Lībijas pilsoņu karš (2011)

Vikipēdijas lapa
2011. gada Lībijas pilsoņu karš

Iznīcināts Kadāfi spēku BM-21 Grad netālu no Bengāzī.
Sākums: 2011. gada 15. februārī
Vieta: / Lībija
Puses
Lībijas Nacionālā pārejas padome

Valsts karogs: Katara Katara

Izpildīja ANO DP rezolūciju 1973:

Pierobežā:
Valsts karogs: Tunisija Tunisija

Lībijas Sociālistiskā Arābu Tautas Džamahīrija
  • Lībijas bruņotie spēki
  • Paramilitāri spēki
  • Kadāfi atbalstošas ciltis [1][2][6]
  • Ārzemju algotņi (iespējams)[7][8]
Līderi
Mustaga Abduls Džalils u.c. Muammars Kadāfi  † u.c.
Zaudējumi
5 904—6 626 kaujinieku krituši 3 309—4 227 karavīru krituši
Galvenās sadursmes
Tripoles kauja
Sirtes kauja
Beigas
Beigas: 2011. gada 23. oktobrī
Līgums:
Iznākums: Kadāfi režīma gāšana:

2011. gada Lībijas pilsoņu karš, arī 2011. gada sacelšanās Lībijā, bija no 2011. gada marta līdz oktobrim Ziemeļāfrikas valstī Lībijā notiekošs pilsoņu karš ar virknes Rietumu valstu līdzdalību, kurā tika gāzts Muammara Kadāfi 42 gadus ilgais režīms. 2014. gadā karadarbība Lībijā atjaunojās kā Lībijas pilsoņu karš (no 2014).

Nemieri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2011. gada 15. februārī Lībijā sākās masu protesti lielākajās pilsētās, kurus drošības spēki vardarbīgi izdzenāja. Policijas vardarbīgās rīcības Bengāzī dēļ protesti strauji pārauga austrumu cilšu bruņotā dumpī, dumpinieku zemessargiem pārņemot kontroli pār valsts austrumu apgabaliem.[9] Starptautiskās cilvēktiesību organizācijas konstatēja virkni nopietnu cilvēktiesību pārkāpumu, Starptautiskā krimināltiesa brīdināja M. Kadāfi par viņa režīma veiktajiem cilvēktiesību pārkāpumiem.[10] Lībija kategoriski noliedza jebkādus noziegumus pret savu tautu, kategoriski noraidīja apsūdzības uzbrukumos civiliedzīvotājiem, apgalvojot, ka lojālie spēki cīnās nevis ar civiliedzīvotājiem, bet gan ar "Al-Qaida" teroristiem,[11] kas nostiprinājušies Bengāzī pilsētā. Tripole piedāvāja ASV un "Human Rights Watch" nosūtīt misiju, kas iepazītos ar situāciju Lībijā klātienē.[12] Šāda misija netika nosūtīta.

Starptautiskās sabiedrības reakcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Marta sākumā valdības spēki uzsāka virzību uz austrumiem, tika atjaunota kontrole pār vairākām ostas pilsētām, tai skaitā Bregu, Relanufu un Binjevadu. Dumpiniekiem ciešot militāru sakāvi un strauji atkāpjoties uz valsts austrumiem, virkne Rietumu valstu nosodīja Kadāfi par bruņota spēka pielietošanu pret tautu. 18. martā M. Kadāfi gan paziņoja par uguns pārtraukšanu, taču jau nākamajā dienā sākās apšaudes Bengāzī pievārtē. Apvienoto Nāciju Organizācija sāka īstenot lidojumu aizliegumu virs Lībijas.

Rietumu valstis nosodīja Lībijas valdību par spēka lietošanu pret civiliedzīvotājiem.[13] Apvienoto Nāciju Drošības padome pieņēma rezolūciju par M. Kadāfi un desmit tā radinieku un valdības locekļu lielā apļa aktīvu iesaldēšanu un ceļošanas ierobežošanu. Tāpat šajā rezolūcijā tika uzdots Starptautiskajai Krimināltiesai uzsākt Lībijas valdības darbības izmeklēšanu un izvērtēšanu.[14]

10. martā Francija kļuva par pirmo valsti pasaulē, kas atzīst Bengāzī izveidoto Lībijas pagaidu padomi par oficiālo Lībijas valdību.[15] 23. martā tika izveidota Lībijas Pagaidu pārejas nacionālā padome, kuru veido 31 cilts pārstāvji. Tās priekšsēdētāji: sākotnēji Mahmuds Džebrils, kuru atstādināja un par priekšsēdētāju kļuva Mustafa Abdels Džalils.[16]

Starptautiskās koalīcijas iesaistīšanās un plaša mēroga karadarbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valstis, kas iesaistījās ANO DP rezolūcijas 1973 izpildē.

