Pāriet uz saturu

Kromaņonieši

Vikipēdijas lapa
Kromaņonas cilvēka galvaskauss

Kromaņonieši jeb Kromaņonas cilvēki (latīņu: Homo sapiens fossilis) bija agrīni cilvēki, kuri Eiropā parādījās apmēram pirms 40 000 gadu. Viņi tiek uzskatīti par tiešajiem mūsdienu cilvēku (Homo sapiens) priekštečiem un bija pirmie cilvēki, kuri apdzīvoja kontinentu pēc neandertāliešiem. Ģenētiskajos pētījumos kromaņoniešus mūsdienās dēvē par Rietumu medniekiem-vācējiem, un viņu gēnu varianti visvairāk ietekmējuši mūsdienu Ziemeļeiropas iedzīvotājus.

Kromaņonieši Eiropā ieradās neandertāliešu pastāvēšanas laikā, laika gaitā tos aizvietojot. Ap 10 000 gadu pirms mūsu ēras, sākoties neolītam, kromaņonieši saplūda ar jaunajām zemkopju sabiedrībām, kas ienāca no Tuvo Austrumu reģiona un ieviesa lauksaimniecību, mājlopu turēšanu un pastāvīgus ciematus.

Etimoloģija

[rediģēt | labot pirmkodu]

Nosaukums “kromaņonieši” cēlies no Kromaņonas alas (franču: Cro-Magnon) Francijā, kur 1868. gadā tika atrasti pirmie šāda tipa cilvēku fosilie kauli.

Raksturojums

[rediģēt | labot pirmkodu]

Kromaņonieši bija fiziski līdzīgi mūsdienu cilvēkiem — tiem bija augsts pieres kauls, izteikts zods un smadzeņu tilpums aptuveni 1600 cm³, kas ir līdzīgs vai pat nedaudz lielāks nekā mūsdienu cilvēkam. Viņi bija prasmīgi mednieki un vācēji, kā arī radīja sarežģītus darbarīkus no akmens, kaula un ragiem.

Kromaņonieši bija arī mākslas radītāji — viņu kultūrai raksturīgi alu gleznojumi, gravējumi un figūriņas, piemēram, "Veneras" statuetes.

Šī cilvēku grupa ir saistīta ar augsti attīstītu paleolīta kultūru, piemēram, ar orinjakas, gravetiešu un madlēniešu kultūrām. Viņu sabiedrība liecina par noteiktu sociālo organizāciju, iespējamu reliģisku pārliecību un rūpēm par kopienas locekļiem, kā to apliecina, piemēram, apbedījumi ar kapu piedevām.

Arheoloģiskajos izrakumos atrasto mezolīta Latvijas iedzīvotāju kaulos atrastās genoma paliekas liecina par viņu radniecību ar Rietumu medniekiem-vācējiem (angļu: Western Hunter-Gatherers, WHG, agrāk dēvētiem par kromaņoniešiem), kas jau vairākus gadu tūkstošus bija apdzīvojuši lielu Eiropas daļu.[1] Agrīnā neolīta laikmetā (4.—3. gadu tk. p.m.ē.) no tās attīstījās Narvas kultūra, pie kuras piederēja Osas un Ičas apmetnes iedzīvotāji Lubāna līdzenumā. Jaunākie pētījumi atklājuši, ka tagadējiem Baltijas valstu pamatiedzīvotājiem konstatējama lielāka ģenētiskā līdzība ar Rietumu medniekiem-vācējiem (WHG) nekā jebkurai citai mūsdienu Eiropas populācijai, kas liecina, ka Baltijas austrumu krasta purvainajā apvidū patvērušies senākie Eiropas iedzīvotāji un vēlāko laikmetu ieceļotāju ģenētiskā ietekme ir bijusi mazāka nekā citās Eiropas daļās.[2][3] Aptuveni 3900 gadus p.m.ē. Latvijā ienāca Ķemmes-bedrīšu keramikas kultūrai piederīgas ciltis, kas ģenētiski bija radniecīgas gan Rietumu, gan Austrumu medniekiem-vācējiem.

Ārējās saites

[rediģēt | labot pirmkodu]