Latvijas—Padomju Krievijas attiecības (1920—1940)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Latvijas—Padomju attiecības iesākās 1920. gadā, kad izdevās noslēgt Latvijas un Padomju Krievijas miera līgumu, kas izbeidza Latvijas brīvības cīņas.

Krievu emigrantu darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā dzīvoja daudzas bijušās Krievijas militārpersonas un politiskie bēgļi. 1920. gada septembrī un oktobrī krievu baltās kustības pārstāvji Latvijā vervēja kareivjus un virsniekus Vrangeļa armijai un Borisa Savinkova organizētajām vienībām uz ko atsaucās ap 300 brīvprātīgo.[1] Latvijas militārais atašejs Polijā Mārtiņš Hartmanis vienlaikus pārstāvēja Latviju attiecībās ar Vrangeļa valdību. Padomju Krievija par šīm darbībām vairākkārt sūdzējās Latvijai, uzskatot to par miera līguma 4. pārkāpumu, kas aizliedza bruņotu opozīcijas grupējumu formēšanu, un panāca vervēšanas izbeigšanu.

Attiecību pirmie gadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Miera līgums arī noteica, ka Latvija ir atbrīvota no visas atbildības par Krievijas impērijas parādiem, un ka drīzākajā laikā starp abām pusēm jānoslēdz tirdzniecības un tranzīta līgumi. Līdz šo līgumu noslēgšanai, abas puses vienojās par abpusēju lielākās labvēlības tiesību piešķiršanu tirdzniecībai. Latvija bija ieinteresēta ekonomisko sakaru atjaunošanā, jo 1913. gadā caur Latvijas ostām gāja 28,2% Krievijas impērijas eksporta un 20,6% importa. Saskaņā ar miera līgumu, uz Latviju bija jānogādā 1915. gadā uz Iekškrieviju evakuētās rūpnīcu iekārtas, taču tas nenotika, jo to lielākā to daļa bija neatgriežami zaudētas kara un revolūcijas haosā. Līdz 1921. gada janvārim Latvija saņēma 1580 preču un 148 pasažieru vagonus, ap 110 lokomotīves un 26 kuģus, kā arī zelts 4 miljonu rubļu vērtībā.

1921. gada 26. februārī abas puses parakstīja vienošanos par tiešu pasažieru un preču vilcienu satiksmi; 3. martā pagaidu vienošanos par pasta un telegrāfa satiksmi; 1921. gada 22. jūlijā un 6. novembrī vienošanos par abu zemju iedzīvotāju repatriācijas kārtību.[2] No 1921. gada 28. līdz 31. oktobrim Rīgā notika Krievijas, Somijas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas ekonomiskā konference, taču ekonomisko sakaru uzplaukums nesekoja. 1924. gadā tirdzniecība ar PSRS veidoja 2,6% Latvijas eksporta un 6,4% importa. Taču padomju preču tranzīts veidoja ap 60% no Latvijas ostu apgrozījuma.

Padomju diplomātija neatlaidīgi piedāvāja miera politiku, kas nozīmētu reģiona valstu militāro spēju pavājināšanos. 1922. gada jūnijā Krievija ierosināja savstarpēju armiju samazināšanu Austrumeiropā, kā arī neitrālu robežjoslu izveidošanu. Latvija ierosināja, ka visām Baltijas valstīm (šajā laika ar to saprata arī Poliju un Somiju), kopā varētu būt tik pat daudz karavīri, cik Sarkanajā armijā.[3] Polija šo ideju noraidīja. Reģiona valstīm arī turpmāk neizdevās panākt kopēju nostāju, jo Somija, bet īpaši Polija un Rumānija vadījās no savām ambīcijām un saspringtajām attiecībām ar Padomju Krieviju. 1922. gada 2. decembrī Maskavā sākās Padomju Krievijas, Polijas, Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Somijas atbruņošanās konference. Padomju puse ierosināja visām valstīm četrkārtīgi samazināt armiju lielumu un likvidēt no civiliedzīvotājiem veidotas paramilitārās vienības (tas attiektos uz aizsargiem). Pārējās valstis uzstāja, ka pirms atbruņošanās vispirms jānoslēdz neuzbrukšanas līgumi. Konference beidzās bez rezultātiem.

