Latvijas Futbola federācija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Latvijas Futbola federācija
UEFA
Association crest
Dibināšanas gads 1921
UEFA kopš 1992
Tīmekļa vietne www.lff.lv
Prezidents Vadims Ļašenko

Latvijas Futbola federācija (LFF) ir galvenā par futbolu atbildīgā organizācija Latvijā. Tā piedalās Virslīgas organizēšanā, kā arī rīko Nākotnes līgas un zemāko līgu turnīrus, Latvijas kausa izcīņu, sieviešu un jaunatnes sacensības. LFF pārstāv Latvijas nacionālo vīriešu futbola izlasi un Latvijas nacionālo sieviešu futbola izlasi, kā arī visa vecuma jauniešu, meiteņu, telpu un pludmales futbola izlases starptautiskajos turnīros un pārbaudes spēlēs. Tās galvenā mītne atrodas Rīgā.

1918. — 1940. gads[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1921. gada 19. jūnijā tika dibināta Latvijas Futbola savienība (LFS), un toreiz darbojās līdz 1940. gadam. LFS bija pirmā sporta savienības organizācija Latvijā. Par pirmo priekšsēdētāju tika iecelts britu pavalstnieks Harolds Trevenens Holls, kurš Latvijā dzīvoja ar ģimeni un paralēli saviem tiešajiem pienākumiem, kas bija spiegošana britu labā un nodarbošanās ar auduma un kokrūpniecību, attīstīja arī sporta dzīvi Latvijā. 1922. gadā Latvijas Futbola savienības organizētajās visu līmeņu Latvijas meistarsacīkstēs piedalījās 12 biedrības ar 22 komandām un 479 futbolistiem. Gadu iepriekš tika izdoti pirmie futbola noteikumi latviešu valodā, bet 1923. gada maijā Latvija tika uzņemta Starptautiskajā Futbola federāciju asociācijā (FIFA). Latvijas pārstāvis uzņemšanas ceremonijā Francijā bija Herberts Baumanis. 1925. gadā Latvijas Futbola savienība izveidoja apgabala futbola savienības, bet 1927. gadā izveidoja Latvias meistarsacīkšu Virslīgu, kurā tika iekļautas trīs spēcīgākās Rīgas komandas — RFK, LSB Rīga, Amatieris un Olimpija Liepāja, bet pārējie spēlēja savu apgabalu turnīros. Šāda sistēma saglabājās visu Latvijas brīvvalsts laiku, pakāpeniski pieaugot komandu skaitam, līdz tas sasniedza astoņas.[1].

1940. gada 6. novembrī ar Tautas Komisāru Padomes priekšsēdētāja vietnieka Friča Deglava lēmumu Latvijas Futbola savienība tika slēgta.[2].

Federācijas atjaunošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vajadzība pēc savas Latvijas futbola konferences sasaukšanas radās jau pirms ilgāka laika, jo PSRS federācijas prezidijs faktiski nestrādāja un pats prezidents savu posteni bija atstājis. PSRS prezidija priekšsēdētāja vietas izpildītājs Nataļjins ziņoja konferencē par stāvokli republikas futbolā un par uzdevumiem mainīgajos politiskajos un saimnieciskajos apstākļos. Konferences viesis bija arī PSRS futbola federācijas prezidija priekšsēdētāja vietnieks Ņikita Simonjans, kurš dalījās ar savām pārdomām par sporta veida problēmām PSRS un ārzemēs.

Pēc 4. maija deklarācijas pieņemšanas 1990. gada 19. augustā organizācijas darbību atkal atjaunoja ar jaunu nosaukumu — Latvijas Futbola federācija. Organizācijas darbība tika atjaunota Daugavas stadiona konferenču zālē. Federācijas prezidija priekšsēdētāja amatam tika izvirzītas divas kandidatūras — Vladimirs Ļeskovs un Pēteris Sluka. Atklātā balsošanā par LFF prezidentu ievēlēja zinātniskās agrorūpniecības firmas "Pārdaugava" direktoru Ļeskovu. Par Ļeskovu balsoja 45 konferences delegāti no 52, 5 — atturējās. Par prezidenta vietniekiem tika iecelti Viktors Lukins, Jānis Gilis un A. Nataļjins. Par revīzijas komisijas priekšsēdētāju ievēlēja Ilmāru Krastiņu, par viņa vietnieku J. Bogodu. Tāpat tika izveidota padome 30 cilvēku sastāvā. Konferences pieņemtajā rezolūcijā par vienu no svarīgākajiem uzdevumiem bija izstrādāt pamatīgu republikas futbola attīstības koncepciju turpmākajiem gadiem. Tāpat, tika apstiprināti izveidotie organizācijas Statūti.

Dažus mēnešus vēlāk — decembra padomes sēdē tika nolemts, ka uz PSRS čempionātu deleģēs tikai vienu meistarkomandu — Rīgas "Daugavu". Tajā pašā laikā LFF publicēja aicinājumu sabiedrībai iesūtīt viedokļus par komandu skaitu PSRS meistarsacīkstēs. Tas sacēla lielu ažiotāžu, kā piemēram, RAF iesniedza prasību LR Valsts arbitrāžā, kur arī uzvarēja, jo LFF lēmumi RAF komandai nebija saistoši, kā rezultātā PSRS futbola federācijas izpildkomiteja iekļāva RAF čempionāta dalībnieku skaitā.

1991. gada septembrī LFF apsprieda Latvijas Republikas Ministru Padomes Fiziskās kultūras un sporta komitejas un FKSK valdes sēdes lēmumu "Par Latvijas Republikas Augstākās Padomes Konstitucionālā likuma "Par Latvijas Republikas valstisko statusu" realizāciju fiziskās kultūras un sporta sistēmā. Federācijas padome nolēma, ka tās komandas, kas piedalījās PSRS futbola 1991. gada meistarsacīkstēs, var čempionātu pabeigt saskaņā ar sacensību kalendāru. PSRS 1992. gada meistarsacīkstēs varēja piedalīties tādā gadījumā, ja turnīrs tiktu pasludināts par atklātu. Tādā gadījumā futbola klubi paši varētu lemt par piedalīšanos čempionātos. Tāpat tika sagatavota vēstule FIFA par LFF statusa atjaunošanu šajā organizācijā. Taču vēl pirms LFF uzņemšanas FIFA un UEFA, bet jau pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas LFF un FK Pārdaugava prezidents Ļeskovs un Jānis Skredelis aktīvi iestājās par turpināšanu spēlēt PSRS čempionātā, uzskatot, ka vietējie futbolisti tādā veidā saglabās augstāku meistarības līmeni, neskatoties uz to, ka FK Pārdaugava spēlēja ārkārtīgi vāji un nespēja vairs noturēties PSRS čempionāta 1. līgā. Tajā pašā laikā Lietuvas un Gruzijas federācijas bija skaļi paudušas viedokli, ka PSRS čempionātos vairs nepiedalīsies un veido savus vietējos čempionātus.

LFF ar Izpildkomitejas (agrāk — prezidija) vadītāju Maigoni Geistardu priekšgalā uzsāka lielu Latvijas futbola pārbūvi ar Latvijas sacensību sistēmas reorganizāciju, tradīciju un prestiža atjaunošanu, kā arī pirmo reizi federācijas izpildkomitejā tika noalgoti vairāki profesionāli darbinieki.

Tomēr par spīti aktīviem darbiniekiem, darboties esošajos apstākļos nebija viegli. Pēc pusgada 1991. gada jūnija sēdē tika izdarīti vairāki secinājumi, kā piemēram, Latvijā darbojās tikai 9 sporta skolas, kamēr Lietuvā — 34. Ja ārpus Rīgas spēlēt futbolu bija kur, tad Rīgā tā bija milzīga problēma. Ziemā bija aktīvi jāattīsta minifutbols. Tāpat, krītoties rezultātiem PSRS čempionātā, samazinājās arī futbolu spēlēt gribētāju skaits, tika saņemti arī negatīvi komentāri, ka sēdē latviski runāja tikai 1 treneris.

1992. gada 14.jūlijā UEFA pieņēma negaidītu lēmumu liegt dalību Eirokausos vairākām bijušajām PSRS dalībvalstīm, taču no Baltijas valstīm ļaut spēlēt tikai čempionvienībām — ar piebildi, kas tas būs eksperiments, lai pārbaudītu šo valstu gatavību uzņemt šāda līmeņa turnīrus. Ja viss būs kārtībā, tad no nākamās sezonas būs iespējama dalība visās trijās kausa izcīņās. Tas bija negaidīts lēmums, ko neviens nebija gaidījis un UEFA izlozē klātesošie bija ļoti izbrīnīti, kad neizdzirdēja savu komandu nosaukumus.

