Pāriet uz saturu

Kuģa pakaļgals

Vikipēdijas lapa
Detalizēta eliptiskā pakaļgala shēma
Kreisera tipa pakaļgals

Kuģa pakaļgals ir kuģa vai laivas pati aizmugurējā daļa. Buriniekiem to definēja kā rajonu virs pakaļvadņa no pakaļgala balkona margām (counter rail) līdz augstākā pakaļgala klāja margām (taffrail). Kuģa pakaļgals atrodas pretējā pusē kuģa priekšgalam, kas ir kuģa pati priekšējā daļa. Sākotnēji ar pakaļgalu saprata tikai kuģa kreisā borta aizmugurējo daļu, bet vēlāk šo terminu sāka attiecināt visu kuģa aizmugurējo daļu. Kuģa pakaļgalu nakts laikā apzīmē ar baltu navigācijas gaismu.

Eiropiešu un amerikāņu burinieki sāka un turpināja attīstīties ar divu veidu pakaļgalu formām: kvadrātiskajiem jeb šķeltajiem (transom) pakaļgaliem un eliptiskajiem, vēdekļa (fantail) veida jeb tirdzniecības pakaļgaliem.[1] Kuģa korpuss pirms tā pakaļgala sastāvēja no virknes liektu U veida brangu. Pēdējo brangu pirms kuģa pakaļgala dēvēja par formas koku (fashion timber), jo tas noteica pakaļgala izskatu. Šo brangu izmantoja, lai balstītu dažādas sijas, kuras veidoja kuģa pakaļgalu.

1817. gadā britu jūras arhitekts Sers Roberts Steppings (Sir Robert Steppings) ieviesa noapaļota pakaļgala konceptu. Kvadrātiskais jeb šķeltais pakaļgals bija viegls mērķis ienaidnieka lielgabaliem un nevarēja nest smago, pakaļgala vajāšanas lielgabalu svaru. Tomēr Steppinga projekts atstāja izbīdītu un neaizsargātu stūres augšējo daļu, kā arī daudzi to uzskatīja par vienkārši neglītu. Neviens amerikāņu karakuģis netika uzbūvēts ar šādu pakaļgalu un to ātri nomainīja eliptiskais kuģa pakaļgals. Savienotās Valstis uzsāka būvēt pirmo karakuģi ar eliptisku pakaļgalu 1820. gadā, desmit gadus pēc britiem. USS[2] Brandywine kļuva par pirmo burinieku, kuram izmantoja šādu pakaļgala formu. Lai arī attiecībā uz ievainojamību artilērijas uzbrukuma laikā, šī tipa pakaļgals bija liels uzlabojums salīdzinot ar šķelto pakaļgalu, eliptiskajiem pakaļgaliem vēljoprojām bija acīmredzami trūkumi, kurus nākamais lielais izrāviens kuģa pakaļgala konstrukcijā — dzelzs korpusa kreisera tipa pakaļgals — risināja daudz labāk un ar pavisam citiem materiāliem.

1912. gada okeāna lainera SS[3] France pakaļgals ar nokari
Kravas kuģa Sichem Princess Marie-Chantal plakanais, šķeltais pakaļgals

Kuģa pakaļgals ir viena no sarežģītākajām tā korpusa daļām un pakaļgalam mūsdienās ir daudz un dažādu variāciju. Tur izvietotas ne tikai dzenvārpstas, deidvuda caurules, stūres vārpstas (balleri), stūres gultņi (rudder carriers) un dažādu tipu stūres, bet arī īpašu veidu ārējās apšuves lokšņu joslas. Vispārīgi par pakaļgalu uzskata to kuģa daļu, kura atrodas uz aizmuguri no pēdējās ūdensdrošās starpsienas.

Dzenskrūves rumbas rajonā, kuģa pakaļgalā, pie pakaļvadņa stiprina ārējās apšuves rumbas lokšņu joslas (boss plates).[4] Skrūvvadņa priekšpusē stiprina arī dubulti izliektas lokšņu joslas, kuras stiepjas uz leju no šķeltā pakaļgala florām. Tās dēvē par vērša lokšņu joslām (oxter plate).[5] Šajā rajonā bieži izvieto arī apvienojošās loksnes (stealer plates), jo tur kuģa korpusa plūdlīnijas forma apšuves loksnes saved kopā kuģa pakaļgalā.[6][7]

Pakaļvadnis bieži ir piestiprināts ar pārlaidumu zārka plāksnei (coffin plate).[8] Pie pakaļvadņa stiprinās arī abās pusēs ķīlim esošās ārējās apšuves lokšņu joslas (garboard strakes). Uz klāja gar bortiem stiepjas viena ārējās apšuves josla, ko sauc par klāja kalsiņu (sheer strake).

Tādiem īpašiem uzdevumiem paredzētiem kuģiem kā enkuru licējiem, platformu apgādes kuģiem ar dinamiskās pozicionēšanas sistēmām, velkoņiem, pētniecības kuģiem vai kabeļu licējiem pakaļgalā var būt izvietots īpašs aprīkojums, piemēram, 360° grozāmas dzenskrūves kolonnas (Azipod Thruster), īpašas pakaļgala enkura ierīces, klīzes un citas iekārtas. Rolkeriem pakaļgalā izvieto appareli un aizveri.[9]

Jūras kuģu tipiskākās pakaļgala formas ir kreisera tipa, parastā ar nokari vai slīpā (šķeltā). Kreisera tipa pakaļgals ir vienmērīgi noapaļots. Parastā pakaļgala forma ar nokari ir izveidojusies no eliptiskajiem pakaļgaliem un tās garenvertikālajā šķēlumā raksturīgas taisnas līnijas. Kuģa pakaļgals slīpi tuvojas stūres vadnim. Šāda pakaļgala forma bija raksturīga okeāna laineriem. Abas pirmās pakaļgala formas mūsdienās izmanto reti. Daudz biežāk sastopami slīpie (šķeltie) pakaļgali.[10]

  1. ↑ Qazi Raza Ul Haq What is the Stern of a Boat? Yacht Rental Dubai & UAE, 2025. gada 8. maijs. Skatīts: 2025. gada 1. oktobrī
  2. ↑ Savienoto Valstu kuģis (United States Ship (USS) — angļu val.)
  3. ↑ Tvaikonis (Steamship (SS) — angļu val.)
  4. ↑ Korpusa ārējās apšuves loksnes abpus dzenskrūves rumbai.
  5. ↑ S veida ārējās apšuves loksnes kuģa pakaļgalā, kur kuģa korpuss sašaurinās līdz rumbas lokšņu joslām.
  6. ↑ L veida loksnes, kuras sastopamas pārsvarā kuģa priekšgalā un pakaļgalā, kur klāja kalsiņi vai korpusa loksnes no dubulta platuma samazinās uz vienu platumu.
  7. ↑ House D.J. Elements of modern ship construction Brown, Son and Ferguson, Ltd., 2010. 43. lpp. ISBN 9780851748146
  8. ↑ U veida plāksne starp ķīļa aizmuguri un pakaļvadņa apakšējo daļu.
  9. ↑ House D.J. Elements of modern ship construction Brown, Son and Ferguson, Ltd., 2010. 31. lpp. ISBN 9780851748146
  10. ↑ Grāvītis J. Kuģu uzbūve. Latvijas Jūras akadēmija, 2004. 29. lpp.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Kuģa_pakaļgals&oldid=4347708"