1923. gada martā Maskavā tiesāja vairākus spiegošanā apsūdzētus Latvijas tirdzniecības pārstāvniecības darbiniekus. Maskavu atstāja spiegošanā apsūdzētie vēstniecības darbinieki V. Krieviņš un A. Tomsons.

1923. gada oktobrī jaunizveidotā PSRS piedāvāja Baltijas valstīm parakstīt neuzbrukšanas un neitralitātes protokolus. Tas bija saistīts ar revolucionāro situāciju Vācijā. PSRS baidījās ka Francijas atbalstītā Polija varētu iebrukt Vācijā revolūcijas apspiešanai un vēlāk uzbrukt arī PSRS. Neitralitāte nozīmētu, ka valsti nevar šķērsot trešo valstu karaspēks, tādējādi PSRS iegūtu aizsargvalni pret Rietumiem. Polijas iebildumu dēļ reģiona valstīm neizdevās šo priekšlikumu apspriest kopīgi. 1924. gada martā Latvijas-PSRS protokola teksts bija saskaņots un gatavs parakstīšanai, taču Saeimas ārlietu komisija to noraidīja. Arī revolucionārā situācija Vācijā apsīka.[4]

Sarunas par neuzbrukšanas līgumu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

PSRS, kas centās nepieļaut alianšu izveidošanos Baltijā, 1925. gadā piedāvāja ar katru valstij noslēgt neuzbrukšanas līgumus. Latvija aizstāvēja ideju par Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Somijas kopīgu neuzbrukšanas līgumu ar PSRS, tā izslēdzot Poliju. Šāda daudzpusēja līguma projektu valstis 1926. gada 5. maijā iesniedza PSRS. Padomju puse šo ierosinājumu nepieņēma, un maija otrajā pusē piedāvāja Latvijai un Igaunijai neuzbrukšanas līgumu projektus. Abas valstis nolēma sniegt atbildi pēc Somijas-PSRS sarunu beigām.[5] 1926. gada 13.-14. jūlijā Tallinā notika šo trīs valstu konference, kurā pieņēma lēmumu censties noslēgt kolektīvo neuzbrukšanas līgumu, bet PSRS atteikšanās gadījumā panākt, lai visu līgumu teksti ir identiski un tiek noslēgti vienlaikus. 25. augustā PSRS atbildēja, ka uzsāks individuālas sarunas ar katru valsti. 21. oktobrī Rīgā sākās sarunas ar PSRS delegāciju, taču ņemot vērā Alberinga valdības krīzi, 8. decembrī tās pārtrauca. 19. decembrī izveidojās kreisā spārna Skujenieka valdība. 1927. gada janvāra vidū ārlietu ministrs Fēlikss Cielēns atsāka sarunas ar PSRS. Kreisā valdība bija pārāk nestabila, lai strauji pabeigtu sarunas, kurām pretojās visa opozīcija. Cielēns arī uzturēja ciešu kontaktu ar Igauniju, kas šajā laikā nesteidzās noslēgt līgumu ar PSRS. Tomēr 9. martā Latvija un PSRS parafēja (saskaņoja) līguma tekstu, ko bija paredzēts noslēgt uz pieciem gadiem. Abas puses apņēmās neiesaistījās koalīcijās, kas būtu vērstas pret otru pusi. Taču abām pusēm saglabājās konflikti par citiem abpusējo attiecību jautājumiem, un līguma noslēgšana nenotika. 1927. gadā par prioritāro kļuva tirdzniecības līguma noslēgšana, pēc kura sarunas par neuzbrukšanas līgumu neatjaunojās, jo Latvijā atkal mainījās valdība.

Tirdzniecības līgums, 1927[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

PSRS vēstnieks Lorencs (pa kreisi) un Latvijas ārlietu ministrs Fēlikss Cielēns apmainās ar Latvijas-PSRS tirdzniecības līguma ratifikācijas grāmatām, 1927

1923. gadā, apspriežot iespējamo tirdzniecības līgumu, Latvijas bankas vadītājs Ringolds Kalnings un finanšu ministrs Ansis Buševics noraidīja pilnīgu muitas atcelšanu abu pušu precēm, iesakot muitu samazināt noteiktām preču grupām, tā veicinot to tirdzniecību.