Pārmaiņu laikā arī Latvijas jaunatnes komandām bija iespēja ieraudzīt Eiropas un pasaules futbolu un sevi atrādīt nopietnā līmenī. Uz vienu no lielākajiem jauniešu futbola turnīriem "Dana Cup" devās arī Latvijas jaunatnes U-15 komandas — nevienam īsti nezināmā Zemgales priekšpilsētas komanda, Rīgas FK un Rīgas "Daugava" . Zemgales priekšpilsētas komanda uzvarēja apakšgrupā, taču zaudēja ceturtdaļfinālā. Rīgas FK ne tikai uzvarēja, bet arī ieguva "Fair Play" balvu. Rīgas "Daugava" cīnījās 35 komandu konkurencē. Tika uzvarēta apakšgrupa, kurā bija viena Norvēģijas un divas Zviedrijas komandas. Pusfināla uzvarēja igauņus un astodaļfinālā uzvarēja lietuviešus ar 4:1. Finālā pavisam liela eksotika un uzvara ar 2:0 pār komandu "Vaqueros" no Meksikas. Milzīga pieredze un pārsteigumi bija vērot, kādā līmenī ir Dānijas futbols — sākot no sakoptās infrastruktūras, līdz brīvprātīgo kustībai un viesmīlībai, kas spēja apkalpot tūkstošiem jauno futbolistu no visas pasaules.

Iestāšanās FIFA un UEFA[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1991. gada septembrī, Maskavā notika PSRS futbola federācijas izpildkomitejas sēde, kurā piedalījās arī Latvijas Futbola federācijas prezidents Vladimirs Ļeskovs. Klātesot Ļeskovam, kā arī Lietuvas un Igaunijas savienību pārstāvjiem, tika pārrunātas iespējas atjaunot Baltijas valstu pārstāvniecību FIFA un UEFA. Baltijas republiku futbola dzīves vadītāji runāja par futbola attīstības perspektīvām un atzīmēja, ka nebūtu lietderīgi pilnībā pārtraukt sakarus ar Vssavienības struktūrām.

PSRS futbola federācijas izpildkomitejas locekļi piekrita, ka Latvija, Lietuva un Igaunija atjauno savu pārstāvniecību FIFA un UEFA. Šajā nolūkā bija nepieciešams sagatavot attiecīgus dokumentus un iesniegt tos šajās starptautiskajās organizācijās.

Galīgais lēmums par uzņemšanu tiktu pieņemts FIFA kongresā 1991. gada 7. decembrī. Tāpat šajā kongresā ārpus kārtas būtu jālemj par dalību 1994. gada FIFA Pasaules kausa kvalifikācijā, jo pieteikumu iesniegšanas termiņš bija pagājis, tāpēc 1991. gada 27. septembrī LFF viceprezidents Viktors Lukins devās uz Maskavu, lai tiktos ar UEFA viceprezidentu N. Rjašancevu un izrunātu praktiskos iestāšanās jautājumus. LFF tika uzdots sagatavot arī apskatu par Latvijas futbola vēsturi, sākot no pirmajām sacensībām pagājušajā gadsimta beigās un sākumā.

1991. gada oktobrī LFF saņēma atbildi no FIFA ģenerālsekretāta Zepa Blatera par kontaktu atjaunošanu. Vēstulē tika pausts atbalsts LFF tās starptautiskā statusa atjaunošanai. FIFA ielūdza LFF divus pārstāvjus uz konsultatīvu tikšanos Cīrihē 4. novembrī. LFF izpildkomitejas sēdē uz šīm sarunām tika deleģēti LFF prezidents Ļeskovs un izpilddirektors Geistards. Vizīte ilga 3 dienas un pirms atgriešanās Blaters uz atvadām teica: "Boļšaja rabota". FIFA arī nozīmēja savu pārstāvi Hansenu no Dānijas, kuram bija uzdevums klātienē iepazīties ar situāciju Latvijā. FIFA juridiskajam dienestam bija nepieciešams iepazīties ar LFF iesūtītajiem dokumentiem, lai Latviju varētu oficiāli atzīt savā sastāvā. Lai to 7. decembra FIFA paplašinātajā izpildkomitejas sēdē, kas notika Ņujorkā, varētu darīt, bija nepieciešams saņemt apstiprinājumu no FIFA juridiskās komitejas un 1994. gada Pasaules čempionāta sarīkošanas komitejas. Abi apstiprinājumi tika saņemti un Latvija varēja oficiāli piedalīties arī turnīra grupu izlozē, kas notika turpat Ņujorkā. Tāpat, vienā no tikšanās dienām Blaters LFF delegāciju aizveda arī uz UEFA mītni Bernē, kurā Eiropas futbola dzīves vadītāji visnopietnāk interesējās par spēlētāju pasēm un pilsonības statusiem. Vizītes laikā LFF ieguva dažādus oficiālos dokumentus, literatūru un metodiskos materiālus, kas bija noderīgi LFF attīstībai un izpratnei par dažādiem procesiem Eiropas futbola dzīvē. Pateicoties LFF prezidenta Ļeskova angļu valodas zināšanām, visas tikšanās noritēja bez tulka palīdzības, kas sarunas padarīja efektīvākas un kvalitatīvākas.

Vēsturiskā FIFA pārstāvja vizīte Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1991. gada 21. novembrī īsā vizītē Latvijā ieradās FIFA pārstāvis, Dānijas Futbola savienības ģenerālsekretārs Džims Sterns Hansens, kurš ļoti dzīvi un lietišķi izrādīja interesi par Latvijas futbolu, kā arī pastāstīja par Dānijas futbola struktūru un modeli, un redzēto Lietuvā un Igaunijā. Tāpat Hansens apmeklēja LFF prezidenta Ļeskova uzņēmumu "Pārdaugava", bet visilgāk uzkavējās Daugavas un ASK stadionos, kuros interesēja pilnīgi viss — sākot no futbolistu un tiesnešu telpām, laukuma apgaismojuma, preses ložām, sakaru infrastruktūras, līdz skatītāju servisam un drošībai. Tāpat interese bija par Latvijas čempionātu, LFF darba organizāciju, spēļu apmeklējumu un inventāra nodrošinājumu. Tāpat viesis vēlējās redzēt LFF telpas. Vakarā tika apmelēta hokeja spēle starp HK Rīga un Kijevas "Sokil".

Pēcspēles vakariņās Hansens dalījās pārdomās par Baltijas valstīs redzēto un dzirdēto. Tika uzsvērts, ka Rīgas sporta bāzes atstājušas labāko iespaidu, taču kas attiecās par Latvijas iespējamo atjaunošanos FIFA sastāvā, Hansena kungs vairākkārt atkārtoja, ka tikai precīzi izpildot visus FIFA noteikumus un nosacījumus, būs iespējams pozitīvs lēmums. Kā arī, lai Latvijā varētu notikt augsta ranga sacensības, LFF būs jāpilda visas noteiktās prasības, pretējā gadījumā Latvijai nebūtu iespējas spēles aizvadīt mājas spēles Latvijā.

7. decembris, Ņujorka[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

7. decembrī LFF tika uzņemta par FIFA pagaidu locekli. Prezidents Ļeskovs Ņujorkā izturēja pamatīgu eksāmenu FIFA augstākajā sabiedrībā. Viņam vajadzēja teikt arī svarīgu un izšķirošu jāvārdu, kad tika jautāts: "Vai LFF būs gatava organizēt starptautiskās spēles vajadzīgajā līmenī un vai paši varēsim piedalīties Pasaules kausa izcīņā?". Prezidents atbildēja: "Jā, mēs spēlēsim."

Triju Baltijas valstu atgriešana starptautiskajā arēnā radīja interesi FIFA izpildkomitejas sēdes dalībnieku un žurnālistu vidū. Ļeskovs Reuters sacīja: "Esam priecīgi atgriezties pasaules futbolistu saimē pēc atdalīšanās no Padomju savienības. Jaunais statuss uzliek mums lielus pienākumus un rada daudz jaunu problēmu. Lielākā no tām — finanses."

