Pāriet uz saturu

Latvijas Augstākā kara skola

Pievienot saites
Vikipēdijas lapa
Virsnieku augstāko kursu klausītāji, pasniedzēji un vadība Rīgā (1929–1930). 1. rindā 1. no kreisās - Jēkabs Dombrovskis, 3. Jānis Kurelis, 4. Augstāko kursu priekšnieks Pēteris Radziņš, 5. Krišjānis Berķis, 6. Kārlis Goppers. 2. rindā 1. no kreisās - Vilis Spandegs, 3. Nikolajs Dūze, 4. Pēteris Daukšs, 8. Jānis Lavenieks.

Latvijas Augstākā kara skola bija Latvijas augstākā militārā mācību iestāde, kas darbojās no 1924. gada 3. novembra līdz Latvijas okupācijai 1940. gadā. Tajā sagatavoja virsniekus štāba dienestam un augstākajiem komandējošiem posteņiem Latvijas Bruņotajos spēkos.[1]

Pirmie augstākās militārās izglītības kursi tika noorganizēti 1921. gada 3. janvārī, kad Latvijas Bruņoto spēku vadība noorganizēja sevišķus artilēriju bateriju komandieru kursus. 1922. gadā sāka darboties arī vecāko virsnieku kursi bataljonu un pulku komandieru amatu kandidātiem.[1] 1924. gadā Latvijas Universitātē darbu sāka Kara politehniskie kursi, kuros apmācīja virsnieku speciālistus LU inženierzinātņu, mehānikas un ķīmijas fakultātēs.[2]

1924. gada 3. novembrī armijas vadība nodibināja Kara akadēmiskos kursus, kas kļuva par augstāko mācību iestādi Latvijā militāro zināšanu iegūšanai. Kursi tika pakļauti Galvenā štāba priekšniekam un tajos uzņēma visu ieroču šķiru virsniekus līdz kapteiņa dienesta pakāpei, kas izturēja eksāmenus. Kursu ilgums sākumā bija 27 mēneši, kurā 2 gadi tika vēlēti mācībām un 3 mēneši diplomdarba sagatavošanai. Vēlāk kursu ilgumu pagarināja par 3 gadiem, jo programmā ietvēra arī vairākus mēnešus audzēkņu iepazīstināšanai ar dažādu ieroču šķiru darbību.

Virsniekiem mācīja ieroču šķiru un vispārējo taktiku, stratēģiju, kara un kara mākslas vēsturi, kara statistiku, topogrāfiju, ģenerālštāba dienestu, kara administrāciju, apgādes un etapu dienestu, fortifikāciju, militāro pedagoģiju, politisko vēsturi, tautsaimniecību un vispārējo statistiku, valsts un vispārējās tiesības, vācu un franču valodu, jāšanu un automobiļa vadīšanu, iepazīstināja ar artilēriju un pārējiem kara tehniskajiem līdzekļiem. Mācībspēku vidū bija ne tikai speciālisti — augstākie virsnieki, bet arī universitātes mācībspēki, piemēram, valodu, psiholoģijas un sabiedrisko zinātņu mācīšanai. Kursu beigušos pielīdzināja ģenerālštāba dienestā dienējušām personām, atalgoja kā darbiniekus ar augstāko izglītību, un viņu izdienu paaugstināja pa 2 gadiem.[1]

Augstākos virsniekus bieži komandēja arī uz citu zemju augstākām kara akadēmijām, tai skaitā Francijas Kara akadēmiju, Polijas Augstāko kara skolu un Čehoslovākijas Kara akadēmiju.[2]

1926. gadā sevišķie bateriju komandieru kursi tika pārdēvēti par artilērijas virsnieku kursiem, savukārt tā paša gada 10. novembrī notika Kara akadēmisko kursu pirmais izlaidums.[1] 1927. gada 17. septembrī Kara politehniskie kursi tika atdalīti no LU un piesaistīti Kara akadēmiskajiem kursiem. Kara politehnisko kursu beigušiem piešķīra kara inženiera grādu un tiesības uz izdienas paaugstināšanu pa 2—3 gadiem.[2]

1928. gada 1. decembrī Kara akadēmiskos kursus pārdēvēja par Virsnieku augstākajiem kursiem un no 1929. gada tie tika pakļauti Armijas štāba priekšniekam.

Kopš 1930. gada artilērijas virsnieku kursos apmācīja arī artilērijas divizionu komandieru amatu kandidātus.

No 1932. gada Virsnieku augstākajos kursos sāka uzņemt visu ieroču šķiru virsniekus līdz pulkvežleitnanta dienesta pakāpei, kas nebija vecāki par 38 gadiem, tomēr līdz 1934. gadam kursos kopumā tika uzņemti tikai 18 virsnieki.

