Laicīga valsts

Laicīga valsts ir valsts, kurā baznīca (reliģija) ir nošķirta no valsts varas un kurā reliģijai nav privilēģiju politiskajā vai juridiskajā sistēmā. Šādā valstī valdība neiejaucas reliģiskos jautājumos un reliģiskās institūcijas neiejaucas valsts pārvaldē. Laicīgums (jeb sekulārisms) balstās uz ideju par reliģiskās un valsts varas nošķiršanu, lai nodrošinātu visu pilsoņu vienlīdzību neatkarīgi no viņu ticības vai pārliecības.

Vēsture

Laicīgas valsts ideja vēsturiski attīstījās kā reakcija uz reliģiskās varas dominanci politikā un sabiedrībā. Viduslaikos Eiropā baznīca bieži bija cieši saistīta ar valsts varu un ietekmēja gan likumdošanu, gan ikdienas dzīvi.

Tomēr ar Apgaismības laikmetu 17.–18. gadsimtā sāka izplatīties idejas par cilvēka prāta, brīvības un tiesību nozīmi, kas pamudināja kritiski izvērtēt baznīcas ietekmi uz valsti. Viens no pirmajiem un nozīmīgākajiem soļiem ceļā uz laicīgu valsti bija Franču Lielā revolūcija (1789), kuras gaitā tika pasludināts, ka vara pieder tautai, nevis Dievam vai baznīcai. Vēlāk, 1905. gadā, Francijā tika pieņemts likums par baznīcas un valsts nošķiršanu, kas kļuva par vienu no spilgtākajiem laicīguma piemēriem pasaulē.

Arī citās valstīs, piemēram, ASV, Turcijā (Mustafas Kemala Ataturka reformu rezultātā) un Meksikā, tika veiktas līdzīgas reformas, lai ierobežotu reliģisko institūciju ietekmi uz valsts pārvaldi.

Mūsdienās daudzas demokrātiskas valstis ievēro laicīguma principus, aizsargājot reliģijas brīvību un vienlaikus nodrošinot, ka valsts lēmumi tiek pieņemti, balstoties uz sekulāriem, visiem pilsoņiem piemērojamiem principiem.

Ārējās saites

Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)