Spāņi interesējās par tiesībām translēt TV Latvijas — Spānijas spēli uz savu valsti. Dāņi savukārt vēlējās palīdzēt ar futbola inventāru un TV pārraižu organizēšanu. Palīdzīgu roku gatava bija sniegt arī Vācijas Futbola asociācija. 1992. gada 22. janvārī Ļeskovs devās uz Dāniju, lai tiktos ar ieinteresētajām personām. Iziešana starptautiskajā arēnā radīja nesakārtotajā futbolā pavisam jaunu problēmu gūzmu. Vecās problēmas nebija zudušas, bet klāt nāca jaunas. Ārzemju komandas bija jāuzņem vecajā Daugavas stadionā, jo citiem izpildīt prasības vienkārši nebūtu fiziski iespējams. Taču arī Daugavas stadionā FIFA prasībām atbilda vien apgaismojums. Tobrīd neviens neizrādīja proaktīvu interesi, lai arī pasaulē stadioni burtiski cīnījās savā starpā, lai tajos varētu uzņemt pasaules līmeņa spēles. Latvijā viss izrādījās citādāk. Taču Izraēlas speciālisti deva solījumu Daugavas stadiona laukumu pienācīgi sagatavot 3 mēnešu laikā, kā arī izrādīja interesi palīdzēt ar spēļu totalizatora organizēšanu.

Līdz profesionālajam futbolam bija jāveic tāls ceļš, jo popularitātes ziņā basketbols un hokejs bija aizgājuši priekšā, neskatoties uz to, ka pirmās neatkarīgās Latvijas laikā futbols bija pārliecinošs līderis un stadionos pulcējās tūkstošiem skatītāju.

Pasaules čempionāta kvalifikācijas spēlēs Latvija pēdējo reizi piedalījās 1937. gadā. Beidzot bija notikusi atgriešanās pēc vairāk nekā pusgadsimta. Vēsturiskajā izlozē Latvijas izlase tika iedalītas Eiropas 3. grupā kopā ar Spāniju, Lietuvu, Albāniju, Ziemeļīriju, Dāniju un Īriju.

1992. gada 25. jūnijā UEFA pieņēma lēmumu uzņemt Latviju savā sastāvā.

LFF oficiāli tika uzņemta FIFA 1992. gadā 2. jūijā Cīrihē, kad tā arī tika iekļauta Eiropas futbola federāciju savienībā (UEFA).

Deviņdesmitie[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

LFF izpildkomiteja 1991. gada 30. novembra sēdē lēma par vairākiem svarīgiem jautājumiem par tuvāko nākotni. LFF padomes sēdē pieņēma svarīgu lēmumu par Latvijas čempionāta rīkošanu 1992. gadā. Tika izveidota augstākā jeb Virslīga, (par kuras nosaukumu lēma vēlāk), kurā sacentās 12. komandas — desmit saskaņā ar 1991. gada sezonas rezultātiem un vēl arī Pārdaugava un RAF. Par šo modeli balsoja 22 padomes locekļi un 3 atturējās. Bija arī cits priekšlikums — grupā iekļaut 16 + 2 komandas. Šis priekšlikums ieguva 7 balsis. Katrā komandā varēja būt viens leģionārs. Komandām bija rakstiski jāapstiprina līdzdalība Latvijas čempionātā, garantējot arī dalības maksu. Eiropas klubu turnīros 1992./93. gadā Latviju pārstāvētu Forums un FK Pārdaugava, kā arī 1992. gada Latvijas kausa izcīņas uzvarētājs.

1992. gada decembrī izpilddirektors Maigonis Geistards iesniedza atlūgumu. Šo amatu uzaicināja pildīt pazīstamajam futbola speciālistam Jānim Mežeckim, kurš pēdējos gadus strādāja Beļģijā. Neilgi pēc tam, notika arī pārmaiņas struktūrā — tika izveidots sekretariāts, ko vadīja ģenerālsekretārs. Viņa pārziņā bija nodaļas, komisijas, treneru padome un Latvijas novadu kuratori. Agrākā prezidija vietā tika izveidota valde, ko vada prezidents.

1993. gada 27. aprīlī norisinājās ārpuskārtas kongress, kurā tika ievēlēta skaitliski liela valde — 19 valdes locekļi, kā arī tika apstiprināti jaunie Statūti. Konferencē piedalījās 76 no 108 uzaicinātajiem delegātiem. Ļeskovs, Kremers, Mežeckis, Gilis, Rubenis, Gusevs, Simoņenkovs, Žuks, Graviņš (visi no Rīgas), Kohans (Daugavpils), Zuntners (Liepāja), Šmits, Jakubaitis, Liepiņš, Gudermanis, Lajuks, Geistards, Kļaviņš (Rīga) un Kloss (Rēzekne). Viceprezidenti Lukins un Gilis bija iesnieguši atlūgumus, tāpēc viņu vietā iecēla bankas Olimpija prezidetu Kremeru. Beigās, par ģenerālsekretāru ievēlēja Jāni Mežecki.[3]

1995. gada 21. maijā norisinājās LFF valdes sēde, kurā tika izskatīts Vladimirs Ļeskova iesniegums ģenerālsekretāram Jānim Mežeckim ar lūgumu atbrīvot no prezidenta un valdes locekļa amata, sakarā ar aizņemtību darbā un biežajiem komandējumiem. Par nākamo prezidentu tika ievēlēts jurists Modris Supe — tobrīd Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks. Pirmajā dienā Modris Supe bija klāt Baltijas kausa izcīnīšanā.[4]

1996. gada 13. septembrī valdes sēdē tika pieņemts Supes atlūgums un ievēlēts jaunais prezidents — Guntis Indriksons, kurš bija uzņēmuma un futbola kluba "Skonto" prezidents. 25. septembrī Indriksons preses konferencē izklāstīja savus attīstības plānus.[5]

1998. gada 22. maijā, Skonto hallē notika konference, kurā par LFF prezidentu ievēlēja Gunti Indriksonu un par ģenerālsekretāru apstiprināja Jāni Mežecki. Konferencē arī ievēlēja valdi, kuras kandidātus izvirzīja prezidents. Tie bija: Aivars Kozickis, Romāns Lajuks, Miķelis Rubenis, Maigonis Geistards, Andrejs Makarenko, Žoržs Tikmers, Juris Gorkšs, Kārlis Villerušs, Aleksandrs Kohans, Oļegs Gavrilovs un Dainis Gudermanis.[6]

Svarīgās sēdes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1991. gada 14. decembra padomes sēdē, kas pirmo reizi 50 gadu laikā pilnībā tika aizvadīta latviešu valodā, tika runāts par LFF un prezidenta Ļeskova paveikto. Tika secināts, ka 1990. gada 19. augustā bija liktas lielas cerības uz Ļeskovu kā prezidentu. Cerības tika attaisnotas, jo sarežģītajā laikā tika panāktas vairākas izmaiņas ne tikai vietējā, bet arī starptautiskā līmenī. Svarīga bija izpildkomitejas padomes izveide. Tika izstrādāti Statūti, attīstības koncepcija, no PSRS turnīru modeļa tika pāriets pie sava, bija iespēja ar savu izlasi un klubiem startēt uz starptautiskās skatuves, iegūti vairāki svarīgi kontakti no Eiropas.

Tāpat tika uzklausīti vairāki priekšlikumi, kā piemēram, daži spilgtākie:

  • "Ādas bumbas" izcīņa vairs nenotiek, jo tā balstījās uz nepareiziem principiem. Tā vietā jāorganizē citi turnīri un LFF jāvada futbols no augšas līdz apakšai. Laukos "Vārpas" sistēmā valda pilnīgs haoss.
  • Aktīvi darbojās Latvijas Nacionālā futbola atdzimšanas kustība, ko vadīja Dainis Gudermanis. Futbolam ir jākļūst latviskākam. Tie, kuri komandas sastāvā brauc uz ārzemēm, tiem jābūt lojāliem pret mūsu republiku, godam jāpārstāv ne tikai savs sporta veids, bet arī Latvijas kultūra.
  • Nacionālās izlases treneri jāieceļ federācijas treneru padomei
  • Nepieciešams organizēt treneru seminārus ar Eiropas valstu speciālistiem. Labi treneri esot Ukrainā, vajadzētu izmantot vajadzētu viņu pieredzi
  • Latvijas sieviešu futbolam ir panākumi. Tam nākotnē vajadzētu veltīt lielāku uzmanību. RAF dodot vajadzīgos līdzekļus, taču neredzot attīstības mērķi, jo nav iestrādāta sporta veida attīstības koncepcija
  • Tika samazināts padomes sastāvs sakarā ar vairāku tās locekļu pasivitāti, kā arī tajā tika iekļauti daži saimnieciskie darbinieki
  • LFF jāmeklē jauna mītne. Jāiet prom no bijušā Dinamo stadiona teritorijas. Bija ierosinājumi nopirkt Daugavas stadiona administrācijas ēku.