1935. gadā artilērijas virsnieku kursus likvidēja, bet Virsnieku augstākos kursus pārveidoja par Augstāko kara skolu. Skolā tika uzņemti 36 virsnieki, bet 1937. gadā uzņēma 34 virsniekus.

Augstākās kara skolas sestais un pēdējais izlaidums notika 1939. gada 28. decembrī.[1]

Augstākās kara skolas priekšnieki

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Mārtiņš Peniķis, no 1924. līdz 1925. gadam. Augstāko militāro izglītību bija ieguvis Krievijas Impērijā un kursu programmu izvirzīja pēc Krievijas Impērijas armijas daļēji novecojušās kara mākslas veidojumiem.
  • Jānis Buivids, no 1925. līdz 1928. gadam. Augstāko militāro izglītību ieguva Nikolaja Ģenerālštāba akadēmijā. Turpināja mācību programmu Krievijas Impērijas armijas garā.
  • Pēteris Radziņš, no 1928. līdz 1930. gadam. Augstāko militāro izglītību ieguva Nikolaja Ģenerālštāba akadēmijā. Bija izcils kara lietu speciālists un lielisks audzinātājs. Vēljoprojām pieturoties pēc Krievijas Impērijas parauga, viņam bija lieli nopelni mācībās programmas modernizēšanā.
  • Rūdolfs Bangerskis, no 1930. līdz 1933. gadam. Sekoja saviem priekšgājēju paraugiem.
  • Mārtiņš Jeske, no 1933. līdz 1935. gadam, otro reizi 1940. gadā. Bija vienīgais augstākais latviešu virsnieks, kas Pirmajā pasaules karā dienēja Francijas armijā Rietumu frontē. Augstāko militāro izglītību ieguva Francijas Kara akadēmijā un izvirzīja mācību programmu balstoties uz Francijas armijas tradīcijām.
  • Hugo Rozenšteins, no 1935. līdz 1939. gadam. Tika uzskatīts par lielisku stratēģi. Viņa vadībā tika veiktas būtiskas izmaiņas mācību programmā, kas ietvēra daudz piemērotāku stratēģijas un taktikas adoptēšanu Latvijas Bruņoto spēku darbībā un valsts aizsardzības plānos. Augstāko militāro izglītību ieguva Čehoslovākijas Kara akadēmijā, kurā ieguva zināšanas mazu armiju vadīšanā modernā kara apstākļos, bet praktisko pieredzi ieguva dienējot kā Armijas štāba Operatīvās daļas priekšnieks un Armijas štāba priekšnieka palīgs. Nodibināja latviešu militāro doktrīnu caur grāmatām "Kaujas un lauku dienesta reglaments", kas nomainīja novecojušo "Vadība un kauja" (vācu: Fuehrung und Gefecht), un "Divīzijas, pulka un bataljona vadības organizācija un darbības kara laikā", kas kļuva par Latvijas Bruņoto spēku augstāko virsnieku pamata literatūru.
  • Andrejs Krustiņš, no 1939. līdz 1940. gadam.[2]

Pēc vēsturnieka Edgara Andersona domām, Augstākās kara skolas panākumi bija daļēji, jo to ierobežoja atsevišķi Latvijas Neatkarības kara komandieri, kuri augstākās izglītības iegūšanas nepieciešamību uz sevi neattiecināja un nesaprata armijas modernizēšanas vajadzību, un viņu zināšanas militārā stratēģijā, taktikā un tehnoloģijā bija nepietiekamā līmenī, lai gan labākā nekā Lietuvas Bruņotajos spēkos. Valsts līdzekļu trūkuma dēļ nebija arī iespējams pietiekamā apjomā pielietot kursos iegūtās teorētiskās zināšanas plaša apjoma militārās mācības manevros.[3]

Neskatoties uz Augstākās kara skolas trūkumiem, Edgars Andersons uzver, ka tā izaudzināja lielu skaitu spējīgu un patriotisku virsnieku, kā arī tā apmācīja vecākās paaudzes virsniekus vecāko virsnieku kursos obligātai moderno zināšanu papildināšanai. Augstākās kara skolas Latvijas štāba virsnieki spēja pārvaldīt plaša apjoma militārās mācības manevru trūkumu, trenējoties kara spēlēs, kurās izmantoja liela apjoma kartes.[3]

  1. 1 2 3 4 5 Andersons. 189. lpp.
  2. 1 2 3 4 Andersons. 190. lpp.
  3. 1 2 Andersons. 191. lpp.
  • Edgars Andersons. Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture. Toronto : Daugavas vanagu apgāds, 1983.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Latvijas_Augstākā_kara_skola&oldid=4351768"