Kuzbass

Ogļu kraušana Meždurečenskā

Kuzbass (krievu: Кузбасс), pilnā nosaukumā – Kuzņeckas ogļu baseins (Кузнецкий угольный бассейн), ir ogļu ieguves reģions Rietumsibīrijas dienvidaustrumos Krievijas teritorijā, galvenokārt Kemerovas apgabalā. Tas ir viens no pasaulē lielākajiem akmeņogļu ieguves reģioniem un atrodas lielākoties Tomas upes baseinā starp Kuzņeckas Alatau un Salaira skrausta kalnu grēdām.

Vēsture

Pirmās nelielās ogļu raktuves gar Kondomas upi datētas ar 1721. gadu, tomēr ilgu laiku ražošana palika nenozīmīga, jo tai laikā reģionā trūka patērētāju. Straujš uzplaukums notika 1930. gados līdz ar Urālu-Kuzņeckas kombināta izveidi, kad PSRS plānveida industrializācijā nolēma attīstīt šo reģionu kā vienotu ražošanas kompleksu, bāzējoties uz akmeņogļu un arī mazāk vērtīgo brūnogļu ieguvi. Kuzņeckas baseins piegādāja koksa ogles Urāliem un pretī saņēma tur iegūstamo dzelzs rūdu. Lielas dzelzs un tērauda rūpnīcas tika izveidotas Magņitogorskā Urālos un Staļinskā (tagad Novokuzņecka) Kuzņeckas baseinā. 1934. gadā Rietumsibīrijas apgabala kompartijas vadītājs Roberts Eihe ziņoja, ka ogļu ieguves mehanizācijā Kuzbass jau apsteidzis tādu rūpniecības lielvalsti kā Anglija.

Osiņņiku karjers 1987. gadā

Kuzņeckas baseinā, īpaši Novokuzņeckā, attīstīta ir arī krāsaino metālu metalurģija, kuras pamatā ir boksīti no Salairas grēdas un svins, cinks, alva, varš un dzīvsudrabs no blakus esošā Altaja novada. Mašīnbūve un metālapstrāde ir izplatīta visās lielākajās pilsētās ar uzsvaru liekot uz smago mašīnbūvi. Ķīmiskā rūpniecība ir labi attīstīta Novokuzņeckā, Kemerovā un Anžero-Sudženskā, un tā veido pamatu plastmasas, mēslošanas līdzekļu un farmaceitisko produktu ražošanai. Galvenie ogļu ieguves centri ir Anžerosudženska, Kemerova, Ļeņinska-Kuzņecka, Prokopjevska, Osinņiki un Kiseļovska.

Glābēju vienība dodas uz aizdegušos Ļistvjažnajas šahtu

Kuzbass ir viens no urbanizētākajiem reģioniem Krievijā — vairāk nekā 85% iedzīvotāju mīt pilsētās.

Kuzbasa tālāku ekonomisko attīstību apgrūtina slikti attīstītais transporta tīkls starp Kuzbasu un ārpus tā esošajiem patērētājiem, kā arī transporta izmaksas.

Šahtās un arī atklātos karjeros biežas ir ogļu nozarei raksturīgās avārijas, tāpēc reģionā izvietotas Krievijas Ārkārtas situāciju ministrijas pakļautības paramilitāras kalnraču glābšanas vienības.

Ogļu ieguve

Kuzbasa ogļu ieguve ir aptuveni 60% no visas Krievijas ieguves. Ieguves baseins aizņem aptuveni 26 000 kvadrātkilometru Kemerovas apgabalā, nedaudz arī Novosibirskas apgabalā un Altaja novadā. Tas satur ieguves rezerves, kas pārsniedz 300 miljardus tonnu. No izpētītajiem resursiem 68 miljardi tonnu akmeņogļu un 53 miljardus tonnu brūnogļu ir "balansa resursi", t.i., to ieguve pašlaik ir ekonomiski izdevīga. 2025. gada sākumā reģionā bija izsniegtas licences uz 256 miljonu tonnu ogļu ieguvi gadā.

Ir trīs galvenās ogles saturošās sērijas. Balahonkas sērija, vecākā, satur 30–35 apstrādājamus slāņus, dažiem sasniedzot līdz 15 metru biezumu un vietām pat 40 metrus. Šajos slāņos ir antracīts un bagātākās ogles Kuzņeckas baseinā. No tās daudz neatpaliek nedaudz jaunākā un seklāk guļošā Koļčuginas sērija, kamēr daudz retākā Tarbaganas sērija iezīmē pāreju starp brūnoglēm un akmeņoglēm. Kuzbasa ogles parasti ir augstas kvalitātes, ar mazāk nekā 1 % sēra, bet dažreiz ar diezgan augstu pelnu saturu, kas prasa bagātināšanu šahtu augšdaļā. Apmēram ceturtā daļa no tām tiek iegūta atklātā karjerā, galvenokārt ziemeļos. Tā rezultātā ražošanas izmaksas ir zemas, īpaši salīdzinājumā ar Donbasa ogļu atradnēm, kas pirms Kuzbasa attīstīšanas Krievijā bija galvenais ogļu ražotājs.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kuzbass.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)