No LFF padomes sastāva konference atbrīvoja 21 locekli, no jauna ievēlēja 9. Daži no atbrīvotajiem pārgāja direktoru (sponsoru) padomē. Tobrīd LFF padome sastāvēja no 39 locekļiem.

Pēc uzņemšanas FIFA, Ņujorkā, lielajiem pārbūves darbiem bija nepieciešami lieli līdzekļi. LFF konferencē LFF izpildkomitejas priekšsēdētājs Geistards un Ļeskovs minēja dažus skaitļus. 1991. gada bilancē ienākumu ailē bija ierakstīti 316 un izdevumu — 264 tūkstoši rubļu. Bija palicis pavisam neliels budžeta atlikums. Tika aprēķināts, ka puslīdz normālai futbola funkcionēšanai būtu nepieciešami 3—4 miljoni. Tajā laikā savu finansiālo atbalstu sniedza prezidenta uzņēmums "Pārdaugava", kā arī a/k "Dzintars", republikas FKSK un citi. Kopumā tas apliecināja, ka Ļeskovs spēja darboties gan kā prezidents, gan menedžeris, lai nodrošinātu Latvijas futbola turēšanos virs ūdens.[7]

Pēc FIFA kongresa, Ļeskovs bija saņēma vairākus TV piedāvājumus nopirkt spēļu translāciju tiesības no Latvijas. Bija konkrēti piedāvājumi pat par 500 000 ASV dolāru. LFF uzdevums bija darboties ārkārtīgi ekonomiski gudri, jo šāds finansējums LFF bija ārkārtīgi būtisks un izšķirošs. Tas bija būtiski, lai savestu kārtībā Daugavas stadionu. LFF pat aicināja palīdzēt Latvijas sabiedrību un sponsorus ar finansējumu, jo "Daugavas" sporta kombināta direktors V. Bukovskis cēla trauksmi, jo bija pagājuši 4 mēneši, bet stadionā nekas īsti nebija paveikts. 1992. gada maijā tapa zināms, ka monopoltiesības uz Rīgā notiekošo spēļu TV un mārketinga tiesībām tika pārdotas zviedru uzņēmumam ISP Sport & Marketing AB par 400 000 ASV dolāriem. Geistards un spēļu orgkomitejas priekšsēdētāja vietnieks J. Jakubaitis pauda bažas par lēnajiem tempiem un lielajām izmaksām. Tika lēsts, ka piedalīšanās šajās sacensībās prasītu vismaz 200 000 ASV dolāru. Joprojām bija iespaids, ka bāzei nebija sava saimnieka un LFF no stadiona puses tika uzskatīta par, Jāņa Giļa vārdiem sakot "slaucamu govi". Bija nepieciešami 3.5 miljoni rubļu, lai veiktu tikai vienkāršu kosmētisko remontu. Stadionam no ekipējuma nekā nebija, Rīgas dome atteicās palīdzēt. Lietuvai valdība piešķīra 15 miljonus rubļu.

LFF savos pirmajos 14 darbības mēnešos darbojās ļoti aktīvi. Izpildkomiteja kopā sanāca reizi nedēļā un pat biežāk, kā arī padome sanāca kopā visai bieži — 8 reizes. Tā rezultātā atklājās vairāki "pasīvie" goda biedri, kuri bieži bija pārāk aizņemti, citādi izrādīja pasivitāti futbola attīstībā, kas rezultējās ar nespēju savākt nepieciešamo kvorumu vairākās konferencēs. Bija nepieciešams pielāgot Statūtus, lai tie atbilstu arī starptautiskajām normām, kā arī bija nepieciešams samazināt viceprezidentu skaitu no trijiem uz diviem.

Beigās tika galēji apstiprināts, ka Latvijas 1992. gada čempionāts notiks zem Virslīgas nosaukuma, kā arī pārējo apakščempionātu nosaukumi būs 1. līga un 2. (lauku) līga. Tika uzdots līdz 1992. gada 7. janvārim apstiprināt sacensību organizatoru kuratorus visās līgās un Latvijas kausa izcīņā, kā arī čempionāta nolikumus. Līdz 3. februārim, ar toreiz neierastā kompjūtera palīdzību tika sastādīts spēļu kalendārs. Sporta bāzu komisijai tika uzdots apsekot stadionus un laukumus, kuros notiks čempionāta spēles un pārbaudīt to gatavību sezonai. Bāzēs, kuras neatbildīs prasībām, spēles nenotiks līdz to sakārtošanai un uzlabošanai. Tas īpaši tika attiecināts uz spēles laukuma kvalitāti, futbolistu un tiesnešu telpām, skatītāju ērtībām. Iepriekš Latvijas futbolā ziemas mēnešos nekad nebija novērota tik aktīva darbība.

Treneris ir, izlase vēl nav[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par pirmo Latvijas izlases galveno treneri 1991. gada decembra LFF izpildkomitejas sēdē tika iecelts Jānis Gilis. Tika lemts, ka ņemot vērā amata svarīgumu, tika nolemts, ka izlases galvenais treneris vienlaicīgi nevar būt kāda kluba treneris. Jānis Gilis savā programmā uzsvēra, ka ir gatavs atteikties no FK Pārdaugava jauniešu komandas trenēšanas un pilnībā spēkus veltīts Latvijas izlasei. Otrs pretendents bija Marks Zahodins, taču viņam bija nopietns trīs gadu līgums. Taču Zahodins uzsvēra, ka ja Gilis vēlēsies, tad viņš būs gatavs kļūt par galvenā trenera palīgu. Jautājuma izskatīšana ilga 1 stundu un 22 minūtes. Pēc ievēlēsanas Gilis sacīja, ka nepieciešams vākt kopā komandu no nulles, jātiekas ar potenciālajiem spēlētājiem, jāaprunājas, jo varbūt kāds nemaz negrib tajā spēlēt. Šajā komandā jāspēlējot tiem, kam pirmajā vietā ir Latvijas gods. Tai komandai, kas rudenī spēlēja Klaipēdā bija eksperimentāls raksturs un tā tika veidota uz "ātru roku". Interesanti, ka Latvijas izlasei nebija pat ko vilkt mugurā, taču, tika saņemti vairāki piedāvājumi no ārzemju firmām. Vēlāk Jānis Gilis izvēlējas savus palīgus un tie bija Vadims Ulbergs un Vladimirs Beškarevs.

1992. gada janvārī LFF atgriezās no Dānijas, kur notika visu Eiropas 3. grupas komandu pārstāvju tikšanās. Uztraukumu sagādāja arī fakts, ka uz spēli bija jānodrošina 12 vienādas futbola bumbas, kas tobrīd Latvijā bija problēma. Dānija sniedza savu atbalstu dāvinot 200 jaunas bumbas, kā arī vēlāk sniedza inventāra atbalstu, kas tika novirzīts futbola jaunatnes sistēmai. Tāpat, no Dānijas Ļeskovs atgriezās ar vienošanos ar Anglijas ekipējuma ražotāju Umbro, kas ļāva plānot ekipējumu izlases spēlētājiem, kā arī TV translāciju līgumu ar Spāniju.

Propagandas darbs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Intersanti, ka deviņdesmito gadu sākumā LFF bija izveidota Propagandas komisija, kuru sākumā vadīja treneris Ivars Plikšķis (šodien vairāk zināms, kā leģendārs Latvijas un PSRS laika hokeja tiesnesis). LFF izpildkomiteja vēlējās vēl lielāku komisijas sastāvu, tāpēc pēc Plikšķa pāriešanas uz Lauku komisijas vadītāja amatu 1992. gadā, izpildkomiteja nozīmēja Miķeli Rubeni par Propagandas komisijas kandidātu atlases atbildīgo, lai futbols varētu konkurēt ar arvien pieaugošo citu sportaveidu augšupeju.