17. martā ANO DP pieņema rezolūciju par lidojumu aizlieguma zonas izveidošanu virs Lībijas[17] (Ķīna un Krievija atturējās balsojumā), uzliekot par pienākumu rezolūcijas parakstītājvalstīm veikt visus nepieciešamos pasākumus,[18] lai aizsargātu Lībijas civiliedzīvotājus.[19]

Savukārt 19. martā Francija, Lielbritānija, ASV un virkne citu Rietumu valstu uzsāka militāru gaisa uzbrukumu stratēģiskajiem mērķiem Lībijas teritorijā, Lībijas pretgaisa aizsardzības sistēmai un armijas bāzēm.[20] Apvienotā Karaliste veica operāciju Ellamy, Francija — Harmattan, Kanāda — Mobile un ASV — Odyssey Dawn, iznīcinot Lībijas pretgaisa aizsardzības spēkus.[21] Marta beigās karadarbību pret Lībiju uzņēmās vadīt NATO.

Augusta beigās NATO spēki bija pilnībā sagrāvuši Lībijas armiju gaisa uzlidojumos, ļaujot dumpinieku bruņotajiem spēkiem ieņemt lielāko daļu valsts, ieskaitot galvaspilsētu Tripoli. Šajā laikā Rietumu valstis, ieskaitot ASV un Krieviju, jau bija atzinušas Lībijas Pagaidu pārejas nacionālās padomes leģitimitāti. Režīma maiņu Lībijā apsveica arī virkne islāma valstu, bet Venecuēlas prezidents Irānas Ārlietu ministrija paziņoja, ka sekulārā Kadāfi režīma likvidācija uzskatāma par "lielu uzvaru".[22]

NATO uzbrukuma izmaksas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Francijas aizsardzības ministrs Žerārs Longē informēja, ka uzbrukums Lībijai izmaksājis Francijai 300 000 000 eiro ( 210 miljonus latu). Lielbritānija novērtējusi savu spēku uzbrukumu Lībijai ar 343 000 000 eiro (240 miljoniem latu), bet ASV, kuras ieguldījums bijis vislielākais, vēl nav publiskojusi atskaiti, taču jūnijā tās izdevumi bija sasnieguši 500 000 000 eiro ( 350 miljonus latu).[22] Cik lielā mērā izpostīta Lībijas ekonomikas un militārā infrastruktūra, aprēķini nav veikti.

Pilsoņu kara oficiālās beigas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gāztais Lībijas līderis Muammars Kadāfi, par kura atrašanās vietu pēdējā laikā nebija ticamu ziņu, kopš viņa pretinieki augustā ieņēma galvaspilsētu Tripoli, kaut viņa atrašānās vietas noskaidrošanā tika iesaistītas visas koalīcijas rīcībā esošās augstās tehnoloģijas, pēc galvaspilsētas pamešanas esot uzturējies savā dzimtajā pilsētā Sirtē. Sirtes iedzīvotāju zemessardze kopā ar pēdējām lojālajām armijas vienībām izrādīja sīvu pretošanos Lībijas pagaidu padomes spēkiem. Septembrī opozīcijas spēkiem vienreiz jau izdevās ielauzties Sirtē, taču Kadāfi atbalstītāji pilsētu atkal atguva un uzsāka pretuzbrukumu, taču tikai pateicoties NATO uguni, pilsētas aizstāvjus izdevās sakaut. 20. oktobrī gāztā valdība ar apsardzi mēģinājuši automašīnās pamest dumpinieku spēku ielenkto Sirtes pilsētu, izlaužoties ar kauju, bet konvoju sabombardēja NATO kontingenta Francijas kara lidmašīnas "Mirage-2000". Pulkvedis un tā apsardze patvērušies apūdeņošanas kanālos pie ceļa, kur tos ielenca dumpinieku vienības. M. Kadāfi tika sagūstīts un nogalināts.[23][24]

