Latvijas Bruņotie spēki

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Latvijas armijas augstākie virsnieki 1934. gadā. Vidū Kara ministrs, ģenerālis Jānis Balodis.
Kara ministrs Jānis Balodis Kopā ar Latvijas Bruņoto spēku ģenerāļiem 1936. gada 20. februārī. Pirmajā rindā (no kreisās): Mārtiņš Vācietis, Mārtiņš Hartmanis, Jānis Kurelis, Krišjānis Berķis, Jānis Balodis, Mārtiņš Peniķis. Otrajā rindā (no kreisās): Rūdolfs Bangerskis, Roberts Dambītis, Nikolajs Dūze?, Eduards Kalniņš, Andrejs Krustiņš?, Roberts Kļaviņš, ?, Aleksandrs Kalējs.
Skaties arī jēdzienu ar līdzīgu nosaukumu: Latvijas Nacionālie bruņotie spēki.

Latvijas Bruņotie spēki pastāvēja no 1919. gada 11. jūlijam līdz 1940. gada 29. jūnijam un bija viena no Latvijas Republikas aizsardzības struktūrām, kurā ietilpa sauszemes armija, kara flote un kara aviācija. Ar armiju cieši saistītas bija Iekšlietu ministrijai pakļautā Robežsargu brigāde un Sabiedrisko lietu ministrijai pakļautā Aizsargu organizācija.

Armijas skaitliskā sastāva veidošana pamatojās uz vispārējo karaklausību, no ik gadus obligātajā dienestā iesaucamiem pilsoņiem, kā arī no brīvprātīgajiem. Obligātā kara dienesta ilgums bija 10,5 mēneši, izņemot dažas speciālas vienības, kurās dienesta ilgums bija 12,5 mēneši. Ņemot vērā Otrā pasaules kara sākšanos Eiropā, 1940. gada 22. februārī Ministru kabinets dienesta ilgumu pagarināja līdz 18 mēnešiem. Pēc obligātā aktīvā kara dienesta pabeigšanas karavīri vēl 3 gadus skaitījās Kara ministra rīcībā un tos varēj apakļaut mobilizācijai jebkurā laikā. Pēc 3 gadiem viņus ieskaitīja rezervē. Rezervistus līdz 41 gada vecumam varēja mobilizēt tikai ar Valsts prezidenta pavēli.

1940. gada 1. jūnijā Latvijas armijā bija 2013 virsnieki, 27 555 virsnieku vietnieki, instruktori un kareivji un 1275 brīva līguma darbinieki, kopskaitā 30 843 cilvēki.[1]

Pēc 1940. gada Latvijas okupācijas Latvijas Bruņotos spēkus pārdēvēja par "Latvijas PSR Tautas armiju", bet 10. jūlijā iekļāva Sarkanās armijas sastāvā kā 24. Teritoriālo korpusu.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanas sākotnēji tika izveidota Latvijas Republikas Zemessardze un Latvijas Republikas Aizsardzības spēki. 1994. gada 24. decembrī tos apvienoja un izveidoja Latvijas Nacionālos bruņotos spēkus.

Izveide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1.latviešu atsevišķā bataljona karavīri un komandieris pulkvedis Oskars Kalpaks (aiz ložmetēja, galvā jērenīca) Rudbāržu muižā, 1919. gada marta sākumā
Igaunijas armijas bruņuvilciens Cēsīs 1919. gada 6. jūnijā. Pie tā sapulcējušies Ziemeļlatvijas brigādes un Igaunijas armijas virsnieki (centrā, ģērbies šinelī — Ziemeļlatvijas brigādes komandieris pulkvedis J.Zemitāns).
Latvijas bruņoto spēku vadība pieņem parādi Rīgā 1919. gada 6. jūlijā. No kreisās puses: pulkvedis Jorģis Zemitāns (Ziemeļlatvijas brigādes komandieris), pulkvedis Jānis Balodis (Dienvidlatvijas brigādes komandieris), pulkvedis–leitnants Eduards Kalniņš (Ziemeļlatvijas brigādes komandiera vietnieks).
Latvijas armijas tanks Mark B "Latgalietis"