1992. gads — beidzot savi čempionāti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1992. gada 14. martā kārtējā padomes sēdē gāja karsti, jo pēc meneša bija jāsākas valsts čempionātam. Joprojām nebija skaidrs dalībnieku skaits abos čempionātos, attiecīgi arī kalendārs nebija pieejams. Virslīgā tiesības startēt bija 12 komandām. Sākotnēji finanšu trūkuma dēļ startēt atteicās Daugavpils "Celtnieks", jo Celtniecības trests paziņoja, ka nav iespējams vairs uzturēt komandu, kā arī Valmieras "Gauja" nespēja līdz galam izlemt par dalību augstākajā līmenī. 1. līgā atteicās vienīgi komanda "Apgaismes tehnikas" vienība, līdz ar to paika 15. komandas. Skaļas diskusijas raisīja Daugavpils nestartēšana, jo tas būtu zaudējums visam Latvijas futbolam. Kritiku saņēma ne tikai Daugavpils sporta vadība par savu pasivitāti, bet arī treneris Vladimirs Kuņickis, jo viņš it kā esot apzināti likvidējis komandu. Uz Daugavpili nekavējoties devās LFF vadība. 90% komandas futbolistu bija BJSS audzēkņi. Spēlētāji un treneris bija atraduši jaunus saimniekus, taču sākās diskusijas par kompensācijām — kuram tās jāsaņem? BJSS vai "Celtniekam"? Loģiski, ka kompensācijai bija jāpienākas BJSS. Ļeskovs uzsvēra, ka jebkura pāreja jāapstiprina LFF un nedrīkst ciest kopējās futbola intereses. Klubiem pašiem nepieciešams audzināt savus spēlētājus, nevis jāņem gatavi no citiem. Ļeskovs solīja finansiālu atbalstu no LFF fonda, lai komandu saglabātu.

Pirmajā līgā tika apstiprinātas 15 komandas — Skonto II, FK Jūrnieks, Rīgas futbola klubs (RFK), Faless, ĒCK 1, RAF 2, Bērnu un jaunatnes futbola klubs Daugava (BJFK), Dīzelists, Olimpija 2, Ņiva, Adītājs, Cerība, Kvadrāts, Rīgas audums un Decemviri.

Jāatzīmē komanda Rīgas futbola klubs (RFK), kas sporta cienītājiem palicis atmiņā no trīsdemitajiem gadiem, kad startēja Latvijas čempionātā. Tā bija ļoti populāra komanda un savās spēlēs pulcēja krietnu skatītāju pulku. Oficiāli klubs tā arī nekad netika likvidēts, taču savu darbību tas atsāka tikai 1989. gadā. Liels nopelns šīs komandas saglabāšanā bija futbola veterāniem un saimniecības "Auda" darbiniekiem, kuri vēlējās, lai šī triju burtu abriveatūra atkal kļūtu populāra, līdzīgi kā basketbolā TTT vai VEF.

Tāpat tika apstiprināts, ka sacensības notiks arī otrajā līgā lauku komandām. Tas būs sporta biedrības "Vārpa" čempionāts.

Tāpat Padomes sēdē kuteklīgs izrādījas jautājums par Treneru padomes priekšsēdētāju, jo V. Ulbergs iesniedza atlūgumu sakarā ar pārēju uz citu darbavietu. Loģiski šķita, ka pašai Treneru padomei būtu jāvirza savs kandidāts vai pat vairāki, taču savs kandidāts nebija. Par kandidātu uz vietas tika izvirzīts vienīgais kandidāts Jānis Gilis. Strīdējās un sprieda, vai izlases galvenais treneris var apvienot šos amatus, taču Ulbergs argumentēja, ka Treneru padomes uzdevums ir rūpēties par to, lai treneri strādātu labāk un lai dotu kvalitāti. Par cik citu kandidātu nebija, tad pat priekšsēdētāju iecēla Gili. Padomes sēdē apstiprināja arī Disciplinārās komitejas priekšsēdētāju R. Tiškevicu, par Lauku komisijas — I. Plikšķi, par jaunates komisijas — D. Gudermani, par sieviešu futbola — V. Braunu. Visi kļuva par Izpildkomitejas locekļiem, tikmēr no tās atbrīvoja V. Lukinu un J. Bogotu.

M. Geistards sēdē prezentēja budžetu, kā arī pauda, ka tiks organizēti vairāki konkursi futbola labāko noteikšanai dažādās kategorijās. Šodien tas ir pazīstams kā gadskārtējais Laureātu vakars.

Pilsonības jautājums un patriotisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau uzreiz pēc pirmās atjaunotas spēles ar Rumāniju, tika diskutēts par virzienu, kādā iet Latvijas futbolam, kāda ir LFF stratēģija izlases spēlētāju pilsonības jautājumā un kāds ir valdošais patriotisma līmenis, jo citos sporta veidos situācija bija kardināli atšķirīga. Vai varēja saukt Latvijas izlasi par Latvijas? Tāds bija galvenais jautājums starp līdzjutējiem un žurnālistiem. Lielai daļai pilsonība nemaz nepienācās, kā arī meistarības līmenis bija tāds pats, kā vietējiem spēlētājiem, kuri bieži palika ārpus pieteikumiem — Intenbergs, Gilis, Drupass, Linards, Bulders, Danga u.c. Bija uzskats, ka izlasē vieta jādod vietējiem spēlētājiem un tikai tad jālāpa robi ar citiem, jo tobrīd nebija neviens galvastiesu pārāks, lai izkonkurētu pārliecinoši vietējos futbolistus. Ja pirmajās spēlēs tik un tā tika zaudēts, tad sporta popularitātei varbūt nāktu par labu vietējo spēlētāju lielāka iesaistīšana, pat jau zaudētu ar lielāku rezultātu.

Pastāvēja uzskats, ka vietējie spēlētāju būtu daudz patriotiskāki un caur šim jūtām spētu nospēlēt labāk, kaujinieciskāk un uz patriotisma līmeņa parādītu pozitīvāku sniegumu, nekā tie, kuri spēlēja, lai vairāk pārstāvētu paši sevi. Tika salīdzināts ar veco "Daugavu", kurā bija vietējās leģendas — Jēgers, Freimanis, Sudmalis, Seļickis, Pultraks, Užulis, Priedītis u.c., kuri spēja piepildīt tribīnes līdz malām. Arī Liepājas "Sarkanais metalurgs" un Kuldīgas "Vulkāns" bija komandas, kurā pārliecinošu lomu spēlēja vietējie.

Tāpat valstī vēl nebija pieņemts likums par pilsonību, līdz ar to, Jānis Gilis bija pārliecināts, ka nav jāskatās uz pasi, bet uz spēlētāju meistarību un vēlmi vilkt sarkanbaltsarkano kreklu.

Kritiskā infrastruktūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

LFF revīzijas komisijas priekšsēdētājs Zigurds Driķis ziņoja, ka Rīgas infrastruktūras stāvoklis ir nožēlojams. LFF futbola attīstības koncepcijā futbola laukumi tiek atzīmēti, kā viens no galvenajiem federācijas darba virzieniem. Driķis agrāk strādāja Rīgas Fiziskās kultūras un sporta komitejā par sporta būvju vecāko inženieri un jau bija iespēja iepazīties ar Rīgas futbola laukumiem, to ekspluatācijas problēmām un tālākās attīstības iespējām. Toreiz tika izstrādāts Rīgas pilsētas rajonu un pašas pilsētas izpildkomitejā apstiprināts sporta bāzu celtniecības un rekonstrukcijas piecgadu plāns. 1981. gadā pieņēma lēmumu uzcelt katrā mikrorajonā vienu sporta centru ar futbola laukumu, kā arī rekonstruēt esošos, līdz pamatam nolaistos laukumus. Diemžēl viss labi iecerētais tā arī palika uz papīra, tāpat, kā citas grandiozās idejas astoņdesmitajos gados.

Otrs lielākais Rīgas stadions — "Dinamo" stadions, kur savā laikā notika visas nozīmīgākās valsts mēroga sacensības, futbolam sen bija zaudēts. Tur futbolu nespēlēja jau 20 gadus. "Dinamo" bija specializēts vieglatlētikas stadions, taču arī vieglatlēti 1992. gadā to bija pametuši.

ASK stadionu 1991. gadā remontēja, un tas bija puslīdz apmierinošā stāvoklī, bet tikai klubu vajadzībām.

