Latvijas Bruņotie spēki

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Latvijas armijas augstākie virsnieki 1934. gadā. Vidū Kara ministrs, ģenerālis Jānis Balodis.
Kara ministrs Jānis Balodis Kopā ar Latvijas Bruņoto spēku ģenerāļiem 1936. gada 20. februārī. Pirmajā rindā (no kreisās): Mārtiņš Vācietis, Mārtiņš Hartmanis, Jānis Kurelis, Krišjānis Berķis, Jānis Balodis, Mārtiņš Peniķis. Otrajā rindā (no kreisās): Rūdolfs Bangerskis, Roberts Dambītis, Nikolajs Dūze?, Eduards Kalniņš, Andrejs Krustiņš?, Roberts Kļaviņš, ?, Aleksandrs Kalējs.
Skaties arī jēdzienu ar līdzīgu nosaukumu: Latvijas Nacionālie bruņotie spēki.

Latvijas Bruņotie spēki pastāvēja no 1919. gada 11. jūlijam līdz 1940. gada 29. jūnijam un bija viena no Latvijas Republikas aizsardzības struktūrām, kurā ietilpa sauszemes armija, kara flote un kara aviācija. Ar armiju cieši saistītas bija Iekšlietu ministrijai pakļautā Robežsargu brigāde un Sabiedrisko lietu ministrijai pakļautā Aizsargu organizācija.

Armijas skaitliskā sastāva veidošana pamatojās uz vispārējo karaklausību, no ik gadus obligātajā dienestā iesaucamiem pilsoņiem, kā arī no brīvprātīgajiem. Obligātā kara dienesta ilgums bija 10,5 mēneši, izņemot dažas speciālas vienības, kurās dienesta ilgums bija 12,5 mēneši. Ņemot vērā Otrā pasaules kara sākšanos Eiropā, 1940. gada 22. februārī Ministru kabinets dienesta ilgumu pagarināja līdz 18 mēnešiem. Pēc obligātā aktīvā kara dienesta pabeigšanas karavīri vēl 3 gadus skaitījās Kara ministra rīcībā un tos varēj apakļaut mobilizācijai jebkurā laikā. Pēc 3 gadiem viņus ieskaitīja rezervē. Rezervistus līdz 41 gada vecumam varēja mobilizēt tikai ar Valsts prezidenta pavēli.

1940. gada 1. jūnijā Latvijas armijā bija 2013 virsnieki, 27 555 virsnieku vietnieki, instruktori un kareivji un 1275 brīva līguma darbinieki, kopskaitā 30 843 cilvēki.[1]

Pēc 1940. gada Latvijas okupācijas Latvijas Bruņotos spēkus pārdēvēja par "Latvijas PSR Tautas armiju", bet 10. jūlijā iekļāva Sarkanās armijas sastāvā kā 24. Teritoriālo korpusu.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanas sākotnēji tika izveidota Latvijas Republikas Zemessardze un Latvijas Republikas Aizsardzības spēki. 1994. gada 24. decembrī tos apvienoja un izveidoja Latvijas Nacionālos bruņotos spēkus.

Izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1.latviešu atsevišķā bataljona karavīri un komandieris pulkvedis Oskars Kalpaks (aiz ložmetēja, galvā jērenīca) Rudbāržu muižā, 1919. gada marta sākumā
Igaunijas armijas bruņuvilciens Cēsīs 1919. gada 6. jūnijā. Pie tā sapulcējušies Ziemeļlatvijas brigādes un Igaunijas armijas virsnieki (centrā, ģērbies šinelī — Ziemeļlatvijas brigādes komandieris pulkvedis Zemitāns).
Latvijas bruņoto spēku vadība pieņem parādi Rīgā 1919. gada 6. jūlijā. No kreisās puses: pulkvedis Jorģis Zemitāns (Ziemeļlatvijas brigādes komandieris), pulkvedis Jānis Balodis (Dienvidlatvijas brigādes komandieris), pulkvedis–leitnants Eduards Kalniņš (Ziemeļlatvijas brigādes komandiera vietnieks).
Latvijas armijas tanks Mark B "Latgalietis"

