Pāriet uz saturu

Laricifomes officinalis

Vikipēdijas lapa
Laricifomes officinalis
Laricifomes officinalis
Auglķermenis Kalifornijā
Auglķermenis Kalifornijā
Klasifikācija
ValstsSēnes (Fungi)
NodalījumsBazīdijsēnes (Basidiomycota)
KlaseHimēnijsēnes (Agaricomycetes)
KārtaPoliporu rinda (Polyporales)
DzimtaLaricofomitaceae
ĢintsLaricifomes
SugaL. officinalis
Sinonīmi

Boletus officinalis Vill. (1789)
Polyporus officinalis (Vill.) Fr. (1821)
Piptoporus officinalis (Vill.) P.Karst. (1882)
Cladomeris officinalis (Vill.) Quél. (1886)
Ungulina officinalis (Vill.) Pat. (1900)
Fomes officinalis (Vill.) Bres. (1931)
Fomitopsis officinalis (Vill.) Bondartsev & Singer (1941)
Agaricum officinale (Vill.) Donk (1971) [1974]
Boletus laricis F.Rubel (1778)
Boletus officinalis Batsch (1783)
Boletus agaricum Pollini (1824)

Fomes fuscatus Lázaro Ibiza (1916)
Laricifomes officinalis Vikikrātuvē

Laricifomes officinalis, arī Fomitopsis officinalis,[1][2] ir liela piepe — koksnes sabrukšanas sēne, kas izraisa brūno trupi skujkokiem.[3] Sēnes dabiskais areāls ir Eirāzija, Ziemeļamerika un Maroka. Šī sēne ir vienīgā Laricifomes ģints pārstāve. Augļķermeņi aug lielos izmēros uz koku stumbriem un zariem. Latvijā nav atrasta.[4] Eiropā novērota galvenokārt kontinenta dienvidos un Urālos.[5] Latvijai tuvākās zināmās atradnes atrodas Lietuvā[6] un Polijas dienvidaustrumos.[7]

Sēni izmantojuši jau no aizvēsturiskiem laikiem, sākot no audumu krāsošanas, līdz rituālām maskām un medicīnai; mūsdienās ir zinātniski pierādījumi tam, ka tā palīdz pret vairākiem mikrobiem un vīrusiem.[8]

Taksonomija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šī suga agrāk bija zināma kā Fomitopsis officinalis,[9] tādējādi piederot apmalpiepju dzimtai. DNS analīzes parādīja, ka šai sugai ir liels ģenētisks attālums no Fomitopsis,[10][11] un tagad nosaukums ir Laricifomes officinalis.[12]

Sugas epitets officinalis apzīmē organismu, kas saistīts ar ārstniecības augiem vai medicīnu.

Apraksts

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šīs piepes var atrast augošas no saimniekkoka stumbra vai nokarājoties no zariem pat 20 m augstumā no zemes. Tās aug uz stumbriem nagiem līdzīgā formā, augšanas procesā pakāpeniski iegūstot cilindrisku formu, vai uz zariem nokarenā kolonnā, dažkārt pārsniedzot 65 cm garumā un gandrīz 40 cm apkārtmērā un svarā līdz 9 kg,[9] īpašos gadījumos vairākus gadsimtus[13] vecas sēnes var sasniegt metra izmēru. Jaunie augļķermeņi ir mīksti un dzeltenbalti, drīz vien sacietē un viscaur kļūst krītaini, krītaino pārklājumu viegli noberzt.[3] Novecojot, tie sāk krāsoties brūnā vai pelēkā krāsā, kubiski plaisājot un to lielākās plaisās redzamas līdz 5 mm biezs balts filcs.[9][3] Pavisam veci (līdz 50 gadu) veci auglķermeņi var būt baltpelēki.[3] Apakšējā virsma ir balta, kad tā ir svaiga, vēlāk nožūst līdz gaiši brūnai, un ir poraina; poras ir salīdzinoši mazas (3-5 uz milimetru)[14] un vienādām kontūrām. Mīkstums ir balts vai pelēks, salīdzinoši mīksts jaunībā, stingrs vecumā.[3] Sporas ir baltas un elipsoidālas, gludas, 6-9x3-4 µm, siltākos mēnešos tās izdalās caur augļķermeņa apakšu. Konīdiju daudz, tās atsevišķi uz zariem, olveida, 4,5-7,5x3-4,5 µm. Garša ir rūgta un izteikta.[9] Smarža ir maiga līdz miltu aromātam.[15] Viens no Ziemeļamerikas autoriem (Dž. Džinns) apgalvo, ka sēne ir viegli indīga.[14]