"Vagonbūvētāja" stadions Mežaparkā pie Ķīšezera atradās lieliskā vietā, taču bija pamesta un nevienam nevajadzīga vieta, kurai nebija īsta saimnieka. Bāzes vadītājs eksistēja, arī bāzei darbinieku štats sasniedza trīsdesmit cilvēku. Taču šie cilvēki nodarbojās ar visu ko, tikai ne ar sporta bāzes aprūpi. No lielā darbinieku skaita tikai viena atbildībā bija futbola laukuma remonts un aprūpe. Nebija gādāts par šī darbinieka darba materiālo nodrošinājumu — atbilstošu tehniku, sēklu un minerālmēslu iegādi, laistīšanas iekārtām u.c. Bija saplīsusi arī laukuma laistīšanas ūdens caurule, taču bāzes vadītājs A. Lapa un stadiona direktors M. Kuļikovskis nesteidzās to labot un vainoja citus. Minētos darbiniekus arī neuztrauca fakts, ka vasaras tveicē laukums sabojāsies. Šī bāze pilnībā bija īrē BJFK Daugava un, ja tur nenotiktu futbola spēles, par sporta bāzi vispār nevarētu to nosaukt, jo nekādi citi sporta pasākumi tur nemaz nenotiek, izņemot RVR spartakiādi reizi gadā uz dažām stundām. Driķis pats strādāja "Vagonbūvētāja" stadionā un saskārās ar visām problēmām. Tās bija raksturīgas arī citiem Rīgas stadioniem. Galvenā problēma bija attieksme un ačgārni saliktie akcenti.

Tika secināts, ka galvenais uzmanības un darba centrs sporta bāzu vadītājiem nav pati sporta arēna — futbola laukums, laukumi, skrejceļi utt. Par tiem īres naudu dabūja jebkurā pieprasītā apjomā un, kas svarīgi, neatkarīgi no laukuma kvalitātes. Visu noteica pieprasījums, kas ievērojami pārsniedza piedāvājumu. Toreizējie sporta bāzu apsaimniekotāji to apzinājās, un viņu darbības pamatojās uz vienkāršu loģiku. Kādēļ vajadzēja censties ieguldīt līdzekļus un darbu sporta bāzu kvalitātes uzlabošanai, ja izdevīgi tos varēja izīrēt arī nesakoptus. Problēma bija papildnozares, kuru esamība sākotnēji šiem stadioniem bija iecerēta kā materiālais nodrošinājums sporta arēnas kvalitatīvai sagatavošanai un ekspluatācijai. Runa bija par garāžām, noliktavu telpām, tehnikas remonta darbnīcām utt. Šeit tika izvērsta saimnieciskā darbība, kas atradās sporta bāzu vadītāju paaugstinātas uzmanības centrā.

1949. gadā VEF stadionā Teikā atradās necila koka būda, kas saucās ģērbtuve un rīku noliktava. Arī 1992. gadā VEF stadionā joprojām rēgojās tā pati koka būda, kas pildīja tās pašas funkcijas. Tā bija vairākkārt degusi un atjaunota, tomēr blakus atradās lepns garāžas komplekss, kas bija uzcelts stadiona teritorijā un tur valdīja liela rosme ik dienas. Un tur netika remontēta stadiona tehnika. VEF stadionam tādas nebija vispār, nebija ar ko pat noļaut zāli futbola laukumā. Šim nolūkam tehniku pat īrēja no citiem stadioniem. Arī ar tribīņu celtniecību netika tālāk par karkasiem. Toties garāžu kompleksi papildinājās ar papildu lieliskām betona garāžām. Tam diemžēl nebija nekāds sakars ar sporta bāzi un kāds no tā labums bija sportistiem, kuri gadiem cerēja uz sportošanas apstākļu uzlabošanos.

Driķis ierosināja LFF izpildkomitejas struktūrā paredzēt futbola laukumu celtniecības, remonta un ekspluatācijas programmu ar konkrētiem izpildītājiem, kuriem personīgi būtu jāatbild par programmas izpildi.

Nav kur aizvadīt mājas spēles[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvija tika uzņemta FIFA sastāvā, tika dota iespēja piedalīties kvalifikācijas turnīrā. Lielā pacilātībā tika izveidota Latvijas futbola izlase, demokrātiski izvēlēts galvenais treneris Jānis Gilis. Tika spriests par visu, izņemot par tādu "sīkumu" — kur spēlēs Latvijas futbola izlase? Beigās LFF darbinieki dabūja pārliecināties, ka šis "sīkumiņš" beigās bija milzīga problēma.

Valstī un Rīgā nebija tāda starptautiskiem standartiem atbilstoša stadiona, kur varētu notikt tik augsta ranga sacensības. Tas, ka galvenā sporta arēna — "Daugavas" stadions nav gatavs šāda līmeņa sacensībām, bija saprotams jau sen. Pat tajos laikos, kad Latvijas meistarkomanda savos ziedu laikos startēja PSRS čempionātā un kad katru pavasari bija lielas problēmas, lai stadions ar attiecīgās komisijas lēmumu tiktu apstiprināts kā 1. līgas sacensībām atbilstošs.

Par "Daugavas" stadiona futbola laukuma kapitālo remontu runāja jau kopš 1980. gada. Izdarīts nebija nekas. Aizejot Daugavas komandas "ziedu laikiem", stadiona un laukuma aprūpe samazinājās līdz kritiskam līmenim, un tad tas bija nonācis pavisam nožēlojamā stāvoklī. LFF bija spiesta meklēt ārkārtas līdzekļus, lai varēt aizvadīt kvalifikācijas spēlēs, kā rezultātā pēc nopietnas apstākļu izvērtēšanas tika paņemts aizdevums Komercbankā 2.5 miljonu rubļu apjomā. Aizdevuma tika apstiprināts, taču ar lieliem procentiem. Ņemot vērā, ka citu iespēju tajā laikā nebija, visi līdzekļi tika ieguldīti Daugvas stadiona sagatvošanā. Normālos apstākļos bija jābūt tā, ka LFF ar spēlēšanu stadionā būtu jānopelna, bet beigās izrādās otrādi. Būvniecības darbus veica koncerna "Pārdaugava" firma "Būvpar" (vadītājs V. Daniševskis).[8]

Taču jāspēlē, jātrenējas un jāgatavo rezerves ne tikai nacionālajai izlasei. Arī klubu komandas — pieaugušo un jauniešu — bija ieguvušas tiesības piedalīties oficiālās starptautiska mēroga sacensībās. Nebija skaidrs, kur tās varēs spēlēt un trenēties.

Prioritātes valstī bija ačgārnas, jo brīdi, kad bija svarīgi rūpēties valstij par savu reputāciju, jo Latvija tika pievērsta milzu uzmanība, Ludzas stadionam, piemēram, piešķīra 1 miljonu, bet Daugavas stadionam neko. Kad 1992. gada maijā stadionā viesojās UEFA pārstāvis, tad laukuma kvalitāti bija atbaidoša, sūdzējāmies, ka vainīgs aukstais laiks, taču zviedru pārstāvi tas nepārliecināja, jo Zviedrijā esot vēl skarbāki laikapstākļi. Vasaras vidū bija nākamā problēma — ilgstoši nebija lijis, laukums bija izkaltis, vārtu priekšā bija melni laukumi, apkārt bija izmētāti būvmateriāli, strādnieki plātīja rokas, jo nebija pat ūdens ar ko laistīt laukumu, jo truba bija saplīsusi un nebija spiediena. Tika aicināti ugunsdzēsēji, lai palīdz labot sūkni, tomēr nekā. LFF stadiona darbiniekiem maksāja papildu algu, lai padarītu kritisko situāciju nedaudz labāku. Futbola klubs Skonto bija noslēdzis līgumu ar stadionu par spēlēšanu tajā, taču LFF panāca, ka stadions uz laiku tiek slēgts.

Tiesnešiem jānokļūst starptautiskajā apritē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ņemot vērā, ka Latvija bija atgriezusies uz starptautiskās skatuves, parādījās arī jaunas iespējas un līdz ar to arī patīkamas problēmas. LFF 1992. gada 3. aprīlī saņēma vēstuli no UEFA, kurā bija izteikta gatavība uzņemt Latvijas futbola tiesnešus starptautiskajā saimē. Augustā tika saņemtas oficiālas anketas, kas līdz 1992. gada 31. oktobrim bija jānosūta FIFA, lai Latvijas tiesneši varētu iekļūt kandidātu sarakstos starptautisko spēļu vadīšanai sākot ar 1993. gadu.

Lielākā problēma bija kvalifikācijas paaugstināšana un gatavošanās, lai FIFA sarakstos ne tikai iekļūtu, bet arī paliktu. Daudzus gadus Latvijas labākie tiesneši sistemātiski gatavojās sezonai Melnās jūras piekrastē, Ukraina vai Vidusāzijas bijušajās PSRS treniņnometnēs, un 5 — 15 vietējo tiesnešu labu skolu bija izgājuši, vadot kādreizējās lielvalsts dažādu līgu spēles. 1991. gadā tādas vien bija 234.

Gatavojoties jaunajai 1992. gada Latvijas futbola Virslīgas sezonai, tika liels akcents likts uz individuālo gatavošanos ar koptestiem un īslaicīgiem, taču piesātinātiem un intensīviem semināriem.