1925. gada rudenī pasliktinājās Latvijas ekonomikas stāvoklis, un politiķi atsāka aktīvāku darbu pie tirdzniecības līguma ar PSRS, pret ko tradicionāli iebilda Latviešu Zemnieku savienība. Oktobrī uz Maskavu nosūtīja Ringolda Kalninga vadītu delegāciju. Dažādu iemeslu dēļ sarunas nevainagojās ar panākumiem. Latvijā pie varas nāca uz Lielbritāniju orientētā Ulmaņa valdība, kas nevēlējās līgumu ar PSRS. 1926. gada decembrī pie varas nāca Skujenieka valdība, kurā lielākā ietekme bija sociāldemokrātiem. Lai arī sociāldemokrātu iekšienē nebija vienprātības par ieguvumiem no ciešākas ekonomiskās sadarbības ar PSRS, Latvijas delegācija 1927. gada 1. maijā ieradās Maskavā uz jaunām sarunām. PSRS delegācijā ietilpa iekšējās un ārējās tirdzniecības komisārs Anastass Mikojans, kamēr Latvijas delegācijā ietilpa deputāti Roberts Bīlmanis, Fricis Menders, vēstnieks Kārlis Ozols un citi. Abas puses vienojās ievērojami pazemināt muitas tarifus virknei preču. PSRS apņēmās ik gadu Latvijā iepirkt preces par 40 miljoniem latu, galvenokārt vilcienu vagonus, papīru, audumus, velosipēdus, ādas. PSRS arī apsolīja palielināt savu preču tranzītu cauri Latvijai. Latvijas galvenais ieguvums bija lētāki padomju naftas produkti. Līgumu noslēdza uz 5 gadiem un parakstīja 1927. gada 2. jūnijā Maskavā.[6] Par spīti labējo partiju un Lielbritānijas (kas 1927. gada maijā bija pārtraukusi attiecības ar PSRS) kritikai, Saeima 26. oktobrī līgumu ratificēja ar 52 balsīm par un 45 balsīm pret. Līgumu asi kritizēja Igaunija, kas draudēja pārskatīt muitas savienību ar Latviju. Līguma darbības laikā rūpnīca Fēnikss PSRS piegādāja 1113 dzelzceļa vagonus un daudziem uzņēmumiem PSRS kļuva par gandrīz vienīgo eksporta tirgu.

Vērtība miljonos Ls[7][8][9] 1922 1923 1924 1925 1926 1927 1928 1929 1930 1931 1932
Latvijas eksports uz PSRS 6,7 6 4,3 7,5 10,2 3,8 23,5 40,1 35,1 33,1 14,2
Latvijas imports no PSRS 1,6 7,6 16,4 10,6 - 18,3 17,6 17 17,6 16,5 8,5

Neuzbrukšanas līgums, 1932[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1929. gada jūnijā Rīgā sāka darboties Latvijas un PSRS tautu kulturālās tuvināšanās biedrība par kuras priekšsēdētāju ievēlēja Raini. Biedrības piesegā PSRS attīstīja spiegošanas darbību.

Šajā laikā Latvijas vēstniecības darbiniekus Maskavā apsūdzēja diplomātiskā pasta izmantošanā, lai veiktu spekulatīvu preču tirdzniecību ar Latviju. Vēstnieku Ozolu apvainoja kaviāra tirgošanā. Gandrīz 20 vēstniecības darbiniekus aizturēja par spekulāciju un tiem nācās pamest PSRS. 1929. gada maijā Ozols atgriezās Latvijā un oktobrī par vēstnieku kļuva Jānis Seskis.[10]

Briāna-Keloga pakta parakstīšana 1928. gadā atjaunoja PSRS mēģinājumus noslēgt neuzbrukšanas līgumus ar Eiropas robežvalstīm. PSRS piedāvāja vienoties par Briāna-Keloga pakta priekšlaicīgu stāšanos spēkā, tā kā citas pasaules valstis to vēl nebija ratificējušas. Tas atkal aizsāka reģionālo interešu un konfliktu ķēdi, valstīm vai nu aizstāvot kolektīvas vienošanās parakstīšanu, individuālus līgumus, vai vispār atsakoties parakstīt vienošanos ar PSRS. 1929. gada 9. februārī Maskavā Polija, Latvija, Igaunija un Rumānija parakstīja protokolu ar PSRS. Vēlāk tam pievienojās Turcija, Irāna un Lietuva. Oktobra beigās Saeima protokolu ratificēja.

