Pāriet uz saturu

Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja

Vikipēdijas lapa
Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas dibināšanas sapulces dalībnieki (1915). Pie galda sēž Gustavs Ķempelis, pa labi no viņa Jānis Goldmanis.
Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas Dāmu komiteja (1915).
Latviešu strēlnieku bataljonu apvienotās lazaretes galvenais ārsts Jānis Jankovskis (1916).

Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja bija latviešu strēlnieku organizācijas komiteja Pirmā pasaules kara laikā, kas darbojās Latviešu izglītības biedrības telpās Tērbatas ielā 1/3 Rīgā.

Vācijas impērijas armijas Kurzemes ofensīvas laikā 1915. gada jūnija sākumā pēc Krievijas valsts domnieka Jāņa Goldmaņa iniciatīvas Tērbatas ielā 1/3 Rīgā norisinājās latviešu sabiedrisko darbinieku un virsnieku sapulce, kurā tika skatīts jautājums par latviešu nacionālo vienību izveidi Krievijas impērijas armijas sastāvā. Sapulces dalībnieki vienojās par nepieciešamību izveidot speciālu organizācijas komiteju, kura organizētu brīvprātīgo pieņemšanu. Jau nedēļu pēc sapulces bija izstrādāti lūgumraksti Krievijas impērijas armijas augstākajai vadībai un frontes virspavēlniekam.

1915. gada 1. augustā Ziemeļrietumu frontes virspavēlnieks parakstīja pavēli par pirmo divu latviešu strēlnieku bataljonu formēšanu un Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas izveidi. Pēc vairāku nedēļu ilgušām diskusijām un saskaņošanas tajā pašā dienā tika apstiprināti «Pagaidu noteikumi par latviešu strēlnieku bataljoniem», kuros tika formulēti organizācijas komitejas galvenie pienākumi un darbības virzieni, no kuriem nozīmīgākais bija brīvprātīgo pieņemšana latviešu strēlnieku bataljonos.

Organizācijas komitejas kodolu veidoja 15 darbinieki, tās priekšsēdētājs bija Jānis Goldmanis, viņa vietnieks advokāts Gustavs Ķempelis. Komitejā darbojās Krievijas valsts domnieks Jānis Zālītis, agronoms Jānis Bisenieks, advokāti Arveds Bergs un Voldemārs Zāmuels, kredītiestāžu vadītāji Zigfrīds Meierovics un Jānis Brūmelis, Kārlis Straubergs, Mārtiņš Antons un citi. Nepilnu divu nedēļu laikā organizācijas komiteja uzsāka brīvprātīgo pieņemšanu latviešu strēlnieku bataljonos. Pirmā brīvprātīgo pieņemšanas komisija darbu uzsāka 12. augustā. Tās sastāvā bija komisijas priekšsēdētājs Gustavs Ķempelis, viņa vietnieks Voldemārs Zāmuels, kapteinis Kārlis Baltiņš un ārsts Ādams Butuls, kas veica brīvprātīgo medicīnisko pārbaudi. Jau divu dienu laikā brīvprātīgi strēlniekos pieteicās 472 jauni vīrieši vecumā no 17 līdz 35 gadiem. Uzņemšanas komisijas izveidoja vairākās pilsētās gan Latvijā, gan ārpus tās. Organizācijas komiteja pārslodzes dēļ bija spiesta algot papildu darbiniekus, jo nespēja tikt galā ar lielo brīvprātīgo skaitu. Organizācijas komitejas darbinieki apzināja dažādās Krievijas impērijas karaspēka vienībās dienošos latviešu virsniekus un centās panākt viņu pārcelšanu uz latviešu bataljoniem. Bataljonu virsnieku sastāvu komplektēja no praporščiku skolu absolventiem. 1916. gada janvārī vien uz latviešu strēlnieku bataljoniem pārnāca 950 karavīri. Organizācijas komitejas 1916. — 1917. gadu mijā sastādītais pārcelto karavīru saraksts liecina, ka uz latviešu strēlnieku bataljoniem kopumā pārcelti vairāki tūkstoši karavīru.[1]

1915. gada septembrī organizācijas komiteja sāka darbu pie karogu un krūšu nozīmes izstrādes. Krūšu nozīmju izstrādē piedalījās komisija trīs cilvēku sastāvā (mākslinieks Ansis Cīrulis, G. Ķempelis un virsnieks Andrejs Peka). 1915. gada decembrī Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja izsludināja strēlnieku bataljonu karogu skiču konkursu. Organizācijas komiteja izdeva arī pastkaršu sēriju ar patriotiskiem motīviem. Starp autoriem bija mākslinieki Jānis Roberts Tilbergs un Rihards Zariņš.[1] 1915. gada 15. decembrī darbu uzsāka Latviešu strēlnieku bataljonu apvienotā lazarete, kuru svinīgi iesvētīja 1916. gada janvārī. To vadīja ķirurgs Jānis Jankovskis, viņa palīgs Kārlis Kasparsons un vecākā māsa Alīda Švēde.

Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas ietvaros darbojās Dāmu komiteja, tās priekšniece bija Milda Ķempele. Dāmu komiteja organizēja teātra izrādes un citus pasākumus, sagatavoja strēlniekiem paredzētas dāvanas, kuras nosūtīja uz fronti. Organizācijas komitejas telpās 1915. gada oktobrī izveidoja šūšanas darbnīcu, kurā bez atlīdzības strādāja Dāmu komitejas sievietes un citas brīvprātīgās. Darbnīcu vadīja M. Ķempele, un tajā šuva strēlniekiem frontē vajadzīgās lietas (baltos maskēšanās tērpus, apakšveļu u.c.), kā arī apģērbu medicīnas personālam — ārstiem un feldšeriem.[1]

1916. gadā Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja saņēma atļauju dibināt latviešu strēlnieku muzeju, kurā bija gan dažādi priekšmeti no karalauka, gan arī strēlniekiem paredzēti dāvinājumi. Visi priekšmeti tika glabāti organizācijas komitejas telpās Tērbatas ielā, kur par tiem rūpējās muzeja pirmais pārzinis Kārlis Straubergs. Strēlniekiem veltītais muzejs kļuva par pamatu Latvijas Kara muzejam, kuru izveidoja 1919. gadā.[1]

Darbības izbeigšana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Februāra revolūcijas latviešu strēlnieku delegāti savā 1. kongresā (no 1917. gada 9. līdz 11. aprīlim) izveidoja Latviešu strēlnieku pulku apvienoto padomi un tās izpildkomiteju Iskolastrelu. Šī padome izteica neuzticību latviešu vienību izveidi ierosinājušajiem valsts domniekiem J. Goldmanim un J. Zālītim, savukārt pats kongress nolēma likvidēt Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteju.[2] Šādi lēmumi pieņemti laikā, kad norisinājās tā sauktā latviešu strēlnieku boļševizēšanās, kas bija iespējama tāpēc, ka latviešu strēlnieki pēc bezrezultatīvajiem smagajiem zaudējumiem Pirmā pasaules kara kaujās bija vīlušies kā jau gāztajā Krievijas monarhijā, tā arī pilsoniskajās jeb buržuāziskajās partijās, kuru pārstāvji pēc Februāra revolūcijas atradās pie varas Krievijas Pagaidu valdībā un pirms revolūcijas sadarbojās ar carisko iekārtu (kā J. Goldmanis un J. Zālītis).

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja 2015. gada 16. jūlijā
  2. Igors Vārpa. Ceļš uz Latvijas valsti. 1914—1922. Jumava, 2012. 65. lpp. ISBN 978-9934-11-060-3.