Ceturtajā dienā pēc Latvijas Republikas pasludināšanas 1918. gada 18. novembrī, tika izveidota Latvijas Pagaidu valdības Apsardzības ministrija. 6. decembrī apsardzības ministra pienākumus uzņēmās Jānis Zālītis. 7. decembrī Apsardzības ministrs Pagaidu valdības vārdā noslēdza līgumu[2] ar jaunveidojamās Veimāras republikas pilnvaroto pārstāvi Augustu Vinnigu par Latvijas pirmās armijas - landesvēra (zemessardzes) - izveidošanu, paredzot tajā 18 latviešu, 7 vācu un 1 krievu rotas, kā arī 3 latviešu un 2 vācu karavīru artilērijas baterijas. Pavisam plānoja savākt 6000 brīvprātīgo. Par landesvēra komandieri bija plānots uzaicināt neitrālas valsts virsnieku, taču galu galā iecēla vācu armijas majoru Šeibertu. Līgums un paziņojumi presē liecināja, ka Lettländische Landeswehr (Latvijas landesvērs) ir Latvijas Pagaidu valdības dienestā kā tās bruņotie spēki, taču tika izmantots arī vecais nosaukums ("Baltijas landesvērs").

Apsardzības ministrijā bruņoto spēku formēšanu, apgādi un sagatavošanu pārzināja Galvenais štābs (no 15.07.19. Virspavēlnieka štābs), kuru izveidoja 1918. gada decembra sākumā (ilgu laiku nevarēja atrast piemērotu kandidātu priekšnieka amatam - tikai 1919. gada 26. martā šo amatu ieņēma ģenerālis Augusts Misiņš). Sākoties Padomju Krievijas armijas iebrukumam, decembra otrajā pusē Rīgā un tās apriņķī izsludināja virsnieku un apakšvirsnieku mobilizāciju[3], bet no 3. janvāra visu 20-30 gadus veco vīriešu vispārēju iesaukumu. Latgalē Latvijas armijas vienību formēšanu iesākt nepaspēja, Vidzemē nelielu rotu izveidoja Cēsīs.[4] Rīgā saformēja Instruktoru (apakšvirsnieku) rezervi un Atsevišķo studentu rotu[5], Latgales virsnieku un apakšvirsnieku rotu, kā arī 3 Rīgas apsardzības rotas (1. rotu ar varu izformēja 29. decembrī, kad tā atsacījās doties cīnities pret sarkanajiem strēlniekiem).

Tā kā brīvprātīgo trūkuma un mobilizēto masveida dezertēšanas dēļ nokomplektēt bruņoto spēku nepieciešamo skaitlisko sastāvu neizdevās, 1918. gada 29. decembrī Latvijas Pagaidu valdība sagatavoja jaunu līgumu ar Vinnigu, par brīvprātīgo no Veimāras republikas uzņemšanu Latvijas armijā, apņemoties šiem vācu brīvprātīgajiem par vismaz 4 nedēļu cīnīšanos pret lieliniekiem piešķirt Latvijas pilsonību un zemi.[6]

5. janvārī Jelgavā izveidoja 2 rotas, pirmajā apvienojot Instruktoru rezervi un Latgales virsnieku rotu atliekas, otrā - Cēsu un Latgales apakšvirsnieku, 2. un 3. apsardzības rotu atliekas, izveidojot Latviešu atsevišķo bataljonu pulkvežleitnanta (vēlāk pulkveža[7]) O.Kalpaka vadībā. 1919. gada 3. februārī bataljonā bija 245 karavīri (pēc saraksta - 276).[8] februāra beigās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos skaitījās 1600 militārpersonas.[9]

