Līvānu stikla fabrika
| Līvānu stikla fabrika | |
|---|---|
| Veids | privāts uzņēmums (līdz 1944) valsts uzņēmums (1944—1991) |
| Dibināts | 1887 |
| Likvidēts | 2008 |
| Galvenais birojs |  Līvāni, Latvija
|
| Darbinieki | 1250 (1987) |
| Apgrozījums | 14 mlj. rubļu (1987) |
| Nozare | stikla izstrādājumu ražošana |
Līvānu stikla fabrika (dibināta 1887. gadā, slēgta 2008. gadā) bija viena no lielākajām stikla ražotnēm Latvijā un PSRS, uzskatāma par Līvānu simbolu.[1] Stikla rūpniecību veicināja tas, ka Līvānu tuvumā bija atrasti kvarca smilts un dolomīta, kā arī kurināmā — kūdras krājumi.
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pirmsākumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ap 1887. gadu vācu tirgotājs Jūliuss Fogess nodibināja stikla fabriku Līvenhofā (Līvānos), kas Krievijas Impērijas «Fabriku un rūpnīcu uzskaitījumā» pirmoreiz pieminēta 1887. gadā. Norādīts arī strādājošo skaits: 174 vīrieši un 26 sievietes.[2] Fogesa fabrikas galvenā produkcija bija dažāda izmēra pudeles. Neskatoties uz labvēlīgajām dabas resursu izmantošanas iespējām, ražotne darbojās ar zaudējumiem. 1902. gadā fabrikā notika strādnieku streiks sakarā ar algas neizmaksāšanu.[2]
1903. gadā Jūliuss Fogess pēc fabrikas bankrota pārdeva visus savus īpašumus Harkivas pirmās ģildes tirgonim Mihailam Jasnijam un muižniekam Vladimiram Bortkēvičam. Jaunie īpašnieki nolēma ievērojami paplašināt stikla ražošanu un šajā nolūkā 1904. gadā tika nodibināta „Līvenhofas stikla un korķu ražošanas akciju sabiedrība”. 1908. gadā tika uzbūvēta korķu fabrika, lai komplektētu pudeles ar korķiem. 1911. gadā viena mēneša produkcijas izstrāde bija 22 000 pudu (322 tonnas) stikla.
1912. gadā stikla fabrikā strādāja jau 513 cilvēki.
Pirmā pasaules kara laikā fabrikas iekārtas izveda uz Krieviju, pati fabrika nodega.
Latvijas stikls[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1922. gadā tika uzcelts jauns stikla fabrikas korpuss (vēlāk stikla fabrika). Fabrikas īpašnieks bija akciju sabiedrība "Latvijas stikls" ar pamatkapitālu 300 tūkst. latu.[3] Bet produkcijas realizācija Latvijā bija visai ierobežota, un arī šoreiz fabrika 1934. gadā atkal piedzīvoja bankrotu un 1935. gadā tā tika likvidēta.[4] Daudzi strādnieki no dzimtās pilsētas devās meklēt darbu citur.
Fabrikas atjaunošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1944. gada 13. oktobrī Līvānos notika bijušo stikla fabrikas strādnieku un Daugavpils apriņķa rūpkombināta pārstāvju sanāksme, kurā tika pieņemts lēmums par stikla fabrikas atjaunošanu, uzbūvējot stikla ražošanas cehu Daugavpils apriņķa rūpkombināta sastāvā un dibinot stikla pūtēju arteli.[4]
Ceha būvei nolēma izmantot kādreizējās muižas rijas mūra sienas. Organizatoru grupa (P. Klibais, P. Skupskis, B. Ivanovskis, J. Ziemelis u. c.) uzlika ceha ēkai jaunu jumtu, ierīkoja logus un durvis. Bijušās muižas rijā uzbūvēja nelielu stikla kausējamo krāsni ar diviem lodziņiem. Paši strādnieki gatavoja malku un ar zirgiem to veda uz fabriku.
1945. gada 6. augustā cehs deva pirmo produkciju: pudeles, krūzītes, lampu un lukturu stiklus. Sākumā cehā strādāja 10 cilvēki, kuri paši pūta traukus, gādāja kurināmo un izejvielas, vadīja ražošanas procesu un produkcijas realizāciju.
