Kārlis Aperāts

Kārlis Aperāts Personīgā informācija Dzimis 1892. gada 5. martā Vilces pagasts, Kurzemes guberņa (tagad Latvija) Miris 1944. gada 16. jūlijā (52 gadi) Mozuļu sādža, Krasnogorodskas rajons, Krievijas PFSR (tagad Krievija) Tautība latvietis Dzīvesbiedre Lūcija Olga Vītoliņa (Aperāte)

Militārais dienests Dienesta pakāpe Waffen-Standartenführer (pulkvedis) Dienesta laiks 1918 — 1940 1942 — 1944 Valsts Latvija Trešais reihs Struktūra sauszemes bruņotie spēki Komandēja 26. Tukuma policijas bataljons 1. SS apmācības pulks 32. ieroču SS grenadieru pulks Kaujas darbība Pirmais pasaules karš Latvijas brīvības cīņas Otrais pasaules karš Apbalvojumi Lāčplēša Kara ordenis (III šķiras), Viestura ordenis (IV šķiras ar šķēpiem), Triju Zvaigžņu ordenis (V šķiras), Dzelzs krusta Bruņinieka krusts, Dzelzs krusts (I un II šķiras) Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīme

Kārlis Aperāts (1891. gada 5. marts — 1944. gada 16. jūlijs) bija Latvijas armijas un Latviešu leģiona virsnieks.

Dzīvesgājums

Dzimis Vilces pagastā. Pēc Petrovskas pilsētas ģimnāzijas absolvēšanas strādāja par grāmatvedi Rīgā. Pirmā pasaules kara sākumā 1915. gada septembrī brīvprātīgi iestājās Krievijas Impērijas armijā. 145. rezerves kājnieku pulkā izgāja apmācību brīvprātīgo mācību komandā. 1916. gada pavasarī pēc paša vēlēšanās pārcelts uz 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonu. Tā sastāvā piedalījās Ziemassvētku kaujās pie Ložmetējkalna un Mazās Juglas aizstāvēšanās kaujās. Pēc kaujām paaugstināts par apakšvirsnieku.

Latvijas brīvības cīņu sākumā 1918. gada 15. decembrī brīvprātīgi iestājās jaunveidotā landesvēra 1. latviešu atsevišķā bataljona Cēsu rotā kā sakaru komandas priekšnieks. 1919. gadā paaugstināts par leitnantu, bet 1920. gadā — par virsleitnantu un augustā pārcelts uz 2. Ventspils kājnieku pulku atkal kā sakaru komandas priekšnieks, piedalījies Latgales atbrīvošanas cīņās. Par kaujas darbību pie Moļņiku ciema, kur zem spēcīgas pretinieka uguns pievienojis ienaidnieka telefona līnijai savu tālruni un uztvēris ziņas par ienaidnieka spēku pārgrupēšanos, ļaujot Latvijas armijai ieņemt Viļānus bez zaudējumiem, apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni.

1923. gadā viņu iecēla par 1. Kurzemes divīzijas sakaru komandas priekšnieku un 1924. gadā paaugstināja par kapteini. 1929. gadām sākumā Aperāts nesekmīgi kandidēja Liepājas domes vēlēšanās no 13. Kara ostas iedzīvotāju vēlēšanu saraksta. 1929. gada 18. novembrī apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru. 1931. gada aprīlī ar 994 balsīm tika ievēlēts Liepājas domē no 13. Kara ostas iedzīvotāju vēlēšanu saraksta līdz ar admirāli Teodoru Spādi. 1936. gada 3. martā tika pārcelts uz 4. Valmieras kājnieku pulku. 1936. gada 18. novembrī tika paaugstināts par pulkvežleitnantu un nozīmēts uz Sakaru bataljonu, bataljona 20 gadu pastāvēšanas svētkos 1939. gada jūnijā apbalvots ar Viestura ordeņa IV šķiru (ar šķēpiem). Lai arī Aperāts represēts netika, spilgti aprakstījis Latvijas okupācijas sākotnējos notikumus: noskaņojumu Latvijas armijā, Sarkanās armijas tanku ieiešanu Rīgā, kā arī grautiņus pie Rīgas prefektūras. Par to savās piezīmēs Aperāts rakstīja:

“

Pienāca liktenīgās 1940. g. jūnija dienas, un mūsu zemē iesoļoja Sarkanā armija. Mēs, neatkarīgās Latvijas armijas karavīri, uz to bijām spiesti pasīvi noskatīties un gaidīt savu likteni. Visus mocīja jautājums, kas notiks ar mums, sevišķi ar tiem karavīriem, kuri bija piedalījušies Latvijas atbrīvošanas cīņās pret komūnistiem un saņēmuši par to apbalvojumus. Domājams, paši komūnisti bija izplatījuši baumas, ka komūnisti neesot vairs tādi, kādi tie bijuši 1917.—1919. gadā. Veselais saprāts gan teica ko citu, jo somu—padomju kara laikā mums piesūtīja dažas boļševiku pavēles un citas ziņas, no kurām bija spriežams, ka viņi ir tādi paši, kādi bijuši agrāk, ja ne vēl bīstamāki. Īsi pirms sarkanarmijas iebrukšanas mūsu bataljona komandieris sapulcināja virsniekus un priekšniecības uzdevumā apjautājās, vai mēs vajadzības gadījienā būtu gatavi cīnīties pret boļševiku sarkano armiju. Visi izteicām gatavību to darīt, un arī kareivju noskaņojums bija tāds pats. Visa Latvijas armija būtu metusies cīņā, neskatoties uz to, ka ienaidniekam bija milzīgs cilvēku un ieroču pārsvars. Kādu dienu vēlāk bataljona komandieris paziņoja virsniekiem, ka Valsts prezidents pavēlējis mūsu armijai būt kaujas gatavībā, jo, ja tikšot apdraudēta Latvijas neatkarība, tad būšot jācīnās. Tā arī bija visa informācija, kādu šinīs liktenīgajās dienās mēs saņēmām. Mūsu bataljons visu laiku bija trauksmes stāvoklī. Virsnieki un pārējais komandējošais sastāvs atradās pie savām vienībām kā naktīs, tā dienās, un mēs bijām gatavi kuru katru brīdi iziet cīņā. Tomēr nekādus tālākus rīkojumus nesaņēmām.