Jau janvāra vidū uz Igauniju Latvijas Pagaidu valdības uzdevumā devās kapteinis Zemitāns, un valdības uzdevumā noslēdza ar Igaunijas armijas virspavēlnieku Johanu Laidoneru vienošanos par latviešu rotu organizēšanu Igaunijā un tās karaspēka kontrolētajā Ziemeļvidzemes teritorijā.[10] 26.-28. janvārī Tallinā, Pērnavā un Tartu tika mobilizēti 657 latvieši[11], bet kad Igaunijas armija 1. februārī ieņēma Valku, mobilizācija turpinājās Vidzemē - 18. februārī tika izdota pavēle par 1. Valmieras kājnieku pulka izveidošanu (komandieris apakšpulkvedis J.Jansons). Kopumā Igaunijā un Ziemeļvidzemē līdz februāra beigām rekrutēja 2168 vīriešus iesaucamajā vecumā.[12] Ar Igaunijas armijas virspavēlnieka pavēli 31. martā izveidoja "Ziemeļlatvijas brigādi". Kurzemes apriņķos līdz 3, martam marta beigām tika iesaukti 947, bet līdz mēneša beigām - 1324 rekrūši.[13] Pēc skaitiskā sastāva palielināšanas landesvēra "Latviešu atsevišķo bataljonu" pārdēvēja par "Latviešu atsevišķo brigādi", bet vēlāk par "Latvijas armijas dienvidu grupu" jeb "Dienvidlatvijas brigādi".[14]

1919. gada pavasarī Latvijas bruņotos spēkus veidoja (neskaitot speciālās daļas, rezerves bataljonus, komandantūras):

Pēc 16. aprīļa Liepājas puča vācbaltiešu daļas un vācu Dzelzsdivīzija pārstāja pakļauties Kārļa Ulmaņa vadītajai Latvijas Pagaidu valdībai un vairs nebija uzskatāmas par Latvijas bruņoto spēku daļām.

1919. gada 11. jūlijā ar Latvijas Bruņoto spēku pirmā virspavēlnieka ģenerāļa Dāvida Sīmonsona pavēli tika izveidota Latvijas armija. Krasi mainījās Latvijas Republikas armijas personālsastāvs, izslēdzot sadumpojušās landesvēristu daļas, tā liekot pamatu armijas turpmākajam sastāvam un struktūrai. Armijas komandējošo sastāvu veidoja galvenokārt bijušie Krievijas impērijas armijas virsnieki (vairākums latvieši), 1919. gadā tika mobilizēti 980 virsnieki un 44 696 kareivji (no tiem brīvprātīgi pieteicās 726).[15]

Sākotnējais bruņojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No Lielbritānijas kara flotes Apsardzības ministrija saņēma 50 patšauteņu (rokas ložmetēju) un 5000 šauteņu ar munīciju.[16] Apmaiņā pret liniem un kokmateriāliem Latvijas valdība 1919. gada augustā ieguva Francijas kredītu 11 miljonu franku apmērā. Saskaņā ar šo vienošanos desmit tūkstošus latviešu karavīru apgādāja ar ieročiem: 10 tūkstošiem šauteņu, 550 ložmetējiem, 30 lielgabaliem. Pēc sākotnējas vilcināšanās septembrī Lielbritānijas premjerministrs Deivids Loids Džordžs nolēma Latvijai piegādāt 19 500 šautenes, 16 lielgabalus (no tiem divus smagos), 25 ložmetējus un sešus smagos automobiļus. Ar šo sūtījumu latvieši saņēma arī apģērbus un apavus 30 tūkstošiem karavīru. 18. oktobrī briti Latvijai nodeva ieročus 16 tūkstošu mārciņu vērtībā: 28 lielgabalus, 234 automātiskos ieročus, 18 600 šautenes un citu kaujas tehniku (daļa no tās gan bija bojāta). Vēlāk decembrī Latvijas armija saņēma arī Polijas maršala Juzefa Pilsudska dāvinātās 6000 šautenes un piecus miljonus patronu.[17]