Jau 1992. gada februārī, sniegā un salā kandidāti veica Kūpera testu. No 3.—5. aprīlim notika teorētiskās mācības, izmantojot Itālijas, Anglijas un Vācijas speciālās mācību videofilmas, kā arī bija jāizpilda pilns FIFA tests — 4X10m, 50+200+50+200m + 12 minūšu skrējiens ar laika normu, kā arī beigās jākārto eksāmens teorijā.

"Vārpas" sacensību tiesneši pulcējās divos divu dienu semināros Ogrē un Jēkabpilī, bet Rīgas jauno tiesnešu seminārā mācījās 16 kandidāti. Arbitri bija vadījuši spēles Klaipēdas, Palangas un Jēkabpils turnīros, treniņspēlēs Rīgā. Katrā Virslīgas spēlē klāt bija arī tiesnešu inspektors — kopumā tādi bija 27 — tiesāšanas veterāni, treneri, LFF darbinieki, kuri vērtēja tiesnešu darbību. Arī inspektoriem aprīlī notika seminārs. Klāt bija aicināti komandu treneri uz sarunu par tiesnešu, treneru un futbolistu savstarpējā attiecībām.

Sieviešu futbola atdzimšana un pirmās aktivitātes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Agrāk sieviešu futbols Latvija bija zināms caur RAF un "Fortūnas" komandām, kuras spēlēja PSRS čempionātā, kā arī eksistēja četras meiteņu futbola komandas.

1991. gadā sieviešu futbola attīstības segments tika uzticēts Voldemāram Braunam. Lai pavisam veiksmīgi varētu pildīt savus pienākumus, visvairāk traucēja RAF futbola komanda, kura pa īstam negribēja atzīt LFF virsvadību.[nepieciešama atsauce] Situāciju dramatisku padarīja arī fakts, ka sezonas vidū trenerim Astratijam Rožkovam radās nopietns konflikts ar vairākām futbolistēm. Rezultātā Rožkovs no RAF sieviešu futbola komandas vecākā trenera amata aizgāja un devās uz Maskavu, kur kļuva par “Spartaka” galveno treneri. Pēc šī konflikta situācija krasi mainījās un beidzot visa sieviešu futbola saimniecība pilnībā nonāca LFF paspārnē. Arī par RAF sieviešu futbola komandas vecāko treneri tika apstiprināts Viktors Lukins, kurš bija pazīstams futbola speciālists ar savu lielo enerģiju un radošo domāšanu. Ar sev raksturīgo dedzīgumu Lūkins uzreiz ķērās pie sieviešu futbola nākotnes scenārija veidošanas.

Savu darbību Lukins sāka ar darbības koncepcijas prezentāciju, kas sevī ietvēra ne tikai RAF komandas, bet gan visas Latvijas sieviešu futbola attīstību. Diemžēl, sarunās par sporta veida nākotni bija pārstāvētas tikai Rīga un Ogre. Savā scenārijā Lukins bija iecerējis izveidot Latvijas sieviešu futbola izlasi, kurai jau 1993. gadā būtu jāiesaistās Eiropas un pēc tam arī pasaules meistarsacīkstēs.

Ja būs klubi, būs arī stabila meistarsacīkšu sistēma, spēcīga valsts izlase. Pirmais lielais solis jaunās struktūras veidošanā Lukins piedāvāja noslēgt līgumu ar ikvienu treneri par tālaika dzīves apstākļiem pilnīgi pietiekamu naudas summu, kuru izmaksātu no Lukinam piešķirtajiem līdzekļiem, pretī prasot tikai darbu ar trim sieviešu futbola komandām — pieaugušu un divām meiteņu. Līgums paredzētu arī palīdzību ar inventāru — katram trīs futbola bumbas. Treniņu bāzu apmaksas komandām bija jārisina pašām.

Apsverot visas iespējas, Lukins prognozēja, ka 1992. gada čempionātā sieviešu futbolā katrā vecuma grupā varētu piedalīties minimāli četras, maksimāli — desmit komandas. Visreālāk tobrīd šķita sešas. Lukins uzskatīja, ka ja notiktu NVS vai Krievijas atklātie čempionāti, tad RAF un "Fortūnai" attiecīgajā sezonā būtu vēl jāpiedalās, bet sākot ar 1993. gada sezonu, pilnībā būtu jāpārorientējas tikai savas valsts čempionātu.

1992. gada sezonu plānoja organizēt pēc posmu principa, kad noteiktos laikos komandas sabrauca vienuviet un izspēlēja zināmu skaitu spēļu. Izdevumus, saistītus ar tūres organizēšanu, ēdināšanu un izvietošanu, apmaksāja LFF. Lai piedāvātā Lukina sistēma darbotos, ikvienam trenerim, kurš bija parakstījis līgumu, katru mēnesi bija jāiesniedz LFF sieviešu futbola centram savs darba grafiks. Līdz ar to Braunam, kurš šo darbu uzraudzīja, bija iespējams sekot treniņu darbam komandās.

Lukina ieceres un priekšlikumi klātesošajiem treneriem bija tik patīkams un negaidīts pārsteigums, ka treneri ne tikai atturējās no komentāriem, bet, neuzdevuši nevienu jautājumu, uzreiz piekrita piedāvātajam pārdomu laikam, lai 1992. gada 15. februārī ierastos katrs ar saviem konkrētiem piedāvājumiem.

RAF beigās atteicās no līdzdalības kādas citas valsts atklātajā čempionātā un kopā ar Baltkrieviju un Lietuvu izvēlējās starptautiska turnīra formu, tādā veidā ievērojot FIFA noteikumus, kas paredzēja, ka kluba komanda, kas piedalās citas valsts atklātajā čempionātā, nevar pārstāvēt savu valsti Eiropas valstu čempionvienību kausa izcīņā.

Tāpēc tika noorganizēts "Nāciju kauss'92" sieviešu futbolā. Tajā piedalījās četras Baltkrievijas komandas: Mogiļevas "Nadežda", Bobruiskas "Trikotažņica", Minskas "Ņika", Grodņas "Ņiva, Lietuvas komanda — Kauņas "Olimpija" un divas Latvijas komandas — RAF (galvenais treneris Viktors Lukins) un "Rima" (galvenais treneris Oļegs Petrovs), kas iepriekš bija pazīstama kā "Fortūna", taču tika izbeigtas finansiālās saistība un klubs ieguva jaunu sponsoru SIA "Rima". Galvenais, ka bija savs turnīrs ar stabilu kalendāru, kurā bija paredzēti laiki visu komandu līdzdalībai citos starptautiskos turnīros un draudzības spēlēs.

Nākamais svarīgais posms bija uzsākt pirmās Latvijas meistarsacīkstes sieviešu futbolā. Tās sākās jūnijā un savu līdzdalību bija apstiprinājušas sešas klubu komandas. Klubu tāpēc, ka bez pieaugušo komandas (16 gadu un vecākas) visiem bija arī divas jauniešu komandas — 1977./78. gadā un 1979.-81.gadā dzimušās futbolistes. Klubi bija no Ogres, Jelgavas, Daugavpils, kā arī no Rīgas — "Rima" un "Daugava" 1.

1992. gada septembrī tika noskaidrotas Latvijas sieviešu futbola meistarsacīkstes, kurās triumfēja "Fortūna-Rego" ar 13 punktiem, nākamās pozīcijas tabulā ieņēma Rima 11, Ķīmiķis — 9, RAF II — 6 un Daugava — 1. RAF komandas spēlētājas pirms sezonas sākuma pēc izlozes principa tika sadalītas pa visām piecām komandām, lai padarītu sacensības saistošākas un spraigākas.[9]

1992. gada vasarā sieviešu futbola popularitātei tika organizēta spēle starp RAF spēlētājām un Latvijas žurnālistiem. Uzvarēja žurnālisti ar 1:0, vārtus gūstot Armandam Pučem un asistējot Ērikam Strausam.