1931. gada 10. augustā Francija un PSRS parafēja (saskaņoja) neuzbrukšanas līguma tekstu, kas nozīmēja, ka Francija atsakās no pēdējām idejām par boļševiku varas gāšanu militāras intervences ceļā. Francija attiecīgi uzskatīja, ka tās ciešajām sabiedrotajām Polijai un Rumānijai arī jāparaksta šādi līgumi. Franči arī Baltijas valstīm rosināja noslēgt šādus līgumus. Polija, līdzīgi kā 1927. gadā, uzstāja, ka šādi līgumi jānoslēdz vienlaikus visām reģiona valstīm. PSRS sarunas ar Somiju un Igauniju sākās 1931. gada decembrī. 16. decembrī Latvijas Ārlietu ministrija piekrita divpusēju sarunu sākšanai, apņemoties līguma tekstu iepriekš saskaņot ar Igauniju. No savas puses, igauņi 15. decembrī Latviju iepazīstināja ar Igaunijas-PSRS līguma tekstu, kas bija identisks Polijas-PSRS līguma tekstam. Arī Latvija savu līgumu balstīja uz poļu līguma bāzes, dažus punktus pārņemot no franču-padomju līguma. 29. decembrī Seskis informēja Ļitvinovu par gatavību noslēgt neuzbrukšanas līgumu. Pēc Latvijas lūguma sarunas 5. janvārī sākās Rīgā. No Latvijas puses galvenais sarunu vedējs bija Hermanis Albats. Padomju pusi neapmierināja Latvijas iesniegtais līguma projekts, un tā piedāvāja parakstīt 1927. gadā izstrādāto līguma tekstu, ko Latvija neuzskatīja par iespējamu, ņemot vērā reģiona valstu apņemšanos noslēgt līgumus ar jauniem tekstiem. 1932. gada 21. janvārī PSRS parakstīja neuzbrukšanas līgumu ar Somiju (stājās spēkā 9. augustā) un 25. janvārī parafēja līgumu ar Poliju. 27. janvārī bija gatavs Latvijas līguma teksts, taču 28. janvārī Polija un Igaunija veica diplomātisku spiedienu uz ārlietu ministriju un Valsts prezidentu Kviesi, lai neļautu līguma parakstīšanu esošajā versijā.[11] Pēc Saeimas komisijas iejaukšanās un Ministru prezidenta Skujenieka iesaistīšanās sarunās, 5. februārī izdevās parakstīt Latvijas un PSRS līgumu par neuzbrukšanu un konfliktu nokārtošanu miera ceļā. Līguma termiņš bija trīs gadi ar automātisku pagarinājumu uz diviem gadiem. Saeima līgumu ratificēja 21. jūnijā un 28. jūlijā notika līgumu apmaiņa Maskavā. Igaunija līgumu ar PSRS parakstīja 4. maijā un tas stājās spēkā 18. augustā. Pēc tam, kad izgāzās Rumānijas un PSRS sarunas, Polija līgumu parakstīja 25. jūlijā un 23. decembrī apmainījās ar ratifikācijas dokumentiem. Francija līgumu parakstīja 29. novembrī.

1934. gada sākumā pēc septiņu gadu pārtraukuma Latvija un PSRS iecēla militāros atašejus. 1934. gada 20. martā PSRS piedāvāja pagarināt neuzbrukšanas līgumus uz vēl desmit gadiem. Pēc saskaņošanas ar Lietuvu un Igauniju, Latvija 28. martā atbildēja piekrītoši. Tā kā PSRS nebija Polijai izteikusi šādu piedāvājumu, poļu diplomāti centās atturēt Baltijas valstīs no līgumu pagarināšanas. Pēc veiksmīgām Polijas-PSRS sarunām, Baltijas valstis vienošanos par neuzbrukšanas līgumu pagarināšanu parakstīja Maskavā 1934. gada 4. aprīlī.