Jau pirms oficiālās neatkarības pasludināšanas 1918. gada novembrī, bija skaidrs, ka lielākā daļa potenciālās armijas kodola - Latviešu strēlnieki ir Krievijā zaudēti boļševiku ideoloģijai. Nacionāli noskaņotos virsniekus boļševiku kontrolētajās teritorijās sāka arestēt un likvidēt. Daudzi bēga uz Ukrainu, Sibīriju un Tālajiem Austrumiem. Jau 1917. gadā, kā pretstats boļševiku pusē pārgājušajiem sarkanajiem strēlniekiem, daudzās Krievijas un Ukrainas pilsētās izveidojās Latvju kareivju nacionālā savienība. 1918. gada novembra sākumā savienības pārstāvji Rīgā sāka brīvprātīgo reģistrēšanu, ko jau atklātāk varēja darīt sākot ar 12. novembri, kad Vācijas Novembra revolūcijas rezultātā Rīgā izveidojās 8. armijas kareivju padome. Ap novembra vidu savienība bija reģistrējusi 500 brīvprātīgos, taču okupācijas varas iestādes joprojām nepieļāva ieroču nokļūšanu latviešu rokās.

Tautas padome 17. novembrī vienojās, ka Latvijā uz iesaukšanas pamata izveidos Tautas miliciju, kas būs pakļauta Iekšlietu ministrijai. Lai arī Padomju Krievija 13. novembrī bija lauzusi Brestļitovskas miera līgumu ar Vāciju, 11. novembrī noslēgtais Kompjeņas pamiers paredzēja, ka Vācijas armijai jāturpina aizsargāt Baltijas zemes no boļševikiem. Lai arī Vācijas augstākais pārstāvis Augusts Vinnigs 26. novembrī atzina Latvijas Pagaidu valdības varu, viņš arī norādīja, ka vācu okupācijas iestādes savu varu nodos tikai pakāpeniski. Te jāņem vērā, ka Vācijai jau bija slikta pieredze ar nestabilajām Ukrainas valdībām. Par spīti solījumam aizsargāt Baltiju no boļševikiem, vācu armija atgriezās mājās. Vācijas robeža toreiz sākās uzreiz ar Kurzemes guberņai piederošās Palangas. Par spīti cerētajam, vācieši neatbalstīja latviešus ar ieročiem un munīciju, labprātāk to nododot jau saformētajām Baltijas landesvēra vienībām.

Vēl pirms politiskās vienošanās par Apsardzības ministrijas izveidošanu, Ulmanis izlēma sākt tādu veidot, pagaidām to atstājot Iekšlietu ministrijas pakļautībā. Ministrijas veidošanu 22. novembrī uzticēja pulkvežleitnantam Robertam Dambītim un kapteinim Gustavam Grinbergam. Dambītis savu pirmo pavēli ministrijai izdeva 22. novembrī, kas arī uzskatāma par Apsardzības ministrijas izveidošanas dienu.