”

“

Kopā ar kādu virsleitnantu devos uz pilsētas centru. Tur bija dzirdamas klaigas un atsevišķi šāvieni, kaut kur dziedāja internacionāli. Stacijas laukumā stāvēja pieci sarkano tanki ar aizvērtām lūkām un durvīm. Kad gribēju pie Rīgas prefektūras pāriet pāri ielai, uz mums sāka lidot akmeņi, un kāda degvīna pudele skāra manu līdzgājēju. Šinī brīdī pie prefektūras piebrauca 3 „Krupa" mašīnās Armijas štāba bataljona karavīri. Devos pie atbraukušiem karavīriem, ko vadīja kāds virsleitnants. Tas teica, ka pūlis gatavojoties uzbrukt prefektūrai. Tūliņ arī no apstādījumu puses bija dzirdamas klaigas, un drīz arī parādījās ap 100 cilvēku liels pūlis, galvenokārt sastāvošs no ebrēju pusaudžiem un dažādiem noskrandušiem netīriem tipiem. Nezin, kur tādi bija gadījušies, jo nekad tik noskranduši un tik netīri tipi Rīgā, pat tās nomalēs, līdz šim nebija redzēti. Pūlis virzījās prefektūras virzienā. Kāds policijas ierēdnis lūdza Armijas štāba bataljona virsnieku atturēt pūli, piebilzdams tomēr, ka šaut esot noliegts. Karavīriem deva pavēli uzlikt durkļus, un tie ar šautenēm uzliktiem durkļiem klusēdami devās pūlim pretim, nevērojot akmeņu krusu, svilpienus un kliedzienus. Pūlis, redzēdams tuvojamies draudoši pret viņiem noliektos durkļus, klaigādams un lādēdamies, atvilkās apstādījumos un pazuda.

”

Pēc Vācijas iebrukuma PSRS Aperāts organizēti ar trim Sakaru bataljona rotām pameta 24. teritoriālā korpusa rindas Litenes nometnē, paņemot līdzi smagās automašīnas, ieročus un sakaru iekārtas, un devās mežā. Šī vienība, pievienojoties citiem Sarkanās armijas rindas pametušajiem latviešu karavīriem, pieauga līdz teju 2000 vīru sastāvam un kļuva pazīstama kā "Dzimtenes sargi", pamatā nodarbojoties ar mežos klaiņojošo, bēgošo sarkanarmiešu likvidēšanu Gulbenes, Alūksnes un Cesvaines pusē. Brīvprātīgi pieteicies pirmajās vācu armijā formētajās latviešu vienībās, Aperāts 1942. gadā kļuva par 26. Tukuma policijas bataljona komandieri, bet 1943. gada martā tika iecelts par 2. latviešu brigādes 42. grenadieru pulka II bataljona komandieri, īsu laiku komandēja to Volhovas frontē, taču saslima un 1944. gada janvārī bija spiests doties uz Rīgu ārstēties. 1943. gada 22. augustā apbalvots ar II šķiras, bet 21. septembrī ar — I šķiras Dzelzs krustu.

1944. gada 26. jūnijā Aperātu iecēla par 15. divīzijas 32. pulka komandieri. 1944. gada jūlijā, ienaidnieka pārspēka spiests, 32. pulks atkāpās no Veļikajas krastu Opočkas pozīcijām, šajā procesā 32. pulkam tika pievienotas vēl citas latviešu vienību daļas un izveidota Aperāta kaujas grupa (Kampfgruppe Aperāts) ap 850 vīru sastāvā. Kaujas grupa pulvežleitnanta Aperāta vadībā atkāpās Mozuļu (Мозули) ciema virzienā, taču tas jau bija ienaidnieka rokās, Zilupi nācās forsēt ar kauju, kas arī izdevās, taču kaujas grupa nonāca divu Sarkanās armijas divīziju ielenkumā. 16. jūlija vakarā Aperātu smagi ievainoja uzbrūkošie ienaidnieka tanki — viņš nodeva atlikušo vīru vadību savam adjutantam majoram Hāzneram, taču pats atsacījās evakuēties, lai neaizkavētu atkāpšanos. Kaujā krita ap 300 latviešu karavīru, 22 latviešu un 6 vācu virsnieki. Cīņas biedru liecības liek domāt, ka, lai nekristu gūstā, pulkvežleitnants Aperāts nošāvās.

Pēc nāves paaugstināts par pulkvedi un apbalvots ar Dzelzs krusta Bruņinieku krustu.

Ārējās saites

• L.k.o.k. biogrāfija