Lētses svīta
| Lētses svīta | |
|---|---|
 Lētses stratotipiskais atsegums |
|
| Pamatinformācija | |
| Stratotips: | Lētses muižas atsegums |
| Vecums: | ap 475 Ma |
| Atklājējs: | Arvo Romusoks |
| Stratigrāfija | |
| Sistēma: | Ordoviks |
| Nodalījums: | Apakšordoviks |
| Stāvs: | Flojas |
| Horizonts: | Latorpas |
| Svīta: | Lētses |
| Ģeogrāfija | |
| Valsts: | Latvija, Igaunija, Lietuva, Baltkrievija |
| Reģions: | Baltija |
| Raksturlielumi | |
| Iežu sastāvs: | smilšakmeņi, dolomīts |
| Biezums: | 0,2-6,2 m |
| Fosilijas: | bezslēdzenes pleckāji, konodonti |
Lētses svīta ir apakšordovika latorpas horizonta stratigrāfiskā vienība Baltijā un Baltkrievijā. Svītu 1956. gadā izveidoja igauņu paleontologs Arvo Romusoks un tās stratotipiskais griezums atrodas atsegumā pie Lētses muižas (Paldiski, Rietumharju pagasts, Igaunija).
Apraksts
[labot | labot pirmkodu]Lētses svīta ir konstatēta Latvijas ziemeļos, (Kolkas 54., Ovišu 94,. Ventspils D-3., Piltenes 30., Staiceles 4. un Puikules urbumos), kā arī dienvidaustrumos (Ludzas 15., Maltas 105., Višķu 25. u.c. urbumos). Svītu veido kvarca-glaukonīta smilšakmeņi, cementēti ar māla un karbonātu cementu, vai arī glaukonitīti, kas satur virs 50% glaukonīta graudu ar samērā liela daudzuma kvarca graudu piejaukumu, cementētu ar mālaini karbonātisku cementu.
Svītas heterogēnais sastāvs ir novērojams valsts ziemeļos, Ovišu 94. un Staiceles 4. urbumu griezumos (no augšas uz leju):
- zaļganīgi pelēks rupji- un dažādgraudains kvarca-glaukonīta smilšakmens no 0,2 m (Ovišu 94. urbums) līdz 0,5 m (Staiceles 4. urbums) biezumā;
- zaļganīgi pelēks dolomīts, vienādā pakāpē mālains, un satur kvarca un glaukonīta smilšu graudu piejaukumu. Dolomīta slānis ir no 0,1 m (Ovišu 94. urbums) līdz 0,3 m (Staiceles 4. urbums) biezumā un ir saistīts ar pakāpenisku pāreju uz apakšējiem nogulumiem;
- smilšains glaukonitīts (Ovišu 94. urbums) vai kvarca-glaukonīta zaļš smilšakmens (Staiceles 4. urbums) ar bezslēdzenes pleckāju čaulu detrītu. Pamatnē konstatējama vāji izteikta pārrāvuma virsma (Staiceles 4. urbums), kas impregnēta ar pirītu. Biezums ir no 0,35 m (Ovišu 94. urbums) līdz 0,2 m (Staiceles 4. urbums).
Lētses svītas kopējais biezums ir no 0,2 m (Višķu 25. urbums) līdz 2 m (Atašienes 9. urbums). Lētses svītas nogulumos ir konstatējams liels daudzums konodontu elementu un detrīta, acīmredzot, arī pārskalotas bezslēdzenes pleckāju čaulas, kas koncentrējas svītas pamatnē.
Svīta ar izskalojumu uzguļ uz kallaveres smilšakmeņiem, kontakts ar kuriem ir diezgan krass, pateicoties glaukonīta piejaukumam šīs svītas iežos. Svītas augšdaļā nereti ir novērojamas labi izteiktas skalojuma virsmas ar kabatveida padziļinājumiem un biezu (līdz 2 cm) dzelzs hidrooksīdu impregnējumu.[1]
Igaunijā un Lietuvā
[labot | labot pirmkodu]Igaunijā svītu veido smilšakmens ar lielu glaukonīta saturu. Svītas vislielākais biezums ir konstatēts Karulas 326. urbuma griezumā (6,2 m). Svītā ir izdalītas iru, klogas, joas un mjaekulas pasvītas.
Lietuvā svīta ir izplatīta gandrīz visā teritorijā, izņemot ziemeļrietumu daļu. Svītas biezums sastāda 0,9 m Nemunas zemienē, bet valsts centrālajā un austrumu daļā vislielākais biezums ir 0,8 metri.
Baltkrievijā
[labot | labot pirmkodu]Baltkrievijā svītas nogulumi ir izplatīti valsts ziemeļrietumos un centrālajā daļā. Ziemeļrietumu un ziemeļu daļā svītu veido gaišzili un zaļganīgi aleirolīti un aleirītiski māli ar daudzskaitlīgiem glaukonīta graudiem 0,2 līdz 0,5 m biezumā. Monoklināles dienvidu un dienvidaustrumu daļās svītu veido masīvi, tumšzaļi, kvarca-glaukonīta smilšakmeņi (0,1-0,3 m) ar plānām aleirolītu un mālu starpkārtām, kas satur lielu daudzumu glaukonīta graudu.[2]