6. decembrī par pirmo oficiālo Latvijas Apsardzības ministru iecēla bijušo Krievijas impērijas Valsts domes deputātu un vienu no strēlnieku pulku veidotājiem Jāni Zālīti. 7. decembrī Apsardzības ministrs Pagaidu valdības vārdā ar Vinnigu noslēdza līgumu par Landesvēra izveidošanu no vietējiem iedzīvotājiem. Vinnigs joprojām nebija gatavs pieļaut nacionālas armijas veidošanos, tāpēc jauno formējumu nosauca par Latvijas landesvēru Lettländische Landeswehr (zemessardzi). Bija paredzēts izveidot 26 rotas ar 5 artilērijas baterijām, no kurām 18 rotas un 3 baterijas būtu latviešu, 7 rotas un 2 baterijas vācu un 1 krievu rota. Kopā tie būtu 6000 kareivji ar 870 zirgiem. Komandēšanas valoda būtu pēc rotas kareivju tautības. Par zemessardzes komandieri sākotnēji bija domāts pieaicināt neitrālās Zviedrijas virsnieku, bet tikmēr to vadīja vācu majors Šeiberts, kas jau kopš novembra sākuma vadīja vācbaltu vienību veidošanos. Latviju sadalīja četros kara apgabalos - Rīgas, Vidzemes, Kurzemes un Latgales. Arī to priekšnieku izvēlē bija paredzēts etniskā dalījuma principu. Rīgā būtu vācu priekšnieks ar latviešu palīgu, Kurzemē un Vidzemē būtu latvieši ar vācu palīgiem, un tikai Latgalē priekšnieks un palīgs būtu latvieši. Vācu rotas bija izvietojamas Rīgā, Jelgavā, Liepājā, Alūksnē un Vecgulbenē.[2] Vācu 8. armijai bija jānodrošina zemessargu bruņojums un munīcija, kas realitātē netika veikts. Vācieši ar daudz lielāku aktivitāti veidoja Dzelzsbrigādi, kurā pārgāja daļa Vācijas karavīru, kā arī vācbaltiešu veidotās bruņotās vienības, kas arī turpmāk pazīstamas kā Baltijas landesvērs.

Apsardzības ministrijā bruņoto spēku formēšanu, apgādi un sagatavošanu pārzināja Galvenais štābs (no 15.07.19. Virspavēlnieka štābs), kuru izveidoja 1918. gada decembra sākumā (ilgu laiku nevarēja atrast piemērotu kandidātu priekšnieka amatam, to kādu laiku pildīja Aleksandrs Plensners un tikai 1919. gada 26. martā šo amatu ieņēma ģenerālis Augusts Misiņš). Sākoties Padomju Krievijas armijas iebrukumam, no 17. līdz 20. decembrim Rīgā un tās apriņķī izsludināja līdz 45 g. vecu virsnieku un līdz 35 g. vecu apakšvirsnieku mobilizāciju, kurai atsaucās ap 400 virsnieki.[3], bet no 3. janvāra bija plānots veikt visu 20-30 gadus veco vīriešu mobilizāciju. Rīgas krišanas dēļ to īstenot neizdevās.

Pirmās vienības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau līdz novembra vidum vācbaltieši bija izveidojuši Rīgas rotu un Trieciendaļu (Strosstruppe), kam sekoja vēl divas rotas Rīgā, viena artilērijas baterija un viena ložmetēju nodaļa. 29. novembrī Jelgavā izveidoja tā dēvēto Rādena rotu. Šo vienību sastāvā bija gan vietējie vācbaltieši, gan Vācijas armijas pārstāvji. Pēc 7. decembra līguma noslēgšanas, 10. decembrī šo vācu vienību štābam kontaktu uzturēšanai piekomandēja trīs latviešu virsniekus Robertu Kļaviņu, Mārtiņu Hartmani un J. Stiebri. Vācieši joprojām savas vienības sauca par Baltijas landesvēru, nevis Latvijas landesvēru.

Pēc decembra vidū veiktās virsnieku un apakšvirsnieku mobilizācijas izveidoja Instruktoru rezervi, kas bija paredzēta kā virsnieku rezerve jaunajām vienībām un atradās Apsardzības ministrijas pakļautībā. Formāli jau no 3. decembra šos rezerves spēkus komandēja kapteinis Jānis Balodis. 17. decembrī Rīgā pietauvojās kontradmirāļa Edvīna Aleksandra-Sinklēra (Edwyn Alexander-Sinclair) komandētie Lielbritānijas karakuģi, un 27. decembrī instruktoru rezerves spēki sarīkoja parādi angļu virsniekiem. Briti uz saviem kuģiem viņiem ļāva apgūt angļu šauteņu un ložmetēju lietošanu, nelielu daudzumu nododot arī Apsardzības ministrijai. Pēc atkāpšanās no Rīgas 3. janvārī šī vienība guva kaujas slavu un tika pārsaukta par Latvijas Neatkarības bataljonu.