23. oktobrī Lībija pasludināja tautas atbrīvošanos pēc 42 gadus ilgušās diktatora Muammara Kadāfi valdīšanas, kas beidzās ar viņa sagūstīšanu un nogalināšanu, kas nozīmēja faktisko astoņus mēnešus ilgušā pilsoņu kara beigas. Uzstājoties svinīgā ceremonijā par godu šim notikumam, Lībijas Pagaidu pārejas nacionālās padomes vadītājs Mustafā Abdels Džalils paziņoja, ka jaunā valsts, kas tiks izveidota pēc atbrīvošanās no Muammara Kadāfi režīma, dzīvos pēc šariata likumiem, un visas Kadāfi ieviestās modernizācijas normas, kas tiem neatbilst, tiks atceltas.[25]

Savukārt Tripolē tika kā valsts augstākā institūcija izveidota Augstākā drošības padome (ADP), kas informēja pasaules sabiedrību, ka uzskata austrumu cilšu šeihu un monarhijas piekritēju izveidoto Pagaidu pārejas nacionālo padomi nevis par nacionālās varas pārstāvjiem, bet gan tikai Bengāzī pašvaldību. Ar šo formālo prezentāciju Lībijā atsākās tradicionālā cīņa par varu starp Tripoli un Bengāzī. Vēl par varu Lībijā cīnās islāmisti, kuru līderis ir bijušais džihādists Abdels Fahims Belhadži un nacionālā armija, kuru vada ģenerālis Suleimans Mahmuds, taču nopietnu militāru sadursmju starp visiem šiem spēkiem nav, tāpēc pilsoņu karu Lībijā uzskata par beigušos.[22]

Pilsoņu kara turpināšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2011. gada nogalē pakāpeniski atjaunojās sadursmes starp jaunajai varai nelojālo klanu zemessardzi un valdības spēkiem. 2012. gada 23. janvārī gāztajam režīmam uzticīgās vienības pēc 4 h ilgām ielu kaujām ieņēma Benivalidu (175 km uz dienvidaustrumiem no Tripoles), piespiežot atkāpties 28. kājnieku brigādes spēkus un pārņemot varu pilsētā un tā apkaimē.[26]

Kara noziegumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lībijas gāztās valdības spēku veiktie kara noziegumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pagaidu pārejas nacionālās padomes spēku veiktie kara noziegumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

