Latviešu sociāldemokrātu savienība

Latviešu sociāldemokrātu savienība (LSS) bija skaitliski neliela, radikāli noskaņota demokrātiska kreisa politiska partija Krievijas impērijā laikā no 1903. līdz 1913. gadam. LSS tika izveidota 1903. gadā, Londonā apvienojoties Vakareiropas latviešu sociāldemokrātu savienībai ar Dāvida Bundža dibināto Bostonas latviešu sociāldemokrātu savienību.

Jaunizveidotajai partijai bija visai sarežģīta — sociālistiskajām partijām raksturīga — struktūra: ne tieša, ko veidoja dažādas autonomas sekcijas, kopas un komitejas. T.i. partija tika veidota "no apakšas" un to veidoja nevis līderi bet ārējie faktori — organizācijas. Lai gan līderiem bija svarīga loma, tā nebija noteicoša, jo pašā organizācijā eksistēja līderu kontrolējošie, vienpersoniskas rīcības ierobežojoši mehānismi. Pazīstamākie LSS līderi bija M. Valters un E. Rolavs, kuri abi vadīja savienību kopš tās dibināšanas. No latviešu sociāldemokrātu lielā vairākuma (kas vēlākajos gados veidoja LSDSP kodolu) viņus šķīra atšķirīgi uzskati nacionālajā jautājumā - LSS jau 1903. gadā postulēja nepieciešamību pēc neatkarīgas Latvijas valsts (1903. gadā avīzē "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" M. Valters pirmo reizi vēsturē publiski pauda nepieciešamību pēc suverēnas Latvijas valsts dibināšanas). Prasība pēc tautas pašnoteikšanās savijās ar sociālisma ideāliem un uzskatu, ka individuālais terors ir optimālākais cīņas līdzeklis. Nozīmīgs LSS darbības aspekts bija literatūras un ieroču nelegālā transporta organizēšana no Rietumeiropas uz carisko Krieviju. Jau 1896. gadā, studēdams Maskavas universitātē, E. Rolavs pārvadāja marksistisko literatūru no Baltijas ostām uz Krievijas lielajiem centriem. 1913. gadā partijas II kongresā tika mainīts partijas nosaukums, jo apzīmējums "Latvijas Revolucionāro sociālistu partija" (eseri) šķita atbilstošāks savienības ideoloģijai, bez tam vajadzēja uzskatāmāk norobežoties no LSDSP (līdzīgie nosaukumi bieži radīja pārpratumus), ar ko attiecības bija visai saspīlētas.

Ārējās saites

• Una Bergmane. Inteliģentie ekstrēmisti. // Diena, 23. augusts (2008.) Arhivēts 2008. gada 14. septembrī, Wayback Machine vietnē.