No 1950. gada stikla ražošanas cehs pārgāja Līvānu rajona rūpkombināta sastāvā un būtiski paplašināja ražošanu, jo produkcijai bija liels pieprasījums.
1953. gadā tika paveikta galvenā ražošanas korpusa rekonstrukcija, palielināta stikla kausējamā krāsns. Rūpnīcā vienlaicīgi varēja strādāt 10 brigādes.
Lielākā rūpnīca Līvānos[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1957. gada jūlijā stikla ražošanas cehs kļuva par patstāvīgu uzņēmumu — Līvānu stikla fabriku (LSF), kas saražoja 1,7 miljonus dažādu stikla izstrādājumu gadā. Par fabrikas jauno direktoru kļuva Fjodors Jurinovs. Tajā laikā stikla fabrikai piederēja divi cehi un tā ražoja pārtikas un tehniskās pudeles, stikla traukus, lampu un laternu stiklus, vilcienu un tramvaju vagonu gaismas ķermeņus — plafonus, OP—5 glāzes ugunsdzēšamajiem aparātiem, krēma burkas, sifonus, antibiotiķu flakonus, pudeles „Urodāns” un taras kastes.[1]
Ražošanas automatizācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1961. gadā par rūpnīcas direktoru kļuva Jānis Zosins. Viņa vadībā nākamajos gadu desmitos sāka veidoties moderns stikla lielražošanas uzņēmums.
1962.—1965. gadā rekonstrukcijas gaitā fabrikā uzbūvēja jaunu šihtas cehu, noliktavas, mehānisko darbnīcu, sporta zāli, ēdnīcu, bērnudārzu. Tika uzbūvētas katlu māja, smēde, vairākas daudzstāvu dzīvojamās ēkas.
Pilnībā rekonstruēja galveno ražošanas korpusu un apstrādes cehu.
1966.—1971. gadā tika uzcelts jauns cehs, kurā tika uzbūvētas divas vannu krāsnis mehanizētai stikla priekšmetu ražošanai no bezkrāsainā un brūnā stikla. Astoņās automātiskajās līnijās izpūta alus, limonādes un krējuma pudeles, medicīnas taru, konservu burkas.
Jaunā produkcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1974. gadā fabrikā apguva termosu un termosu kolbu ražošanu.[5]
1975. gadā tika iegūts pirmais krāsainais stikls un tika uzbūvēta piecsekciju krāsainā stikla kausējamā krāsns, kurā vienlaicīgi varēja kausēt 5 krāsu stiklu un ražot krāsainā stikla traukus. Tika izstrādāta jauna tehnoloģija krāsainā stikla ražošanai. Par šo jaunievedumu grupai fabrikas darbinieku piešķīra Latvijas PSR Valsts prēmiju.
1981. gadā Līvānu stikla fabrikā sāka ražot bezkrāsaino kristālu, kas pēc kvalitātes sasniedza tādu pašu līmeni, kā pasaulē pazīstamais „Bohēmijas” jeb "čehu" kristāls.[1] Kristāla ražošanā izmantoja svina oksīdu.[4]
1982. gadā par LSF direktoru kļuva Jevgēnijs Skreivers.
1986. gadā apgūta optiskās šķiedras un gaismas vadu ražošana. Šī produkcijas veida apgūšanas galvenais iniciators un entuziasts bija Daumants Pfafrods.
1987. gadā fabrikā strādāja ap 1 000 cilvēku, kas ražoja vairāk nekā 250 dažādu nosaukumu izstrādājumu 14 miljonu rubļu vērtībā gadā. Salīdzinājuma ar 1970. gadu ražošanas apjoms bija pieaudzis 6,5 reizes. Produkcija tika eksportēta uz Bulgāriju, Somiju, Kuveitu, VFR, ASV, Mongoliju, Zviedriju, Holandi, Poliju, Lielbritāniju, Itāliju, Ungāriju, Libānu, Dienvidslāviju un stikla vēsturisko dzimteni Ēģipti.[1][5]
Fabrika ar savu produkciju piedalījusies 27 starptautiskajās izstādēs un gadatirgos 21 valstī. 446 tās darbinieki apbalvoti ar PSRS ordeņiem un medaļām.[5]
Māksla[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1970. gadā darbu fabrikā uzsāka pirmā stikla māksliniece — Ludmila Safronova, līdz ar to tika izveidota mākslinieku nodaļa. Līvānu stikla fabrikas mākslinieku nodaļā laika posmā no 1970. gada līdz 2003. gadam darbojās Ludmila Safronova, Aīda Rotčenkova, Ināra Lāce, Herberts Erbs, Anna Sondore, Dainis Gudovskis, Antons Gusārs, Fjodors Kļaviņš u.c.
