Latvijas—Krievijas robeža

Vikipēdijas lapa
Latvijas—Krievijas robežas sargtornis (2012).

Latvijas—Krievijas robeža ir 283,6 km[1] gara Eiropas Savienības ārējā robeža, kas atdala divu suverēnu valstu — Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas — teritorijas. Mūsdienu robeža balstās uz 2007. gada Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu, izmainot 1920. gada Latvijas—Krievijas miera līgumā noteikto robežu par labu Krievijai.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas brīvības cīņu laikā 1920. gada 30. janvāra Latvijas—Krievijas pamiera līgumā noteica demarkācijas līniju uz 1. februāri, kas sakrita ar latviešu apdzīvotā Ludzas apriņķa austrumu robežu.

Miera līguma sarunu laikā Krievijas PFSR delegācija aprīļa sākumā nolēma atteikties no Latvijas armijas ieņemtā Pitalovas dzelzceļa mezgla. Maijā sarunās Maskavā puses vienojās, ka strīdīgajā Drisas apriņķa teritorijā sarīkos referendumu. Sarunu noslēgumā Krievija piekāpās robežas ziemeļu daļā (Abrenes/Pitalovas apvidū), bet Latvija dienvidu daļā (Drisas apvidū). KPFSR pusē — Aknišās, Jaunrozēs, Pridruiskā, Rosicā (Rasītē), Sebežā, Drisā — palika dzīvot daudz latviešu, bet Kacēnu pagastā, Linavas pagastā, Purvmalas pagastā, Augšpils pagastā un Gauru pagastā daudz krievu, jo miera līgumā noteiktā robeža starp Krieviju un Latviju nebija novilkta pēc stingriem etnogrāfiskiem principiem.

1920. gada 14. oktobrī Latvijas Ministru prezidents K. Ulmanis un ārlietu ministrs Z. Meierovics izdeva pavēli Latvijas armijai atkāpties uz Latvijas—Padomju Krievijas miera līgumā paredzētajām robežām.[2] 1921. gada janvārī izveidoja robežkomisija, kuras sastādīto robežas aprakstu parakstīja 1923. gada 7. aprīlī Rīgā. Saskaņā ar to robežas kopgarums bija 351 km un tā sīkāk dalījās 106 robežpunktos, no kuriem pirmais atradās ziemeļos, Latvijas, Igaunijas un Krievijas robežas saskares punktā pie Kūdupes, bet pēdējais — nr. 106 — dienvidos, Daugavā iepretim Rosicas ietekai, kur tā saskārās ar Latvijas—Polijas robežu.

Otrā Pasaules kara laikā Padomju Savienība 1940. gadā okupēja Latvijas Republiku un 1944. gadā 23. augustā prettiesiski iekļāva Krievijas PFSR sastāvā 1075,31 km² tās teritorijas — Abrenes pilsētu un sešus apriņķa pagastus (Purvmalas, Linavas, Kacēnu, Upmales, Gauru un Augšpils pagastus).

Mūsdienu robeža[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Terehovas robežkontroles punkts.
Grebņevas robežkontroles punkts.
Slēgtais Pededzes robežkontroles punkts (2012).

Robežas delimitāciju pabeidza 1998. gadā, bet tikai 2007. gada 27. martā parakstīja Latvijas—Krievijas robežlīgumu. 2009. gada 23. septembrī uzsāka robežas demarkāciju, ko vadīja Latvijas—Krievijas robežas demarkācijas komisija. Komisijas sēdes notika 2009 gada 23.—24. septembrī Daugavpilī, 23.—28. novembrī Maskavā, 2010. gada 25.—26. februārī Jūrmalā, 24.—28. maijā Pleskavā un 21.—23. septembrī Rīgā. Robežas galīgā demarkācija noslēdzās tikai 2017. gada oktobrī, kad tika parakstīti gala dokumenti.[3]

Valsts robeža starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju sākas no Latvijas Republikas, Krievijas Federācijas un Baltkrievijas Republikas valsts robežu saskares punkta, kas atrodas uz Zilupes upes un tajā ietekošās Ņevericas upes aptuveni 0,1 km uz dienvidiem no "Draudzības kurgāna". Latvijas—Krievijas robežas gala punkts sakrīt ar Latvijas Republikas, Krievijas Federācijas un Igaunijas Republikas valsts robežu saskares punktu aptuveni 70 m ziemeļos no vietas, kur Pededzē ietek Laikupe.

Robežšķērsošanas punkti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Robežas šķērsošana atļauta vienīgi robežkontroles punktos. Robežkontroles punkti, sākot no ziemeļiem:[4]

Slēgtie robežšķērsošanas punkti:

Starptautiskā lidosta "Rīga" pēc Krievijas 2022. gada iebrukuma Ukrainā pārtrauca aviosatiksmi ar Krieviju, nedarbojas arī robežšķērsošanas punkti Daugavpils, Liepājas, Jūrmalas un Ventspils lidostās.[4]

Žoga būve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Krievijas-Ukrainas kara sākuma 2015. gada vasarā apstiprinātais būvprojekts "Par Valsts robežas joslas infrastruktūras izbūvi gar Latvijas un Krievijas robežu" paredzēja 2,7 metrus augsta žoga celšanu ar dzeloņdrātīm augšmalā. Robežjoslas iekārtošanu bija plānots pabeigt 2020. gadā, būvniecības kopējās izmaksas lēšot vairāk nekā 21,1 miljona eiro apmērā. Līdz 2018. gada 31. decembrim izbūvēja 93 kilometrus žoga un 207 kilometrus garu robežasjoslu. Papildus 100 km žoga būvei pieprasīja 5,6 miljonus eiro. Tomēr Latvijas valdība papildus finansējumu žoga izbūvēšanai nepiešķīra, sākot plānot Latvijas-Baltkrievijas robežas izbūvi.[6]

2022. gada 30. augustā valsts SIA "Valsts nekustamie īpašumi" informēja, ka ar Krievijas Federāciju izbūvēti 230 km valsts robežas joslas un 95,2 km pastāvīgā žoga, bet kopumā plānots izbūvēt valsts robežas joslu 283,6 km garumā un pastāvīgo žogu 148,8 km garumā.[7] Pēc Krievijas prezidenta Putina lēmuma par mobilizācijas izsludināšanu Krievijas 2022. gada iebrukuma laikā Ukrainā Latvijas valdība robežšķērsošanas vietās un Alūksnes, Balvu un Ludzas novados izsludināja ārkārtējo situāciju no 2022. gada 28. septembra līdz 26. decembrim. Tāpat valdība nolēma slēgt Pededzes robežšķērsošanas vietu un uzdeva Valsts robežsardzei veikt pastiprinātu Latvijas–Krievijas robežas uzraudzību.[8]

2023. gada 27. jūlijā valsts SIA "Valsts nekustamie īpašumi" informēja, ka ir jāizbūvē vēl aptuveni 180 kilometri žoga, un darbus paredzēts sākt 2023. gada nogalē.[9] Novembrī izsludinātajā konkursā pirmā prioritārā žoga posma (57 km) izbūvei piedāvājumus iesniedza uzņēmumi "Citrus Solutions" (16 km garu posmu par 7,54 miljoniem eiro) un "Hagberg Construction" (12,5 km garu posmu par 7,27 miljoniem eiro). Līguma izpildes termiņš bija noteikts 52 kalendārās nedēļas no līguma noslēgšanas.[10] Darbiem vēl citos posmos iepirkumos uzvarēja "Nordes Būve" un "Latvijas Autoceļu uzturētājs".[11]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]