Līdzīgas sugas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tā var līdzināties Phellinus ģints pārstāvēm, kas ir melnākas un dod priekšroku lapu koksnei. Fomitopsis mounceae un tās radinieki arī var būt līdzīgi, tāpat kā Ganoderma brownii.[15] Sēnes izraisīto brūno trupi var sajaukt ar bieži sastopamo Laetiporus sulphureus, Phaeolus schweinitzii vai parastās apmalpiepes (Fomitopsis pinicola) izraisīto. Sugas pamanākā atšķirība ir tās sporofora un sēņotnes rūgtā garša.[3]

Izplatība un ekoloģija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lariciformes officinalis pārsvarā dzīvo vecos skujkoku mežos,[16] aug Eirāzijā un Ziemeļamerikā, kā arī Marokā. Tā parasti dod priekšroku dažādām lapegļu sugām, ipaši Larix occidentalis, kā arī Ziemeļamerikā zaļajai duglāzijai (Pseudotsuga menziesii)[17] un Picea sitchensis, taču ir novērota arī dažām priežu, egļu un ciedru ģints skujkoku sugām. Latvijā šīs koku sugas sastopamas galvenokārt stādījumos. Eiropā sēne aug gandrīz tikai uz lapeglēm.[8]

Atsevišķs piepes augļķermenis parasti jau norāda uz koka pilnīgu inficēšanos.[3][18]

Saglabāšana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tā kā šīs piepes ir sastopamas galvenokārt vecos mežos,[16] kas plaši pakļauti slimībām, invazīvām sugām un mežu izciršanai, ir krasi samazinājusies sēnes apdzīvojamā platība. Sakarā ar lielu biotopu zudumu, kā arī pārmērīgu ieguvi (piemēram, 20. gadsimtā Alpos),[19] L. officinalis populācijas samazinās un tā kļuvusi reta. Lai gan sēni ir īpaši grūti kultivēt tās lēnās augšanas dēļ, ir veikti daži cerīgi pētījumi ar lapegles zaru potēšanu.[20] Sēnes aizsardzības likumi ir ieviesti tikai Vācijā, Lietuvā, Polijā un Slovēnijā.[1]

Lietojumi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Etnomikoloģija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laricifomes officinalis, ko dažās vietējās valodās dēvē par “spoku maizi”, bija svarīga gan medicīniski, gan garīgi Ziemeļamerikas Klusā okeāna ziemeļrietumu piekrastes pamatiedzīvotājiem, piemēram, tlingitiem, haidiem un cimšiem. Augļķermeņi tika izgrebti maskās, visticamāk, rituāliem, un masku vai tēlu formā bieži iezīmēja cilšu šamaņu kapus.[21][22] Turklāt ir pierādījumi, ka trupošā koksnē augošais micēlijs tika pārstrādāts tekstilizstrādājumos šo pašu tautu vidū, radot materiālu, kas pēc tekstūras ir līdzīgs ādai.[23]

Ārstniecība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

L. officinalis lietoja senie grieķi, lai ārstētu tuberkulozi, saskaņā ar Pedānija Dioskorīda rakstīto mūsu ēras 65. gadā,[24] un dažās citās vietās, lai ārstētu bakas.[25] Vēlāk tās plaši ievāca ārstnieciskā hinīna ražošanai, no šejienes radās angliskais nosaukums "hinīna piepe", jo uzskatīja, ka tās satur hinīnu rūgtenās garšas pulvera dēļ, taču tā bija kļūda — šīs piepes nesatur hinīnu, kā arī tām nepiemīt pretmalārijas īpašības.