21. oktobrī Sirtes pilsētā cilvēktiesību organizācijas "Human Rights Watch" (HRW) pārstāvji fiksējuši 53 cilvēku mirstīgās atliekas, kurus opozīcijas kaujinieki ir sodījuši ar nāvi. Cilvēķi nogalināti vienādā veidā: rokas sasietas uz muguras, un viņi miruši no šāvieniem galvā. Līķi jau bija diezgan satrūdējuši, līdz ar to var secināt, ka cilvēki nogalināti pirms nedēļas, kad noritēja izšķirošās kaujas par Sirti. Atpazīti tika daži no bojāgājušajiem, to skaitā kāds augsta ranga armijas virsnieks un Sirtes pilsētas mērs.[27]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ 1,0 1,1 Sam Dagher. «Libya City Torn by Tribal Feud». The Wall Street Journal (angliski), 2011. gada 21. jūnijā. Skatīts: 2011. gada 26. jūlijā.
  2. ↑ 2,0 2,1 Mathieu Von Rohr. «Tribal Rivalries Complicate Libyan War». Der Spiegel (angliski), 2011. gada 26. jūlijā. Skatīts: 2011. gada 26. jūlijā.
  3. ↑ «Last Libyan Mission for Norway's F16S To Fly Tomorrow» (angliski). Agenzia Giornalistica Italia. 2011. gada 29. jūlijs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 23. novembrī. Skatīts: 2011. gada 11. augusts.
  4. ↑ «Jordanian Fighters Protecting Aid Mission». The Jordan Times (angliski). 2011. gada 6. aprīlis. Skatīts: 2011. gada 6. aprīlis.
  5. ↑ «UAE Updates Support to UN Resolution 1973» (angliski). Emirates News Agency. 2011. gada 25. marts. Skatīts: 2011. gada 26. marts.
  6. ↑ «Libya's Tribal Politics Key to Gaddafi's Fate». Stabroek News (angliski) (London). Reuters. 2011. gada 23. februāris. Skatīts: 2011. gada 26. jūlijs.
  7. ↑ «Is Libya's Gaddafi Turning to Foreign Mercenaries?» (angliski). Reuters Africa. 2011. gada 24. februāris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 30. novembrī. Skatīts: 2011. gada 6. jūnijs.
  8. ↑ «Mali fears as Tuaregs return from Libya». News24 (angliski) (Cape Town, South Africa). 2011. gada 16. oktobris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 13. septembrī. Skatīts: 2011. gada 5. novembris.
  9. ↑ «Time running out for cornered Gaddafi». ABC. 2011. gada 24. februāris.
  10. ↑ «Libyan attacks could be crime vs humanity: ICC». Reuters. 2011. gada 28. februāris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 21. janvārī. Skatīts: 2011. gada 21. martā. Arhivēts 2012. gada 21. janvārī, Wayback Machine vietnē.
  11. ↑ DELFI. «"Al Qaeda" līdera Osamas bin Ladena tuvākais līdzgaitnieks Aimans az Zavahri aicinājis Ziemeļāfrikas musulmaņus iesaistīties cīņā ar Lībijas valdības spēkiem». www.DELFI.lv. Skatīts: 2011-10-27.
  12. ↑ DELFI. «Kadafi dēls: Lībija grib jau rīt redzēt valstī ASV un tiesību aizstāvju misiju». Delfi.lv. Skatīts: 2011-10-27.
  13. ↑ Casey, Nicholas, de Córdoba, José. «Where Gadhafi's Name Is Still Gold». The Wall Street Journal, 2011. gada 26. februāris.
  14. ↑ Edward Wyatt. «Security Council Calls for War Crimes Inquiry in Libya». The New York Times, 2011. gada 26. februāris. Skatīts: 2011. gada 27. februāris.
  15. ↑ «France Supports Libya Rebel Council». Al Jazeera English. 2011. gada 10. marts.
  16. ↑ Vairākums Eiropas valstu, ASV un Nigērija atzina Pagaidu pārejas nacionālo padomi 22. augustā, bet Ķīna to atzina 12. septembrī - Āfrikas Savienība atzīst Lībijas Pagaidu pārejas nacionālo padomi
  17. ↑ «Gatavo uzlidojumu Lībijai; tā paziņo par uguns pārtraukšanu». TvNet. 2011. gada 21. marts. Skatīts: 2011. gada 21. marts.
  18. ↑ Tā kā ANO rezolūcijas nedod tiesības uzsākt karadarbību pret rezolūciju neievērojošu valsti - tām ir ieteikuma raksturs, - dzīvi palikušie gāztā Lībijas vadītāja ģimenes locekļi vairākkārt nākuši klajā ar paziņojumu, ka sūdzēšot NATO starptautiskajā tiesā.
  19. ↑ UN. «Security Council Authorizes 'All Necessary Measures' To Protect Civilians in Libya». UN News Centre, 2011. gada 17. marts. Skatīts: 2011. gada 17. marts.
  20. ↑ «Sākusies militāra iejaukšanās Lībijas konfliktā». apollo.lv. 2011. gada 19. marts. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 22. martā. Skatīts: 2011. gada 21. marts.
  21. ↑ «US fires 110 missiles at targets in Libya - World news - Mideast/N. Africa - msnbc.com». MSNBC. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-08-12. Skatīts: 2011-03-19.
  22. ↑ 22,0 22,1 22,2 DELFI. «Ārvalstu mediji: Lībijas nākotne – Dubaija vai Irāka?». Delfi.lv. Skatīts: 2011-10-27.
  23. ↑ DELFI. «Pēc sagūstīšanas miris bijušais Lībijas līderis Muamars Kadāfi, nogalināts arī viņa dēls». Delfi.lv. Skatīts: 2011-10-27.
  24. ↑ Saskaņā ar Ženēvas Konvenciju, tiklīdz bruņota konflikta dalībnieks ir sagūstīts, viņam jāpiemēro īpašas procedūras, ieskaitot medicīniskās palīdzības sniegšanu, turklāt kategoriski ir aizliegts viņu nogalināt. Ja gūstekni nogalina, tad tas klasificējams kā kara noziegums.
  25. ↑ DELFI. «Lībija būs islāmistu valsts». www.DELFI.lv. Skatīts: 2011-10-27.
  26. ↑ Джамахирия наносит ответный удар. - gazeta.ru 24.01.12.
  27. ↑ DELFI. «Cilvēktiesību aizstāvji: Sirtē noslepkavoti 53 Kadafi atbalstītāji». www.DELFI.lv. Skatīts: 2011-10-27.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziņu apkopojumi
Raksti
Intervijas
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Lībijas_pilsoņu_karš_(2011)&oldid=3984705"