Kvīru teorija
Kvīru teorija[1] (angļu: queer theory), arī zilo teorija, ir kritiskās teorijas novirziens, kas uzskata dzimumu par sociāli konstruētu patības daļu un pēta seksualitātes uztveres izmaiņas vēstures gaitā un seksualitāti kā varas objektu.[2]
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kvīru teorija ASV un Rietumeiropā izplatījās 1990. gadu sākumā, kad feminisma, poststrukturālisma, geju un lesbiešu studiju ietekmētie pētījumi ieguva šādu nosaukumu. Šajā laikā iznāca nozīmīgas šim jautājumam veltītās monogrāfijas — Džūditas Batleres "Dzimtes nemiers" (Gender Trouble, 1990, latviski 2012) un Īvas Kosovskas Sedžvikas "Skapja epistemioloģija" (Epistemiology of the Closet, 1990).
Šīs grāmatas ietekmēja gan geju un lesbiešu atbrīvošanās kustība ASV un Rietumeiropā, kas bija aktīva kopš 1960. gadu beigām (Gay Liberation), gan lesbiskais feminisms — sieviešu kustība, kas atdalījās no feminisma un pievērsa uzmanību sieviešu seksualitātei. Nozīmīgi bija franču filozofa Mišela Fuko grāmatā "Seksualitātes vēsture" (1—3, 1976—84) paustie uzskati par seksualitāti kā vēsturiski nosacītu dzīves jomu, poststruktuālisma un psihoanalīzes pārstāvju darbi, kā arī Adrianas Ričas un citu lesbisko feministu esejas.
Lielbritānijā kvīru teorijas pārstāvji pievērsušies arī kultūras materiālismam, viņu vidū ir Alens Sinfīlds un Džonatans Dolimors.
Ietekme Latvijā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vairāki dzimtei, seksualitātei, tai skaitā arī homoseksualitātei veltīti tulkoti raksti publicēti krājumā "Mūsdienu feministiskās teorijas" (2001).
Latviskojumu "zilo teorija" ierosināja literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš,[3] bet pirmo reizi tas parādās Haralda Matuļa latviski tulkotajā Džonatana Kalera grāmatā "Literatūras teorija" (2007), savukārt vēlāk to pārņēma arī citi autori. Tas radies no vārda "zilais" (no krievu: голубой)), nievājoša homoseksuālu vīriešu apzīmējuma. Daļa autoru "zilo teorija" neuzskata par veiksmīgu latviskojumu, jo, viņuprāt, tas ietverot tikai homseksuālos vīriešus un neiekļaujot sievietes.[2]
Teoloģisko rakstu krājuma "Ceļš" 59. numurā publicēti vairāki seksualitātei veltīti materiāli, tostarp arī par kvīru teoriju.[4]
2012. gadā "Mansards" izdeva Ditas Ābolas grāmatas "Dzimtenes nemiers" tulkojumu latviešu valodā.[5]
Kopš 2015. gada reizi trīs gados Rīgā notiek kvīru teorijai un LGBT studijām veltīta starptautiska konference "Queer Narratives in European Cultures".
Literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Briedis, Jānis. "Zilo" teorija (Queer Theory): īss vēsturisks pārskats. Valdis Tēraudkalns (sast.)Ceļš, Nr. 59. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2009, 31.-50. lpp.
- Vērdiņš, Kārlis. Zilo teorija. Ieva E. Kalniņa un Kārlis Vērdiņš (sast.) Mūsdienu literatūras teorijas. Rīga: LU LFMI, 2013, 377.-412. lpp.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «LZA TK protokols Nr. 7/1145 (18.09.2018.)». Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisija. Skatīts: 2025. gada 12. janvārī.
- ↑ 2,0 2,1 Baiba Bela, Ieva Ozola, Līga Rasnača, Endija Rezgale-Straidoma, Vita Roga-Vailza, Aiga Romāne-Meiere. Sociālā darba vārdnīca. Rīga : Latvijas Republikas Labklājības ministrija, 2023. 218. lpp. ISBN 978-9934-18-910-4. Skatīts: 2023. gada 23. martā.
- ↑ «"Satori" diskusija par kalkiem valodā un kultūrā». Satori. 2022. gada 15. jūlijs. Skatīts: 2023. gada 23. martā.
Kvīru teorijas pētniekiem, kuru mums ir ļoti daudz. Sākumā salikuma "kvīru teorija" latviešu valodā nebija un Vērdiņš mēģināja ieviest citu jēdzienu – "zilo teorija". Sākumā Vērdiņš domāja, ka vārds "zilais" ir jāatgūst, bet, skatoties uz tā vēsturi un lietojumu, saprata, ka tas nav izdarāms un pieņemt kvīrus tomēr ir loģiskāka rīcība, jo tas nes sev līdzi starptautisku vēsturi, kuras mums nav.
- ↑ Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes teoloģisks un kultūrvēsturisks izdevums "Ceļš", LU Akadēmiskais apgāds, 2009
- ↑ «Džūdita Batlere. Dzimtenes nemiers». Diena. 2012. gada 16. novembris. Skatīts: 2013. gada 13. martā.
|