzsākot represijas pret Krimas tatāru aktīvistiem.
2022. gadā aptuveni 1000 Krimas tatāru aizbēga uz Turciju, lai izvairītos no Krievijas mobilizācijas.[7] Iepriekš Krimas prezidenta pārstāve Taševa paziņoja, ka karam okupētajā Krimā nesamērīgi tiek vervēti Krimas tatāri.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Brian Glyn Williams. The Crimean Tatars. Brill, 2001-01-01. 227–278. lpp. ISBN 978-90-04-49128-1.
- ↑ Orest Subtelny. «Ukraine : a history». Toronto ; Buffalo : University of Toronto Press, 2000. 105–106. lpp.
- 1 2 3 «BAHÇESARAY Dergisi » Blog Archive » TÜRKİYE’DEKİ QIRIM TATAR MİLLİY AREKETİNİÑ SEYRİ». web.archive.org. 2009-07-17. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009-07-17. Skatīts: 2025-05-24.
- 1 2 3 4 Aydın, Filiz Tutku (2021), Aydın, Filiz Tutku, red., "Crimean Tatar Community in Turkey (1908–): From Émigré to Diaspora Nationalism", Émigré, Exile, Diaspora, and Transnational Movements of the Crimean Tatars: Preserving the Eternal Flame of Crimea (Cham: Springer International Publishing): 193–263, doi:10.1007/978-3-030-74124-2_5, ISBN 978-3-030-74124-2. Atjaunināts: 2022-10-05
- ↑ «The American Association of Crimean Turks».
- ↑ «Crimean Tatar Foundation USA».
- ↑ «Nearly 1,000 Crimean Tatars flee to Turkey from Russian mobilisation». Ukrainska Pravda. 2022. gada 27. decembris. Skatīts: 2023. gada 30. aprīlis.