Tirdzniecības attiecību pasliktināšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tikai 1929. gadā PSRS iepirkumi sasniedza 1927. gada līgumā paredzētos 40 miljonus latu, vēlāk pamanāmi krītoties. Tirdzniecības apgrozījuma kritumu skaidroja ar PSRS straujo industrializāciju, pašiem sākot ražot nepieciešamās preces, kā arī plašo tirdzniecību ar Vāciju. Papildus naftas produktiem, no PSRS iepirkto preču lielākās grupas veidoja cukurs, audumi un augļi. Tranzītu uz Eiropu caur Latvijas ostām galvenokārt veidoja kokmateriāli, lini, pakulas, kažokādas un lēcas. Tirdzniecības līguma termiņš bija 1932. gada 5. novembris, un ja neviena no pusēm to neuzteiktu 6 mēnešus pirms šī datuma, tas automātiski pagarinātos uz vēl vienu gadu. 5. maijā PSRS sūtnis Aleksejs Sviderskis informēja Ārlietu ministru Kārli Zariņu, ka PSRS uzsaka līgumu.[12] Sviderskis piedāvāja sākt sarunas par jaunu līgumu. 24. septembrī Latvijas delegācija devās uz Maskavu.

Latvijas ārpolitiku šajā laikā atkal ietekmēja tradicionāli ciešās saites ar Lielbritāniju, kas 1932. gada 17. oktobrī izbeidza savu tirdzniecības līgumu ar PSRS. 1932. gada novembrī noritēja Latvijas un Lielbritānijas tirdzniecības sarunas, kurās briti pieprasīja samazināt padomju produktu importu Latvijā, lai atbrīvotu tirgu britu produktiem. 11. novembrī Latvija atsauca savu delegāciju no Maskavas.[13] Decembrī uz sarunām devās tikai Vilhelms Munters ar vienu tehnisko ekspertu. Briti šajā laikā tupināja protestus pret PSRS naftas produktu importu Latvijā. 20. decembrī Munters pārtrauca sarunas un atgriezās Rīgā. Tikmēr, jau no 5. novembra visam importam no PSRS piemēroja maksimālās muitas likmes, neformāli iesākot tirdzniecības karu.

1933. gada jūlijā atrisinājās Lielbritānijas un PSRS politiskās problēmas un 15. septembrī Latvijas delegācija atkal devās uz Maskavu. Jauno līgumu parakstīja 4. decembrī, šoreiz to noslēdzot tikai uz diviem gadiem. Latvija panāca, ka 50% no eksporta uz PSRS jābūt lauksaimniecības produktiem, taču kopumā, jaunajā līgumā bija mazāk abpusēji izdevīgu atvieglojumu un tirdzniecības apjoms kritās.

Drošības garantiju piedāvājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai iebiedētu PSRS, Vācija 1933. gada novembrī uzsāka sarunas ar Poliju par neuzbrukšanas līguma noslēgšanu. PSRS uz Vācijas ietekmes pieaugumu reaģēja ar pēkšņu piedāvājumu Polijai kopīgi garantēt Baltijas valstu drošību. PSRS Ārlietu Tautas komisārs Maksims Ļitvinovs Polijas vēstniecībai Maskavā 1933. gada 21. decembrī ieteica izplatīt kopēju deklarāciju iepriekš neinformējot Baltijas valstis. Ļitvinova piedāvātais teksts paredzēja, ka gandrīz jebkurš notikums Baltijas valstu iekšpolitikā būtu iemesls bruņotai intervencei. Polija principā bija ieinteresēta, taču nevēlējās piekrist modelim, kurā valstu drošība tiek garantēta bez to piekrišanas. Tāda uzvedība grautu Polijas prestižu un novestu pie Maskavas dominances. 23. decembri PSRS par savu plānu informēja Latviju, Igauniju un Somiju. Somija to noraidīja uzreiz. Latvijai un Igaunijā radās aizdomas par Polijas uzvedību, tās vēlējās saņemt garantijas arī no Vācijas un citām valstīm. Janvāra vidū abas valstis galīgi noraidīja šo piedāvājumu. 1934. gada 26. janvārī Vācija un Polija parakstīja neuzbrukšanas līgumu uz desmit gadiem.