Līvānu stikla fabrikas galvenā māksliniece Aīda Rotčenkova atceras: “...mūsu dizains bija Baltijā labākais, mums nekad nebija aizrādījumu”.[1]
Fabrika ar savu produkciju piedalījusies 27 starptautiskajās izstādēs un gadatirgos 21 valstī. Tās stikla mākslinieki daudzreiz apbalvoti ar diplomiem un medaļām.
Pie fabrikas tika izveidots vienīgais Baltijas republikās stikla muzejs, kuru līdz 1987. gadam apciemoja 30 000 apmeklētāju. Muzeja veidotāja bija Zigfrīda Zosina.[2]
Strādnieku skaits[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
| Gads | Skaits |
|---|---|
| 1887 | 200 |
| 1912 | 513 |
| 1944 | 10 |
| 1971 | 556 |
| 1980 | 1250 |
Mūsdienās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1991. gadā optiskās šķiedras cehs atdalījās no LSF un kļuva par patstāvīgu uzņēmumu „Anda — Optec”.[1] Šobrīd tā nosaukums ir "Lightguide".[6]
Sabrūkot Padomju Savienībai, izejvielu piegāde tika pārtraukta, daudzus gadus pastāvējušais PSRS tirgus sabruka un Līvānu stikla fabrikas darbībā sākās strauja lejupslīde.
1994. gadā Līvānu stikla fabrika pārtapa par akciju sabiedrību "Līvānu stikls". Līvānos tolaik tika pildīti īpaši valsts pasūtījumi, kā lustras Melngalvju namam un plafoni Brīvības piemineklim.[4]
1999. gadā par tās vadītāju kļuva Imants Bušs, kurš mēģināja piemērot fabriku jaunajiem apstākļiem, taču trūka pieredzes darba organizācijā un fabrika savu darbību uzsāka neveiksmīgi. Radās parādi par gāzi un elektroenerģiju. Fabrika nonāca bankrota priekšā.
2001. gada oktobrī Vācijas kompānija „Herner Glass” parakstīja aktu par maksātspējīgās A/S „Līvānu stikls” pārņemšanu, un kopš tā laika bankrotu piedzīvojušais Līvānu uzņēmums pārtapa par SIA „Lettglass”. Uzņēmums ražoja gaismas ķermeņus, akvārijus, vāzes, svečturus un specpasūtījumus, darbojoties pēc vācu dizaineru skicēm. Taču ražošana neveicās tik labi, kā bija plānots.
Kopš 2004. gada tā pastāvēja kā Vācijas kompānijas "Herner Glass" meitasuzņēmums SIA "Lettglass", līdz beidzot bankrotēja 2008. gadā.[7] Īpašumi tika pārdoti jaunizveidotai firmai un daļēji izsaimniekoti.[4]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 «Latgales mākslas un amatniecības centrs | Līvānu stikla muzejs - Ekspozīcija "Līvānu stikla muzejs"». www.livanustikls.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-02-23. Skatīts: 2020-02-23.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 I. Koroļova. «Šodien un pirms simt gadiem». www.periodika.lv, 1982-07-27. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-05-15. Skatīts: 2020-02-23.
- ↑ «Akciju sabiedrība Latvijas Stikls». www.periodika.lv. 1924-08-15. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-05-15. Skatīts: 2020-02-23.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 «Laikmeta zīmes: Līvānu stikls un pārējie». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 17. novembrī. Skatīts: 2020. gada 24. februārī.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 I. Ostrovska. «Ieskats mūsu fabrikas vēsturē un šodienā». Ļeņina karogs #115 (Preiļu rajona izpildkomitēja), 1987-09-26. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-05-15. Skatīts: 2020-02-23.
- ↑ «The world’s leading optical fiber production lab». Lightguide (en-US). Skatīts: 2022-07-28.
- ↑ Ilze Rajecka. «Līvānu stikla fabrikas vēsture.». latgalesamatnieki.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 11. februārī. Skatīts: 2016. gada 1. janvārī.