Kultūrslānis

Kultūrslāņu profils izrakumos ar arheologu atzīmēm

Kultūrslāņu paraugatsegums Japānas ziemeļos. No zemes izvirzītas trauku māla lauskas

Augsnes kultūrslāņu paraugs no Japānas dienvidiem

Kultūrslānis arheoloģijā ir zemes slānis vai nogulums, kas satur cilvēku darbības rezultātā radušās materiālās paliekas - artefaktus, piemēram, būvju atliekas, pārtikas atkritumus un citus pierādījumus par cilvēku klātbūtni un darbību noteiktā vietā un laikā. Šie slāņi veidojas ilgstošas cilvēku apdzīvotības vai aktivitātes rezultātā un ir būtiski avoti informācijai par pagātnes sabiedrību.

Kultūrslāņu izpēte ir būtiska, jo tā ļauj rekonstruēt cilvēces vēsturi, izprast sabiedrību attīstību un mijiedarbību ar vidi, kā arī saglabāt kultūras mantojumu nākamajām paaudzēm. Kultūrslāņus Latvijā aizsargā likumi. Pārnestā nozīmē par kultūrslāni var tikt nosaukts arī jebkāds kultūras mantojums.

Raksturojums

Kultūrslānis var būt dažāda biezuma — no dažiem centimetriem līdz desmitiem metru — atkarībā no cilvēku darbības intensitātes un ilguma konkrētajā vietā. Tas sastāv no dažādiem materiāliem, tostarp:

• Pārtikas atkritumiem: dzīvnieku kauli, gliemežvāki, ogles, kas liecina par uztura paradumiem.
• Tehniskajiem atkritumiem: ražošanas procesa paliekas, piemēram, šķeldas, salmi, kaulu fragmenti.
• Ekofaktiem: bioloģiskas atliekas, piemēram, ziedputekšņi, sēklas, augu paliekas, kas nonākušas dzīvesvietā bez tiešas cilvēku līdzdalības.
• Neorganiskām atliekām: dabiskas nogulsnes, kas uzkrājušās ap pieminekli.

Šo materiālu analīze ļauj rekonstruēt senās sabiedrības dzīvesveidu, uzturu, tehnoloģijas un vides apstākļus.

Kultūrslāņa daudzveidība ir ļoti dažāda – no vājām cilvēka ietekmes pēdām ģeoloģiskā materiālā vai vāji izmainīta augsne, līdz pat bieziem antropogēniem slāņiem, pārveidojot vai radot jaunas reljefa formas. Ilgtermiņa apdzīvoto vietu (sētu, ciemu) biezākajā kultūrslānī ietilpst augsnes horizonti jeb profili, kas parāda dabiskā augsnes veidošanās procesa atjaunošanos. Apdzīvoto vietu kultūrslānis mežstepju, stepju un īpaši subtropu zonās kopš vara un bronzas laikmeta kļūst ievērojami sarežģītāks, salīdzinot ar agrāko kultūras slāni. Dažādās ainavās tajā laikā strauji pieaug sociālās un ekonomiskās diferenciācijas procesi kopā ar tiem saistītajiem priekšmetu uzkrāšanās procesiem. Tajā laikā parādās visdažādākās apmetnes un inženierbūves: īslaicīgas un ilgtermiņa apmetnes, saimnieciskas un dzīvojamas ēkas, nocietinājumi un sakrālie pieminekļi.

Visbiežāk kultūrslānī ietilpstošie artefakti ir instrumenti, mājsaimniecības piederumi, ķermeņa rotaslietas, drēbes, vārpstas, bultu uzgaļi un daudzi citi priekšmeti. Tāpat artefakti ietver sekundāros produktus, kas paliek no galvenā ražošanas procesa. Pēdējā kategorijā ietilpst izdedži – materiāls, kas saglabājies pēc metālu kausēšanas, liekie auduma gabaliņi un pavedieni, kas izmesti pēc drēbju izgatavošanas un labošanas, notruluši akmeņi, kas izmantoti cirvju, zāģu un citu instrumentu izgatavošanai. Kultūrslānī var ietilpt pat vesels ražošanas komplekss – būve, kas paredzēta konkrētai ražošanai. Piemēram, bieži sastopamas pamestas guļbūves - smēdes, kurās kādreiz strādājuši kalēji. Šādās vietās atrodamas guļbūves paliekas, krāsns, daži darba instrumenti.

Visizplatītākā un tajā pašā laikā vienkāršākā atrodamā konstrukcija ir parasta sadzīves atkritumu bedre. To ir ļoti viegli atrast un identificēt uz virsmas tumšākas augsnes, jo tā ir piepildīta ar cilvēka darbības produktiem.

Izpēte

Pēc vēsturisko un etnogrāfisko avotu sniegtās informācijas arheologi un to palīgi iemēra plānojamo izrakumu laukumu, sadalot to sīkākos kvadrātos, teritorija tiek uzmanīgi uzrakta, lietojot pēc iespējas saudzīgākus līdzekļus. Uzrakšanas tehnika atkarīga no pārmeklējamā objekta domājamās struktūras (pilskalns, senkapi, senpilsēta utt.). Bieži atrastajiem materiāliem nepieciešama īpaša apiešanās, jo sarūsējis metāls vai satrunējis apģērbs var sairt no neuzmanīga pieskāriena, bet zem ūdens saglabājies koks var sabirt putekļus, nokļuvis gaisā. Svarīgi, lai pašu izrakumu ietekme uz zemes stāvokli, atradumu secību utt. būtu minimāla, lai neradītu jucekli turpmākos izrakumos.

Kultūrslāņu izpratne arheoloģijā veidojās 19. gadsimta beigās, kad attīstītajās valstīs bija izvērtusies ceļu un pēc tam arī dzelzceļu būvniecība. Aktīvi rokot trases caur uzkalniem, veidojās slāņu atsegumi, kas vispirms - 18. gadsimta beigās - piesaistīja ģeologus, bet pēc tam nākamajā gadsimtā arī Darvina teoriju uztvērušos paleontologus. Tomēr tikai pēc Pirmā pasaules kara stratigrāfija kļuva par normu visos arheoloģiskajos pētījumos.

Stratigrāfija un datēšana

Kultūrslāņi parasti ir daļa no stratigrāfiskās secības, kurā dažādi slāņi pārklājas, veidojot hronoloģisku kārtību. Saskaņā ar superpozīcijas likumu, zemāk esošie slāņi ir vecāki nekā augstāk esošie, ja vien nav notikuši traucējumi (piemēram, noslīdeņi). Šī secība ļauj arheologiem datēt artefaktus un notikumus, kā arī izprast kultūras attīstības posmus. Tomēr reizēm šī kārtība veidošanās procesā ir sajaukta, piemēram, rokot bedres, būvējot celtnes vai ilgstoši lietojot kapsētas.

Piemēri

Viens no ievērojamiem kultūrslāņu piemēriem ir Limantepes apmetne Turcijā, kur atklāti vairāki kultūrslāņi no dažādiem laikmetiem, tostarp agrā, vidējā un vēlīnā bronzas laikmeta, kā arī dzelzs laikmeta. Šie slāņi sniedz ieskatu par tirdzniecības tīklu attīstību un kultūras mijiedarbību senajā Anatolijā.

Latvijā Ikšķiles lībiešu senciema kultūrslāņa biezums bija 2,5 metri, bet Vecrīgā — 7 metri. Salīdzinājumam, senajā Trojā kultūrslāņa biezums bija 25 metri.

Ārējās saites

• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)