Kukruzes horizonts
| Kukruzes horizonts | |
|---|---|
 Kukersīta iegulas Pihja-Kivieli raktuvēs |
|
| Pamatinformācija | |
| Stratotips: | Kukruzē, aizaugušā grāvī, Savalas urbumā |
| Vecums: | 458,2 — 460,9 Ma |
| Atklājējs: | Frīdrihs Šmits |
| Stratigrāfija | |
| Sistēma: | Ordoviks |
| Nodalījums: | Augšordoviks |
| Stāvs: | Sandbas |
| Horizonts: | Kukruzes |
| Svīta: | dreimaņu, daugavpils u.c. |
| Ģeogrāfija | |
| Valsts: | Latvija, Igaunija |
| Reģions: | Baltija |
| Raksturlielumi | |
| Iežu sastāvs: | kaļķakmeņi |
| Biezums: | 4-30 m |
| Derīgie izrakteņi: | kukersīts |
| Fosilijas: | trilobīti, gliemeņvēži, pleckāji, konodonti |
Kukruzes horizonts ir augšordovika (pēc senākiem datiem vidusordovika[1]) stratigrāfiskā vienība Austrumeiropas platformas ziemeļrietumu daļā. Pirmo reizi to izdalīja Krievijas ģeologs Frīdrihs Šmits 1879. gadā. Horizonts nosaukts Kukruzes apdzīvotās vietas vārdā, Toilas pagastā, Igaunijā. Horizonta stratotips atrodas Kukruzē, aizaugušā grāvī, bet paplašināts stratotips Savalas urbumā. Kukruzes horizonts uzguļ Uhaku horizontam, bet to sedz Haljalas horizonts. Kukruzes horizonta vecums ir 458,2 — 460,9 Ma un tas veidojās Sandbas laikmeta sākumā.[2]
Apraksts
[labot | labot pirmkodu]Latvijā Kukruzes horizonta biezums sastāda no 7 līdz 30 metriem. Valsts rietumu un vidusdaļā horizontu veido dreimaņu svītas pelēkie kaļķakmeņi ar piritizētu organisko detrītu un plāniem merģeļa starpslāņiem un ieslēgumiem.
Kukruzes horizonta nogulumi ir izsekojami visā Latvijas teritorijā un bez pārrāvuma sedz lasnamē un uhaku horizontu karbonātiskos nogulumus. Horizonta biezums mainās no 5 m (Kandavas 25. urbums) līdz 20 m (Ludzas 15. urbums). Valsts rietumu un centrālajos apgabalos horizontu veido pelēki kaļķakmeņi ar piritizētu organisko detrītu un ar plānām viļņotām mālu un ar merģeļu starpkārtām un ieslēgumiem (dreimaņu svīta). Savukāt, austrumu apgabalos daugavpils svītas augšdaļu sastāda pelēki organogēnie detrīta kaļķakmeņi ar viļņveidīgiem zaļganpelēku merģeļu starpslāņiem.
Igaunijā
[labot | labot pirmkodu]Litostratigrāfiski kukruzes horizontu Igaunijā pārstāv pihlas svīta valsts ziemeļrietumos, vijvikonnas svīta - ziemeļos un dreimaņu svīta - dienvidos, kā arī kriaunas svīta. Horizonts ir izplatīts visā Igaunijas teritorijā, izņemot Valmieras-Mīnistes-Lokno pacēlumu.
Horizonta slāņi iziet virspusē zem kvartāra slāņiem Igaunijas ziemeļos no Pakri līča līdz Vijvikonnai caur Paldiski, Klogu, Kivieli, Kohtla-Nimme un Jehvi. Horizonts atsedzas, piemēram, Ziemeļigaunijas rietumu daļā Osmusāres klintīs (augšdaļā) vai Suur-Pakri klintīs.
Kukruzes horizontu veido kaļķakmeņi un kukersīts, kā arī ziemeļrietumos no Osmusāres-Mehikormas līnijas vietām merģeļi. Slāņu biezums variē no 4 līdz 25 metriem. Šajos slāņos ir visbagātākā Igaunijas ordovika nogulumu fauna.
Paleontoloģiskais raksturojums
[labot | labot pirmkodu]Kukruzes horizonta izdalīšana Latvijā notiek pēc šādām vadfosīlijām: trilobītiem - Asaphus ludibundus, A. lepidus, Ogmasaphus praetextus, Amphix costatus, gliemeņvēžiem - Steusloffia costata, Euprimites locknensis, Carinobolbina kuckersiana, Polyceratella kuckersiana, Uhakiella pumila, kas ir zināmi no šī paša vecuma slāņiem stratotipiskajā vietā un sinhronizēti ar tiem Dablū svītas karbonātiskajos nogulumos Zviedrijā. Bez šīm kukruzes horizonta sugām Rietumlatvijā ir zināmi daudzi "tranzīta" trilobīti un gliemeņvēži, kas ir izplatīti gan iepriekšējos, gan arī nākamajos horizontos. No tādiem var minēt: Lonchodomas rostratus, Tallinella angustata, Sigmoopsis perpunctata, S. obliquejugata, Euprimites bursa. Latvijas austrumu apgabalos kukruzes horizonta trilobītu un gliemeņvēžu komplekss ir būtiski nabadzīgāks un tajā ietilpst Atractopyge dentata, Asaphus ludibundus, Steusloffia costata, Carinobolbina kuckersiana, Hesperidella estonica. Šīs sugas diezgan droši pamato nogulumu kukruzes vecumu.
Kukruzes horizonta konodontu kompleksu sastāda kā tikai šim horizontam raksturīgās sugas - Holodontus ordovicus, Keislognathus gracilis, Tetraprioniodus lindstroemi, tā arī augstākos idaveres-keilas nogulumos satopamos Acodus similaris, Ligonodina delicata.[3]
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- ↑ Latvijas daba. 4. sējums. Rīga : Preses nams. 1997. 57. lpp.
- ↑ Estonian Commission on Stratigraphy (ESK).
- ↑ Биргер, А. Я. и др., Геологическое строение и полезные ископаемые Латвии, Рига, Зинатне, 1979. 50-51. lpp.