Artilēristu rīcībā sākotnēji bija divi smagie, vēl no Liepājas laikiem saglabājušies vācu lielgabali (15 cm kalibra haubices), daži smagie no angļiem iegūtie lielgabali (114 mm kalibra), desmit krievu lielgabali (107 mm kalibra), kā arī vairāk nekā 40 vieglie lauka lielgabali. Tāpat kā citos bruņojuma veidos, arī šeit kopā sajaucās krievu, vācu, angļu un franču artilērijas sistēmas. Šis sajaukums radīja problēmas kaujas apstākļos — pat ja lielgabaliem bija vienāds kalibrs, šāviņi no viena ieroča tomēr nederēja otram.

Bruņjumu papildināja 3 bruņuautomobiļi ("Lāčplēsis", "Kurzemnieks" un "Zemgalietis") un 2 bruņuvilcieni.[17]

Kara flotes vajadzībām piemēroja privātpersonām rekvizētos nelielos upju tvaikonīšus: bortus apsita ar dzelzs plāksnēm un uz klāja salika smilšu maisus, lai apkalpi kaut cik pasargātu no ienaidnieka uguns, uz kuģiem uzstādīja 47 mm, 37 mm lielgabalus un ložmetējus.[17]

Bruņoto spēku struktūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas armijas komandieris bija padots tieši Valsts Prezidentam, bet budžeta un saimniecības jautājumos — Kara ministram. 1940. gadā armijas augstākais pavēlnieks bija Kārlis Ulmanis, bet viņa prombūtnes laikā ģenerālis Krišjānis Berķis, Kara ministrs un armijas komandieris.

Divīziju komandieri bija tieši pakļauti armijas komandierim, kam tieši pakļauti bija arī artilērijas inspektors, Aviācijas pulka, Autotanku brigādes, Kara flotes, Jātnieku pulka un Sapieru pulka komandieri, kam visiem bija arī divīzijas komandiera tiesības. Citas mazākas atsevišķas armijas vienības bija pakļautas tieši Armijas štāba priekšniekam.

Diplomātiskajā dienestā Latvijas vēstniecībās 12 Eiropas valstīs bija arī Militārie atašeji (militārās izlūkošanas rezidenti).

Armijas komandieri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Divīzijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas armija bija iedalīta 4 divīzijās ar 3 kājnieku un vienu artilērijas pulku katrā.

Papildstruktūras[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Prese[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Armija izdeva militāro dienas avīzi "Latvijas Kareivis" (red. kapteinis A. Rudzis). Vēl tika izdoti 3 militāri žurnāli: "Militārais Apskats", "Kadets" un "Aizsargs", kā arī 3 gadskārtēji žurnāli — "Lāčplēsis" un "Kara Invalids" 11. novembrī un Ziemassvētkos "Latviešu Strēlnieks".

Likvidācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas okupācijas gaitā arestēja Latviajs armijas vadību un “bīstamākos” virsniekus. 1940.-1941. gados PSRS spēka struktūras arestēja aptuveni 800 Latvijas armijas virsnieku un instruktoru, no kuriem mūsdienās noskaidroti 682 bojā gājušie, t.sk. 19 ģenerāļi, viens admirālis, 44 pulkveži, 109 pulkveži-leitnanti, 195 kapteiņi, 145 virsleitnanti, 142 leitnanti. Kopā okupācijas vara ieslodzīja Gulaga nometnēs 4665 latviešu karavīrus, t.i., 15,12% pirmsokupācijas laika Latvijas armijas.[18] Armija tika reformēta un 29. jūnijā pārdēvēta par Latvijas PSR Tautas armiju, bet ar 10. jūlija VK(b)P CK Politbiroja lēmumu okupēto Baltijas valstu armijas tika iekļautas Sarkanās armijas sastāvā kā teritoriālie korpusi (vēlāk to apstiptināja un sīkāk reglamentēja VK(b)P CK Politbiroja 14. augusta lēmums un PSRS TKP - Tautas Komisāru padomes - aizsardzības tautas komisāra 17. augusta pavēle).