Ņemot vērā, ka kara dēļ Latvijas teritoriju bija pametusi gandrīz puse iedzīvotāju, un dienestam derīgie vīrieši jau bija iesaukti Krievijas armijā, liela nozīme bija studentiem un vecāko klašu skolniekiem, kas brīvības cīņu laikā izveidoja vairākas rotas. 20. decembrī oficiāli izveidojās Atsevišķā studentu rota, kas sāka veidoties jau decembra sākumā pēc korporāciju Selonija un Talavija iniciatīvas. Studentu rota nebija padota vāciešiem, bet tieši Apsardzības ministrijai.

Pēc decembra virsnieku mobilizācijas Rīgā saformēja arī Latgales virsnieku rotu un Latgales apakšvirsnieku rotu, kas bija paredzētas Latgales bruņoto vienību veidošanai, un atradās Latgales kara apgabala vadītāja Jāņa Imaka pakļautībā.

Rīgā 20. decembrī Zemitāna pakļautībā oficiāli izveidoja trīs Rīgas aizsardzības rotas, kuru lielumu paredzēja no 200 līdz 250 vīriem. Tās bija pakļautas landesvēram un lielā mērā formētas no brīvprātīgajiem un no vācu gūsta atbrīvotajiem karagūstekņiem, kuros valdīja naids pret vāciešiem un simpātijas pret boļševikiem. Naktī uz 30. decembri viena no rotām sadumpojās, un tika apspiesta tikai pēc britu karaflotes veiktas apšaudes. No 191 dumpīgās rotas kareivja 11 piesprieda nāvessodu.

Jau novembrī nacionāli noskaņotie virsnieki Cēsis sāka veidot 300 vīru lielu Cēsu rotu, kas kļuva par vienu no labākajām Brīvības cīņu sākuma posma bruņotajām vienībām, pirmā saduroties ar uzbrūkošajiem boļševikiem. Daudzos brīvprātīgajos vilšanos radīja ieroču trūkums, jo ar lielām pūlēm apbruņot izdevās tikai 80 kareivjus. Liepājā izdevās divas nepilnas brīvprātīgo rotas, kurām trūka ieroči. Ventspilī brīvprātīgajiem piešķīra tikai 30 šautenes, un janvārī, tuvojoties boļševikiem, viņi pa jūru bēga uz Liepāju. Jelgavā pulkvedis Mārtiņš Peniķis izveidoja ap 100 brīvprātīgo lielu rotu, kurai no vāciešiem izdevās iegūt 30 zirgus. No šiem kareivjiem Liepājā vēlāk izveidoja Latviešu atsevišķo jātnieku nodaļu, kas iekļāvās Oskara Kalpaka vadītajā 1. latviešu atsevišķajā bataljonā.

Tā kā brīvprātīgo trūkuma un mobilizēto biežās dezertēšanas dēļ plānoto bruņoto spēku skaitlisko sastāvu nokomplektēt neizdevās, 1918. gada 29. decembrī Latvijas Pagaidu valdība noslēdza jaunu līgumu ar Vinnigu, ar kuru aicināja uz Latviju dienēt nākt Vācijas pilsoņus, par 4 nedēļu kaujas dienestu pret boļševikiem solot Latvijas pilsonību.

Par spīti visiem centieniem, boļševiku armija, kuras lielu daļu veido sarkanie latviešu strēlnieki Jukuma Vācieša vadībā, 1. janvārī pietuvojas Rīgai, kuru Pagaidu valdība pamet 2. janvārī. 3. janvārī Kalpaka vadībā tikai neliela saujiņa virsnieku un kareivju pamet Rīgu, atkāpjoties uz Jelgavu. Liela daļa iepriekš mobilizēto ir vai nu atlaisti mājās (studenti un skolēni), vai dezertējuši. Šķiet, ka uzvarēs Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika.

