Krišs Ķūķis
| ||||||||||||||||
| ||||||||||||||||
.svg){kind=small}
Krišs Ķūķis (dzimis 1874. gadā Kuldīgas apriņķa Padures pagastā (tagadējā Kuldīgas novadā), miris 1945. gadā turpat) bija virsnieks Krievijas impērijas armijā Pirmajā pasaules karā, vēlāk Latvijas Bruņoto spēku virsnieks Latvijas brīvības cīņās. Miris mocekļa nāvē "Sarkanās bultas" padomju partizānu vienības rokās 1945. gada februārī.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1874. gadā Kuldīgas apriņķa Padures pagastā kalpa ģimenē. Pirmo izglītību ieguva Padures pagastskolā, kuru beidza kā labākais skolnieks, taču tālāku izglītību neturpināja līdzekļu trūkuma dēļ. 1900. gadā Ķūķis iestājās Odesas junkuru skolā, kuru beidza vecākā junkura pakāpē.[1]
Pirmais pasaules karš
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirmajā pasaules karā Ķūķis parādīja izcilu varonību neilgi pēc kara sākuma 1914. gada 15. augusta kaujā pie Satšovas. Par spīti smagam ievainojumam Ķūķis turpināja vadīt uzbrukumu, saņemot ievērojamu skaitu gūstekņu, 20 ienaidnieka ložmetējus un iegūstot divus trofeju karogus. Par izrādīto drosmi viņu apbalvoja ar Svētā Jura oficiera krustu (IV šķiras), Svētā Vladimira krustu (III šķiras) un paaugstināja pulkveža pakāpē. 1916. gadā Ķūķi trešo reizi smagi ievainoja un viņš nonāca vācu gūstā.[2]
Dienests Latvijas armijā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc atbrīvošanās no vācu gūsta Ķūķis caur Angliju 1919. gadā atgriezās Latvijā, tā paša gada nogalē viņš piedalījās Bauskas kājnieku pulka formēšanā, ar kuru kopā Zemgales divīzijas sastāvā piedalījās Latgales atbrīvošanas cīņās pret lieliniekiem. No 1920. gada aprīļa līdz 28. maijam veica 1. Kurzemes kājnieku divīzijas komandiera pienākumus, 28. maijā iecelts par Zemgales divīzijas pagaidu komandiera pienākumu izpildītāju, 1920. gadā iecelts par Kurzemes kājnieku divīzijas komandieri, piedalījās arī robežkonfliktā ar Lietuvas armiju. 1924. gada februārī pulkvedi Ķūķi demobilizēja, kā piemiņu viņš saņēma trīs 300 mm lielgabala šāviņus.[1]
Vēlākā dzīve
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc demobilizācijas Ķūķis nodarbojās ar zirgkopību lauku saimniecībā Padures pagasta "Vindulās", pie mājas viņš iedēstīja ozolu aleju.[2] Ķūķis darbojās Nacionālajā apvienībā, bija Nacionālā kluba prezidents. No Nacionālās apvienības ievēlēts 2. Saeimā,[3] taču pēc pusgada Saeimu pameta partejisko konfliktu dēļ.[1]
Nāve
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Otrā pasaules kara laikā 1945. gadā 18. februāra vakarā Ķūķa mājās iebruka "Sarkanās bultas" padomju partizāni, viņa mirstīgās atliekas ar nežēlīgas spīdzināšanas pazīmēm atrada 1945. gada aprīlī netālajā egļu audzē. Ložu pēdas netiek atrastas, no kā secināms, ka nāve iestājusies spīdzināšanas rezultātā. Atmodas gados tur uzstādīts piemiņas akmens.[2]
Apbalvojumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sv. Jura ordenis (IV šķira), Sv. Annas ordenis (IV šķira), Sv. Staņislava ordenis (III šķira ar šķēpiem), Sv. Annas ordenis (III šķira ar šķēpiem), Sv. Staņislava ordenis (II šķira ar šķēpiem), Sv. Annas ordenis (II šķira ar šķēpiem), Sv. Vladislava ordenis (IV šķira ar šķēpiem).
1930. gada 8. maijā, 12. Bauskas kājnieku pulka 10 gadu jubilejā, viņu apbalvoja ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.[4]