Mikologs Pols Steimetss ir veicis daudzus Laricifomes officinalis bioloģisko aktivitāšu pētījumus; tās ekstrakti ir parādījuši pretvīrusu aktivitāti pret virkni vīrusu in vitro.[24] Šī aktivitāte ir īpaši novērota pret baku dzimtas vīrusiem,[26] HSV-1 un HSV-2, gripu A, gripu B un Mycobacterium tuberculosis in vitro.[27]

Citi pētnieki ir identificējuši jaunus hlorētus kumarīnus organismā, kas uzrādīja īpaši zemas minimālās inhibējošās koncentrācijas pret Mycobacterium tuberculosis kompleksu.[28]

Galvenais Fomitopsis officinalis sastopamais farmaceitiski aktīvais savienojums ir agaricīns (jeb agarīnskābe), balts, ūdenī šķīstošs pulveris, ko var lietot gan iekšķīgi, gan lokāli. Agaricīns ir anhidrotisks, pretiekaisuma un parasimpatolītisks līdzeklis, un tagad to sintētiski ražo daudzi farmācijas uzņēmumi.[21]

Attēli

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Amerikāņu mikologs Steimetss ar augļķermeni.
    Amerikāņu mikologs Steimetss ar augļķermeni.
  • Auglķermeņi Polijā
    Auglķermeņi Polijā
  • Sēne 1560. gada zīmējumā
    Sēne 1560. gada zīmējumā
  • Sēņotnes pavedieni nodegušā duglāzijā
    Sēņotnes pavedieni nodegušā duglāzijā