1919. gads[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

5. janvārī Jelgavā izveidoja 2 rotas, pirmajā apvienojot Instruktoru rezervi un Latgales virsnieku rotu atliekas, otrā - Cēsu un Latgales apakšvirsnieku, 2. un 3. apsardzības rotu atliekas, izveidojot Latviešu atsevišķo bataljonu pulkvežleitnanta (vēlāk pulkveža[4]) O.Kalpaka vadībā. 1919. gada 3. februārī bataljonā bija 245 karavīri (pēc saraksta - 276).[5] februāra beigās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos skaitījās 1600 militārpersonas.[6]

Jau janvāra vidū uz Igauniju Latvijas Pagaidu valdības uzdevumā devās kapteinis Zemitāns, un valdības uzdevumā noslēdza ar Igaunijas armijas virspavēlnieku Johanu Laidoneru vienošanos par latviešu rotu organizēšanu Igaunijā un tās karaspēka kontrolētajā Ziemeļvidzemes teritorijā.[7] 26.-28. janvārī Tallinā, Pērnavā un Tartu tika mobilizēti 657 latvieši[8], bet kad Igaunijas armija 1. februārī ieņēma Valku, mobilizācija turpinājās Vidzemē - 18. februārī tika izdota pavēle par 1. Valmieras kājnieku pulka izveidošanu (komandieris apakšpulkvedis J.Jansons). Kopumā Igaunijā un Ziemeļvidzemē līdz februāra beigām rekrutēja 2168 vīriešus iesaucamajā vecumā.[9] Ar Igaunijas armijas virspavēlnieka pavēli 31. martā izveidoja "Ziemeļlatvijas brigādi". Kurzemes apriņķos līdz 3, martam marta beigām tika iesaukti 947, bet līdz mēneša beigām - 1324 rekrūši.[10] Pēc skaitiskā sastāva palielināšanas landesvēra "Latviešu atsevišķo bataljonu" pārdēvēja par "Latviešu atsevišķo brigādi", bet vēlāk par "Latvijas armijas dienvidu grupu" jeb "Dienvidlatvijas brigādi".[11]

1919. gada pavasarī Latvijas bruņotos spēkus veidoja (neskaitot speciālās daļas, rezerves bataljonus, komandantūras):

Pēc 16. aprīļa Liepājas puča vācbaltiešu daļas un vācu Dzelzsdivīzija pārstāja pakļauties Kārļa Ulmaņa vadītajai Latvijas Pagaidu valdībai un vairs nebija uzskatāmas par Latvijas bruņoto spēku daļām.

1919. gada 11. jūlijā ar Latvijas Bruņoto spēku pirmā virspavēlnieka ģenerāļa Dāvida Sīmonsona pavēli tika izveidota Latvijas armija. Krasi mainījās Latvijas Republikas armijas personālsastāvs, izslēdzot sadumpojušās landesvēristu daļas, tā liekot pamatu armijas turpmākajam sastāvam un struktūrai. Armijas komandējošo sastāvu veidoja galvenokārt bijušie Krievijas impērijas armijas virsnieki (vairākums latvieši), 1919. gadā tika mobilizēti 980 virsnieki un 44 696 kareivji (no tiem brīvprātīgi pieteicās 726).[12]

