Kurzemes un Zemgales hercogistē lietotā nauda ar uzrakstiem vācu, lietuviešu un latviešu valodās (aizdevu kases zīme jeb "ostmarka").
1918. gadā atjaunotā Kurzemes un Zemgales hercogiste bija 1795. gadā likvidētās Kurzemes un Zemgales hercogistes atjaunošanas otrais mēģinājums.[1]
Hercogistes atjaunošana tika pasludināta 1918. gada 8. martā, bet 1918. gada 15. martā ķeizars Vilhelms IIVācijas impērijas vārdā atzina Kurzemes hercogisti "par brīvu un patstāvīgu valsti". Hercogiste beidza pastāvēt 1918. gada 22. septembrī, līdz ar Baltijas hercogistes pasludināšanu.
Pirmais pasaules karš Latvijā ienāca 1915. gadā, kad Vācijas impērijas armija Kurzemes ofensīvas rezultātā okupēja Kurzemes guberņas teritorijas lielāko daļu (izņemot Ilūkstes apriņķa austrumu daļu). Tuvojoties Vācijas karaspēkam, pēc Krievijas karaspēka komandiera pavēles lielākā daļa Kurzemes iedzīvotāju bija spiesti doties bēgļu gaitās uz Vidzemi, Igauniju, Latgali un Krievijas guberņām. Pēc 1915. gada 30. septembrī vāciešu veiktās tautas skaitīšanas Kurzemes guberņā bija palikuši 245 405 iedzīvotāji. Pirms kara šeit dzīvoja ap 800 000 cilvēku, no kuriem ap 600 000 bija latvieši. Palicējos bija daļa ebreju, kas pēc evakuācijas pavēles nebija paspējuši pamest Kurzemi. No Kurzemes bija aizbēguši vairāk nekā 570 000 iedzīvotāju, no kuriem ap 450 000 - 500 000 bija latvieši. 1915. gada 16. augustā izveidotā Kurzemes vācu pārvalde (Deutsche Verwaltung für Kurland) sāka pārvācošanas politiku un plānoja iedzīvotāju pamesto Kurzemi kolonizēt ar vācu zemniekiem.
Pēc Krievijas Februāra revolūcijas, 1917. gada 4. martā Oberosta pārvaldes zonā izveidoja Kurzemes pārvaldes apgabalu (Verwaltungsgebiet Kurland) ar galvaspilsētu Jelgavā. Par apgabala pārvaldes vadītāju kļuva Alfrēds fon Goslers (Alfred von Goßler, 1867—1946). 1917. gada 18. septembrī ārkārtējais Kurzemes landtāgs izstrādāja likumprojektu, ko apstiprināja Jelgavas pilī 21.-22. septembrī sasauktā Kurzemes Zemes sapulce. 1917. gada decembrī Kurzemes muižnieku vispārējā konference pieņēma priekšlikumu Kurzemes personālūnijai ar Vāciju vai Prūsiju.[2]
1917. gada septembrī vāciešiem izdevās pārraut fronti un ieņemt Rīgu un Igaunijas salas.
Pēc pamiera noslēgšanas ar Krieviju 1917. gada decembrī un Brestļitovskas miera sarunu sākšanas Vācijas valdība nolēma pārtraukt Oberosta apgabala militāro pārvaldi un aizstāt to ar satelītvalstīm, kas ekonomiski un politiski atrastos Vācijas ietekmes zonā.
"Mēs, Vilhelms, Vācijas ķeizars no Dieva žēlastības, Prūsijas karalis utt. pilnvarojam Mūsu reihskancleru grāfu von Hertlingu paziņot Kurzemes Zemes padomei, ka Mēs, pamatojoties uz Jūsu pārstāvju izteikto vēlēšanos un Mūsu reihskanclera sniegto ziņojumu, Vācijas impērijas vārdā atzīstam Kurzemes hercogisti par brīvu un patstāvīgu valsti un esam gatavi Vācijas impērijas vārdā ar Kurzemi slēgt līgumus, kas nodrošinātu ciešu saimniecisko un militāro savienību starp abām valstīm. Vienlaikus Mēs pilnvarojam Mūsu reihskancleru sagatavot šos līgumus.
Dokumentāri Mēs esam šo pilnvaru paši izpildījuši un likuši apzīmogot ar Mūsu ķeizarisko zīmogu."
1918. gada augustā Kurzemes pārvaldes apgabalu paplašināja uz Vidzemi un Igauniju, par pārvaldes vadītāju iecēla Alfrēdu fon Gosleru.[5]
Vācijas ķeizars atzina Apvienotās Baltijas hercogistes suverenitāti 1918. gada 22. septembrī, bet pati Baltijas valsts tika proklamēta Rīgā1918. gada 5. novembrī. Hercoga kronis tika piedāvāts Mēklenburgashercogam Ādolfam Frīdriham.
↑Klaus Richter: Baltic States and Finland, in: 1914-1918-online. International Encyclopedia of the First World War, ed. by Ute Daniel, Peter Gatrell, Oliver Janz, Heather Jones, Jennifer Keene, Alan Kramer, and Bill Nasson, issued by Freie Universität Berlin, Berlin 2014
.svg)
.svg)