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Prof. Dr.habil.hist. Treijs R. Par Latvijas okupāciju 1940. gadā.
  2. Dokumenti stāsta: Latvijas buržuāzijas nākšana pie varas. - Rīga, 1988., 77.-80. lpp.
  3. Latvijas Valsts Vēstures arhīvs - turpmāk LVVA, - 6033. f., 1. apr., 383. 1., 5. lp.
  4. LVVA, 6033. f., 1. apr., 64. 1., 6. lp.
  5. Daļa skolnieku atkāpās kopā ar studentiem, citus atlaida uz mājām.
  6. Dokumenti stāsta. 108. lpp. - Līguma oriģināli nav saglabājušies ne Latvijas, ne Vācijas arhīvos un tiek pieminēti tikai laikabiedru atmiņās, taču Vācijā savervēto algotņu ierašanās un cīņas Latvijas teritorijā īpašus pierādījumus neprasa.
  7. Ar 1919. gada 28. februāra pavēli Kalpaks tika paaugstināts par pulkvedi no šī paša gada 1. janvāra. Reizē par kopvežiem (apakšpulkvežiem) paaugstināja kapteiņus Jāni Balodi un Jorģi Zemitānu - LVVA, 6033. f., 1. apr. 104. 1., 15. lp.
  8. LVVA, 1515. f., 1. apr., 48. 1., 1. lp.
  9. LVVA, 1468. f., 1. apr., 134. 1., 8. lp.
  10. Mūsu armija tapšanā, valsts izcīnīšanā un tagadējos sasniegumos. - Rīga, 1929., 77. lpp.
  11. LVVA, 1468. f., 1. apr., 131. 1., 49. lp.
  12. Latviešu konversācijas vārdnīca. - Rīga, 1928.-1929., 2. sēj., 2954., 3671. sl.
  13. LVVA, 6033. f., 1. apr., 290. 1., 3., 4. lp.
  14. LVVA, 1515. f., 1. apr., 50. 1., 1. lp.
  15. LVVA, 5192. f., 1. apr., 58. 1. 3. lp.
  16. Latvijas atbrīvošanas kara vēsture. - Rīga, 1938., 1. sēj., 48. lpp.
  17. 17,0 17,1 17,2 Bormane A. Spārnoja griba nosargāt brīvību.
  18. Strods H. Padomju okupācijas otrais posms Latvijā (1940. gada sākums — 1941. gads). // Totalitārie okupācijas režīmi Latvijā 1940.-1964. gadā (Vēsturnieku komisijas raksti, 13 sēj.). — Rīga, 2003., 87. lpp.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Bērziņš V. Bambals A. Latvijas armija. - Zinātne: Rīga, 1991.
  • Andersons E. Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture. - Toronto, 1983.
  • Karaspēka daļu īsas vēstures. - Rīga, 1936.
  • Karavīra rokasgrāmata. - Militārās literatūras apgāda izdevums, Rīga, 1939.
  • Latvijas armija 20 gados. - Rīga, 1940.
  • Latvijas karaskola: Vēsturisku materiālu sakopojums. - Linkolna, 1979.
  • Rādītājs likumiem, noteikumiem, pavēlēm utt. kas attiecas uz karaspēku un izsludināti likumu krājumos, Valdības vēstnesī un kara ministra (apsardzības ministra) pavēlēs līdz 1938. g. 31. decembrim. / Sast. pulkv[ež]ltn. A. Linde. - Rīga, 1939.
  • Латвия и ее армия. - Москва, 1938

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]