Laimons Pētersons

Laimons Pētersons (1919—2006) bija latviešu kuģu mehāniķis, nacionālās pretestības kustības dalībnieks, kurš Otrā pasaules kara beigās iesaistījās Latvijas Centrālās padomes (LCP) organizētajā bēgļu laivu akcijā.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1919. gadā Tukumā. Karaklausību (1939—1940) sāka Latvijas bruņotajos spēkos, pēc Latvijas okupācijas dienēja PSRS kara zemūdeņu divizionā. Vācu okupācijas laikā strādāja uz Vācijas tirdzniecības kuģiem.^[1]

1944. gadā pārcēlās uz Zviedriju, bet pēc Otrā pasaules kara beigām 1945. gada 15. oktobri četru vīru grupu Artura Arnīša vadībā, kuras sastāvā bija arī Jānis Šmits, Laimons Pētersons un Eduards Andersons, izsēdināja Kurzemes piekrastē.^[2] Arturu Arnīti un Jāni Šmitu arestēja jau 16. oktobrī, bet Eduards Andersons un Laimons Pētersons 28. oktobrī ar vilcienu ieradās Rīgā, kur tikās ar LCP Ventspils grupas vadītāju Voldemāru Mežaku un ar LCP dalībnieku Ernestu Priedīti. Viņus nodeva Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas aģents Vidvuds Šveics. 1946. gada 16. maijā Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas karaspēka kara tribunāls Arturu Arnīti, Jāni Šmitu, Voldemāru Mežaku, Albertu Klibiķi, Ernestu Priedīti sodīja ar brīvības atņemšanu uz 25 gadiem, bet Laimonu Pētersonu — uz 15 gadiem ieslodzījumā Gulaga nometnēs.^[3] 1949. gada 25. marta deportācijas laikā arī viņa sievu Olgu Pētersoni ar četrgadīgo meitu Lidiju un sešgadīgo Anitu izsūtīja uz Amūras apgabalu.

Pēc 10 spaidu darba gadiem Ozerlaga nometnē L. Pētersonam 1956. gada jūlijā atļāva atgriezties Latvijā, kur viņš strādāja Carnikavas kolhozā par mehānisko darbnīcu vadītāju.

Miris 2006. gada 4. decembrī.^[4]