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 Kałucka, I.L., Svetasheva, T. Fomitopsis officinalis, 2019. e.T75104087A75104095. lpp. doi:10.2305/IUCN.UK.2019-3.RLTS.T75104087A75104095.en.
  2. ↑ «Species Fungorum - Species synonymy». www.speciesfungorum.org. Skatīts: 2025-04-18.
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 3,6 Natural Resources Canada Government of Canada. «Brown trunk rot». tidcf.nrcan.gc.ca, 2013-12-31. Skatīts: 2025-04-18.
  4. ↑ Silava. CONSPECTUS OF THE LATVIAN MACROSCOPIC BASIDIOMYCETES. Inita Dāniele, Diāna Meiere, Ilze Irbe, Dārta Kļaviņa
  5. ↑ «Laricifomes officinalis (Vill.) Kotl. & Pouzar». www.gbif.org (angļu). Skatīts: 2025-04-18.
  6. ↑ Swissfungi. Polypore officinal Laricifomes officinalis (Vill.) Kotl. et Pouz.
  7. ↑ «Fomitopsis officinalis (Vill.) Bondartsev & Singer». www.gbif.org (angļu). Skatīts: 2025-04-18.
  8. ↑ 8,0 8,1 Girometta, Carolina (2019-03). "Antimicrobial properties of Fomitopsis officinalis in the light of its bioactive metabolites: a review". Mycology 10 (1): 32–39. doi:10.1080/21501203.2018.1536680. ISSN 2150-1203. PMC 6394315. PMID 30834150.
  9. ↑ 9,0 9,1 9,2 9,3 Gary Lincoff, National Audubon Society. National Audubon Society field guide to North American mushrooms. New York : Knopf, 1981. ISBN 0-394-51992-2. OCLC 8059978.
  10. ↑ Kim, Kyung Mo; Yoon, Yuh-Gang; Jung, Hack Sung (2005-09-01). "Evaluation of the monophyly of Fomitopsis using parsimony and MCMC methods". Mycologia 97 (4): 812–822. doi:10.1080/15572536.2006.11832773. ISSN 0027-5514. PMID 16457351.
  11. ↑ "Taxonomy and phylogeny of the brown-rot fungi: Fomitopsis and its related genera". Fungal Diversity 80: 343–373. 2016. doi:10.1007/s13225-016-0364-y.
  12. ↑ "Phylogenetic relationships of Antrodia species and related taxa based on analyses of nuclear large subunit ribosomal DNA sequences". Botanical Studies 51: 53–60. 2010.
  13. ↑ Rachel Jones. «The Ancient Marvel: Agarikon Mushroom (Laricifomes officinalis)». MycoFormulas (angļu), 2023-09-27. Skatīts: 2025-04-18.
  14. ↑ 14,0 14,1 Polypores of British Columbia, 95.-96. lpp.
  15. ↑ 15,0 15,1 Audubon. Mushrooms of North America. Knopf, 2023. 218. lpp. ISBN 978-0-593-31998-7.
  16. ↑ 16,0 16,1 Paul Stamets. «The Search for Agarikon». Fungi Perfecti (angļu), 2009-11-13. Skatīts: 2021-11-03.
  17. ↑ Michael Wood & Fred Stevens. «California Fungi: Laricifomes officinalis». www.mykoweb.com. Skatīts: 2025-04-18.
  18. ↑ Susan Hagle. Field guide to diseases and insect pests of northern and central Rocky Mountain conifers. U.S. Dept. of Agriculture, Forest Service, State and Private Forestry, Northern Region, 2003. OCLC 904213093.
  19. ↑ Researchgate. The Medicinal Wood-Decay Species Laricifomes officinalis in the Alpe Veglia—Alpe Devero Natural Park (Italian Alps): Spatial Analysis and Growth Tests of Pure Cultures
  20. ↑ CHLEBICKI, ANDRZEJ; Mukhin, Viktor A.; Ushakova, Nadezhda (2008). "Fomitopsis officinalis on Siberian Larch in the Urals". Mycologist 17 (3): 116–120. doi:10.1017/s0269915x03003057. ISSN 0269-915X.
  21. ↑ 21,0 21,1 «Agarikon :Cornell Mushroom Blog». Skatīts: 2025-04-18.
  22. ↑ Blanchette, Robert A.; Compton, Brian D.; Turner, Nancy J.; Gilbertson, Robert L. (1992-01-01). "Nineteenth Century Shaman Grave Guardians are Carved Fomitopsis Officinalis Sporophores". Mycologia 84 (1): 119–124. doi:10.1080/00275514.1992.12026114. ISSN 0027-5514.
  23. ↑ Blanchette, Robert A.; Haynes, Deborah Tear; Held, Benjamin W.; Niemann, Jonas; Wales, Nathan (2021-03-04). "Fungal mycelial mats used as textile by indigenous people of North America". Mycologia 113 (2): 261–267. doi:10.1080/00275514.2020.1858686. ISSN 0027-5514. PMID 33605842.
  24. ↑ 24,0 24,1 Stamets, Paul E. (2005). "Medicinal Polypores of the Forests of North America: Screening for Novel Antiviral Activity" (English). International Journal of Medicinal Mushrooms 7 (3): 362. doi:10.1615/IntJMedMushrooms.v7.i3.210. ISSN 1521-9437.
  25. ↑ Walker, B. (1999-05-01). "The early modern Japanese state and Ainu vaccinations: redefining the body politic 1799-1868". Past & Present (163): 121–160. doi:10.1093/past/163.1.121. ISSN 0031-2746. PMID 22049584.
  26. ↑ Stamets, Paul (2005). "Antipox Properties of Fomitopsis officinalis (Vl.: Fr.) Bond. et Singer (Agarikon) from the Pacific Northwest of North America". International Journal of Medicinal Mushrooms 7 (3): 495–506. doi:10.1615/IntJMedMushr.v7.i3.60.
  27. ↑ Paul Stamets. «[Patent] Antiviral and antibacterial activity from medicinal mushrooms». Google Patents.
  28. ↑ Hwang, Chang (2013). "Chlorinated Coumarins from the Polypore Mushroom Fomitopsis officinalis and Their Activity against Mycobacterium tuberculosis". J Nat Prod 76 (10): 1916–1922. Bibcode 2013JNAtP..76.1916H. doi:10.1021/np400497f. PMC 3851412. PMID 24087924.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Laricifomes_officinalis&oldid=4265577"