1934. gada 28. martā Ļitvinovs piedāvāja Vācijas vēstniecībai, ka PSRS un Vācija kopīgi varētu sniegt garantijas Baltijas valstīm. 11. aprīlī Vācija atteicās no piedāvājuma, Baltijas valstis par šo piedāvājumu uzzināja tikai 23. aprīlī. Ņemot vērā, ka Centrālās un Austrumeiropas kopējā drošības pakta ideja acīmredzot neīstenosies, 1934. gada 27. augustā PSRS vēstnieks Latvijā informēja, ka PSRS vairs nav iebildumu pret Latvijas, Lietuvas un Igaunijas militāro aliansi. 29. augustā notika Baltijas konference Rīgā un jau tās pašas dienas vakarā tika panākta vienošanās par Baltijas Antantes izveidošanu.

1935. gada aprīlī Vācija paziņoja, ka varētu noslēgt reģionālu neuzbrukšanas līgumu. Paralēli, 1935. gada maijā Francija un Čehoslovākija parakstīja savstarpējās palīdzības līgumus ar PSRS, atjaunojat ideju par Austrumu pakta noslēgšanu. Ņemot vērā Vācijas aprīlī pausto nostāju, Latvija paziņoja, ka ir gatava parakstīt šādu līgumu ar PSRS.[14] Aizbildinoties ar Francijas-PSRS līgumu, Vācija atteicās no turpmākām sarunām, un 21. maijā Hitlers ierosināja noslēgt tiešus neuzbrukšanas līgumus ar visām kaimiņvalstīm (izņemot Lietuvu). Ņemot vērā Vācijas neskaidro uzvedību, 1935. gada jūnijā Latvija pieņēma lēmumu sākt sarunas ar PSRS par līgumu, kurš būtu līdzīgs franču un čehoslovāku noslēgtajiem līgumiem. Jūnija beigās Rīgā notika Muntera vadīta Latvijas vēstnieku konference, kurā dominēja viedoklis par labu līgumam ar PSRS, jo tas samazinātu Vācijas radītos riskus valstij. Vienlaikus tika konstatēts, ka šāds līgums izraisītu ne tikai Vācijas, bet arī Polijas un Igaunijas neapmierinātību. Konferencē piedalījās arī Ulmanis, kurš atbalstīja līguma nepieciešamību, un 1935. gada 10. jūlijā Latvija informēja PSRS pusi par gatavību sākt sarunas. Latvijas armijas vadītāji apmeklēja 1936. gada 1. maija parādi Maskavā un izteica vēlmi novērot arī Sarkanās armijas manevrus. 1937. gada februārī atbildes vizītē ieradās Sarkanās armijas ģenerālštāba priekšnieks maršals Aleksandrs Jegorovs, kuru drīz likvidēja Staļiniskā terora laikā. Summējot šo vizīti, padomju diplomāti uzskatīja, ka Latvijas virsnieki ir naidīgi Vācijai un pozitīvi noskaņoti par iespējamo sadarbību ar PSRS.[15] 1937. gada septembrī Hugo Rozenšteina vadīta Latvijas virsnieku delegācija apmeklēja Sarkanās armijas manevrus.

1937. gada pavasarī PSRS uzaicināja Munteru uz sarunām Maskavā, kas sākās jūlijā. Ļitvinovs atkārtoja PSRS ieinteresētību Latvijas drošības garantēšanā. 1937. gada jūnijā Munters devās uz Maskavu, kur tikās ar Staļinu, Molotovu, Ļitvinovu, Kaganoviču, Vorošilovu u. c. padomju vadības pārstāvjiem. Vizītes turpinājumā Munters apmeklēja Volgas-Maskavas kanālu, Dņepras HES, fabrikas un kolhozus.[16]

Savstarpējās palīdzības pakts, 1939[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1939. gada 5. oktobrī Latvijas un PSRS pārstāvji parakstīja Savstarpējās palīdzības paktu starp Latviju un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību. Latvijai šāds līgums nebija vajadzīgs, tas tika ultimatīvā kārtā uzspiests visām Baltijas valstīm, kuru autoritārie vadītāji nolēma piekāpties. Somija, kuras parlaments atteicās šādu līgumu parakstīt, kļuva par PSRS agresijas upuri, tomēr brīvību un neatkarību nosargāja.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]