Sākotnējais bruņojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No Lielbritānijas kara flotes Apsardzības ministrija saņēma 50 patšauteņu (rokas ložmetēju) un 5000 šauteņu ar munīciju.[13] Apmaiņā pret liniem un kokmateriāliem Latvijas valdība 1919. gada augustā ieguva Francijas kredītu 11 miljonu franku apmērā. Saskaņā ar šo vienošanos desmit tūkstošus latviešu karavīru apgādāja ar ieročiem: 10 tūkstošiem šauteņu, 550 ložmetējiem, 30 lielgabaliem. Pēc sākotnējas vilcināšanās septembrī Lielbritānijas premjerministrs Deivids Loids Džordžs nolēma Latvijai piegādāt 19 500 šautenes, 16 lielgabalus (no tiem divus smagos), 25 ložmetējus un sešus smagos automobiļus. Ar šo sūtījumu latvieši saņēma arī apģērbus un apavus 30 tūkstošiem karavīru. 18. oktobrī briti Latvijai nodeva ieročus 16 tūkstošu mārciņu vērtībā: 28 lielgabalus, 234 automātiskos ieročus, 18 600 šautenes un citu kaujas tehniku (daļa no tās gan bija bojāta). Vēlāk decembrī Latvijas armija saņēma arī Polijas maršala Juzefa Pilsudska dāvinātās 6000 šautenes un piecus miljonus patronu.[14]

Artilēristu rīcībā sākotnēji bija divi smagie, vēl no Liepājas laikiem saglabājušies vācu lielgabali (15 cm kalibra haubices), daži smagie no angļiem iegūtie lielgabali (114 mm kalibra), desmit krievu lielgabali (107 mm kalibra), kā arī vairāk nekā 40 vieglie lauka lielgabali. Tāpat kā citos bruņojuma veidos, arī šeit kopā sajaucās krievu, vācu, angļu un franču artilērijas sistēmas. Šis sajaukums radīja problēmas kaujas apstākļos — pat ja lielgabaliem bija vienāds kalibrs, šāviņi no viena ieroča tomēr nederēja otram.

Bruņjumu papildināja 3 bruņuautomobiļi ("Lāčplēsis", "Kurzemnieks" un "Zemgalietis") un 2 bruņuvilcieni.[14]

Kara flotes vajadzībām piemēroja privātpersonām rekvizētos nelielos upju tvaikonīšus: bortus apsita ar dzelzs plāksnēm un uz klāja salika smilšu maisus, lai apkalpi kaut cik pasargātu no ienaidnieka uguns, uz kuģiem uzstādīja 47 mm, 37 mm lielgabalus un ložmetējus.[14]

Bruņoto spēku struktūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas armijas komandieris bija padots tieši Valsts Prezidentam, bet budžeta un saimniecības jautājumos — Kara ministram. 1940. gadā armijas augstākais pavēlnieks bija Kārlis Ulmanis, bet viņa prombūtnes laikā ģenerālis Krišjānis Berķis, Kara ministrs un armijas komandieris.

Divīziju komandieri bija tieši pakļauti armijas komandierim, kam tieši pakļauti bija arī artilērijas inspektors, Aviācijas pulka, Autotanku brigādes, Kara flotes, Jātnieku pulka un Sapieru pulka komandieri, kam visiem bija arī divīzijas komandiera tiesības. Citas mazākas atsevišķas armijas vienības bija pakļautas tieši Armijas štāba priekšniekam.

Diplomātiskajā dienestā Latvijas vēstniecībās 12 Eiropas valstīs bija arī Militārie atašeji (militārās izlūkošanas rezidenti).

Armijas komandieri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Divīzijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas armija bija iedalīta 4 divīzijās ar 3 kājnieku un vienu artilērijas pulku katrā.

Papildstruktūras[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Prese[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Armija izdeva militāro dienas avīzi "Latvijas Kareivis" (red. kapteinis A. Rudzis). Vēl tika izdoti 3 militāri žurnāli: "Militārais Apskats", "Kadets" un "Aizsargs", kā arī 3 gadskārtēji žurnāli — "Lāčplēsis" un "Kara Invalids" 11. novembrī un Ziemassvētkos "Latviešu Strēlnieks".

Likvidācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas okupācijas gaitā arestēja Latviajs armijas vadību un “bīstamākos” virsniekus. 1940.-1941. gados PSRS spēka struktūras arestēja aptuveni 800 Latvijas armijas virsnieku un instruktoru, no kuriem mūsdienās noskaidroti 682 bojā gājušie, t.sk. 19 ģenerāļi, viens admirālis, 44 pulkveži, 109 pulkveži-leitnanti, 195 kapteiņi, 145 virsleitnanti, 142 leitnanti. Kopā okupācijas vara ieslodzīja Gulaga nometnēs 4665 latviešu karavīrus, t.i., 15,12% pirmsokupācijas laika Latvijas armijas.[15] Armija tika reformēta un 29. jūnijā pārdēvēta par Latvijas PSR Tautas armiju, bet ar 10. jūlija VK(b)P CK Politbiroja lēmumu okupēto Baltijas valstu armijas tika iekļautas Sarkanās armijas sastāvā kā teritoriālie korpusi (vēlāk to apstiptināja un sīkāk reglamentēja VK(b)P CK Politbiroja 14. augusta lēmums un PSRS TKP - Tautas Komisāru padomes - aizsardzības tautas komisāra 17. augusta pavēle).

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Prof. Dr.habil.hist. Treijs R. Par Latvijas okupāciju 1940. gadā.
  2. Mūsu armija tapšanā, valsts izcinīšanā un tagadējos sasniegumos, 1929
  3. Latvijas Valsts Vēstures arhīvs - turpmāk LVVA, - 6033. f., 1. apr., 383. 1., 5. lp.
  4. Ar 1919. gada 28. februāra pavēli Kalpaks tika paaugstināts par pulkvedi no šī paša gada 1. janvāra. Reizē par kopvežiem (apakšpulkvežiem) paaugstināja kapteiņus Jāni Balodi un Jorģi Zemitānu - LVVA, 6033. f., 1. apr. 104. 1., 15. lp.
  5. LVVA, 1515. f., 1. apr., 48. 1., 1. lp.
  6. LVVA, 1468. f., 1. apr., 134. 1., 8. lp.
  7. Mūsu armija tapšanā, valsts izcīnīšanā un tagadējos sasniegumos. - Rīga, 1929., 77. lpp.
  8. LVVA, 1468. f., 1. apr., 131. 1., 49. lp.
  9. Latviešu konversācijas vārdnīca. - Rīga, 1928.-1929., 2. sēj., 2954., 3671. sl.
  10. LVVA, 6033. f., 1. apr., 290. 1., 3., 4. lp.
  11. LVVA, 1515. f., 1. apr., 50. 1., 1. lp.
  12. LVVA, 5192. f., 1. apr., 58. 1. 3. lp.
  13. Latvijas atbrīvošanas kara vēsture. - Rīga, 1938., 1. sēj., 48. lpp.
  14. 14,0 14,1 14,2 Bormane A. Spārnoja griba nosargāt brīvību.
  15. Strods H. Padomju okupācijas otrais posms Latvijā (1940. gada sākums — 1941. gads). // Totalitārie okupācijas režīmi Latvijā 1940.-1964. gadā (Vēsturnieku komisijas raksti, 13 sēj.). — Rīga, 2003., 87. lpp.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Bērziņš V. Bambals A. Latvijas armija. - Zinātne: Rīga, 1991.
  • Andersons E. Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture. - Toronto, 1983.
  • Karaspēka daļu īsas vēstures. - Rīga, 1936.
  • Karavīra rokasgrāmata. - Militārās literatūras apgāda izdevums, Rīga, 1939.
  • Latvijas armija 20 gados. - Rīga, 1940.
  • Latvijas karaskola: Vēsturisku materiālu sakopojums. - Linkolna, 1979.
  • Rādītājs likumiem, noteikumiem, pavēlēm utt. kas attiecas uz karaspēku un izsludināti likumu krājumos, Valdības vēstnesī un kara ministra (apsardzības ministra) pavēlēs līdz 1938. g. 31. decembrim. / Sast. pulkv[ež]ltn. A. Linde. - Rīga, 1939.
  • Латвия и ее армия. - Москва, 1938

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]