RAF komandā spēlēja: Inese Vasiļjeva, Olga Žmaka, Vera Koba, Irina Siļvanoviča, Tatjana Petrova, Svetlana Mosolova, Agrita Bērziņa, Ina Tamašauskaite, Jeļena Karpova, Aleksandra Bezmenova, Natālija Aleksejeva, Ilona Rezņičenko, Natālija Gavrilova. Žurnālistu komandu pārstāvēja: Anatolijs Kreipāns, Aldis Miesnieks, Armands Puče, Māris Liede, Āris Kalniņš, Artis Drēziņš (Latvijas Jaunatne), Ēriks Strauss, Guntars Reveliņš, Ralfs Zeids (Rīgas Balss), Dainis Sūna, Māris Meistars, Uldis Dzenis, Arturs Vaiders, Dzintars Medenis (Diena), Jānis Vahers (Temīda), Ainārs Vladimirovs (Atmoda Atpūtai), Ainārs Barbijs, Rolands Beļskis un Juris Visockis (Sporta pasaule). Spēli tiesāja Miķelis Rubenis un asistenti — Voldemārs Brauns un Aleksejs Karpaņs.

Latvijas nacionālā futbola atdzimšanas kustība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc 1940. gada 17. jūnija Latvijai nelojālie cilvēki uzsvēra, ka tagad sāksies īstā dzīve un attīstība — arī futbolā. Tika atvesti treneri, kuri it kā vienīgie saprotot, kā vajag trenēt un attīstīt futbolu, tāpat, līdzi paņēma savus spēlētājus. Ar laiku, šie spēlētāji paši sāka trenēt nākamās paaudzes. Saprotams, ka Latviešu valodu viņi neprata un arī latviešu skolām gāja garām un latviešu bērni iesaistīti īsti netika. Ar laiku, latviešu īpatsvars futbolā katastrofāli saruka. Spilgts apliecinājums tam bija Daugava, Pārdaugava un RAF, kā arī Latvijas čempionātā spēlējošo komandu sastāvi. Bija situācijas, kad klubos no aptuveni 350 audzēkņiem, tikai 4 bija latvieši.

1991. gada sākumā kopā sanāca trīs idejas iniciatori — Dainis Gudermanis (BJSK "Daugava" direktors), Harijs Āboltiņš (Jaunatnes sporta centrs metodiķis) un Vilnis Kļaviņš (Tautas sporta kluba "Daugava" priekšsēdētājs). Visi bija noskaņoti par to, lai panāktu latviešu zēnu atgriešanu un iesaisti futbolā, un vasarā bija nolēmuši veidot šo kustību, kā rezultātā septembrī tika organizēts divu dienu turnīrs. Vagonbūvētāja stadions beidzot ņirbēja no bērniem. Tika uzzīmēti četri laukumi, kuros varēja spēlēt astoņas vienības. Pavisam tika sapulcinātas 19 vienības (5.-6. klašu grupā — 10 un 7.—9. klašu grupā — 9. Jaunākajā grupā uzvarēja Rīgas 31. vidusskolas, vecākajā — Pārtikas rūpniecības tehnikums. Turnīrā piedalījās arī trīs krievu skolas, tādā veidā apliecinot, ka kustība nebija ar latviešu nacionālisma pazīmēm. Saprašanos un draudzību vairoja arī latviešu tiesneši — Supe, Bērziņš, Klūga, Blumbergs, Priede, kā arī treneri Reinicāns un Gudermanis. Bērni saņēma uzlīmes, vimpeļus, balvas, kā arī apkārt bija visiem saprotama informācija un tabulas. Kas pozitīvi, ar attiecīgo pieeju varēja panākt, ka bija patīkama gaisotne — bez lamuvārdiem un agresīvas bļaustīšanās. Vēlāk kustībai pievienojās ievērojami futbola darbinieki un funkcionāri — Alfons un Rihards Jēgeri, Vadims Ulbergs, Aleksandrs Rehtšprehers, Jānis Gilis, Zigfrīds Driķis, Ilmārs un Juris Liepiņi, Olģerts Birzgalis, Juris Docenko, Kepulis, Laimonis Veinbergs, Jānis Graviņš, Dergačs, Ilmārs Krastiņš, Ainis Ulmanis, Vilnis Straume, tēvs un dēls Jēkabsoni u.c.[10]

Tika ievēlēta kustības valde — Gudermanis, vietnieks — Āboltiņš, un apstiprināti statūti.

Šis sports bija jālatvisko. Doma nebija liegt cittautiešiem spēlēt, bet veicināt latviešu zēnu interesi un spēlētgribēšanu. Tāpēc bija jāatjauno daudzas aizmirstas tradīcijas — skolu, apriņķu čempionāti. Jārīko republikas mēroga turnīri. Ja komandas būtu arī cittautieši, galvenais, lai netrūktu latviskā gara.[11]

Šo kustību popularizēja caur dažādām vecuma un klašu grupām un organizēja skolu sacensības ar bērniem saistošu gaisotni. Tika saprasts, ka latviešu bērni grib un var spēlēt futbolu. Problēma kopumā bija tā, ka krieviski runājošie treneri grupas veidoja un atlasi veica galvenokārt no tādā pašā valodā runājošajiem zēniem, bet paši latviešu treneri piemērojās futbolā esošajam brīvprātīgā vairākuma kontingentam un savā mācību terminoloģijā pārslēdzās gandrīz vai tikai uz krievu valodu. Tā rezultātā latviešu zēnu komandās kļuva aizvien mazāk, un Laimonim Veinbergam nemaz nebija tik vienkārši savākt latviešu futbola komandu nacionālā prestiža spēlēm olimpiskās nedēļas laikā.

Mūsdienas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vairāk nekā 20 gadus federāciju vadīja Guntis Indriksons, bet 2018. gada aprīlī par LFF prezidentu tika ievēlēts Kaspars Gorkšs. Par ģenerālsekretāru tika apstiprināts Edgars Pukinsks, kurš nomainīja no 1993. līdz 2018. gadam šajā amatā strādājušo Jāni Mežecki.

2019. gada septembrī 69 biedri ierosināja ārkārtas kongresu par neuzticības izteikšanu Kasparam Gorkšam un 17. oktobrī ārkārtas kongresā ar 67 balsīm no 129 Kaspars Gorkšs tika atstādināts no amata. 2020. gada jūlijā ar 96 biedru balsīm (no 129) par LFF prezidentu tika ievēlēts Vadims Ļašenko, kurš pārspēja iekšlietu ministru Sandi Ģirģenu no toreizējās partijas KPV LV.

2020. gadā LFF nodarbināja ap 50 darbiniekus. LFF kā par futbola attīstību valstī galvenā atbildīgā organizācija īsteno daudz dažāda rakstura aktivitātes profesionālajā sportā un sociālajām mērķgrupām. Tās budžets 2021. gadam ir virs 11 miljoniem eiro.

Latvijas futbols 2006. gadā svinēja savu simtgadi, savukārt 2021. gadā tiek atzīmēta simtgade kopš LFF dibināšanas.

Latvijas Futbola federācija ir turīgākā biedrība Latvijā.[12]

Stratēģija 2017-2024 "Futbola Latvijas sirdī"[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2017. gada 28. aprīļa kongresā LFF izpilddirektors Edgars Pukinsks klātesošajiem prezentēja galarezultātu ilgstošajam darbam pie Latvijas futbola attīstības stratēģisko virzienu noteikšanas un definēšanas, kas ietverti Latvijas futbola attīstības stratēģijas dokumentā 2017. — 2024. gadam ar vienojošo vīziju “Futbols Latvijas sirdī”, Tika prezentēta stratēģijas būtība, vīzija, misija un sasniedzamie mērķi. LFF valde iepriekš bija apstiprinājusi iepriekš LFF komitejās apspriesto stratēģiskā dokumenta gala versiju, ar ko arī visa futbola sabiedrība tika tuvāk iepazīstināta. Šī bija pirmā šāda līmeņa stratēģija, kas tapusi pirmo reizi Latvijas futbola vēsturē. LFF izpilddirektors Edgars Pukinsks aicināja visus Latvijas futbola ģimenes locekļus un šī sporta veida entuziastus izmantot stratēģijas dokumentā paustos mērķus un apņemšanās kā iedvesmas un skaidras virzības avotu. Stratēģijas dokumenta tapšana uzsākās 2014. gadā, tā vadmotīvu izstrādāšanā vairākkārt iesaistot FIFA, UEFA, Latvijas futbola klubus, LFF reģionālos futbola centrus, LFF komitejas un darbiniekus.

Kongresu apmeklēja 82 no 117 biedriem. Kongresā piedalījās arī UEFA un FIFA pārstāvji, kuri savās uzrunās akcentēja stratēģijas nozīmīgumu tālākai Latvijas futbola izaugsmei.[13]

Organizācijas vadītāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

LFS priekšsēdētāji[14]
H. T. Holls 1921
N. Bergs 1922 — 1923, 1925 — 1926, 1928 — 1929, 1939 — 1940
H. Johansons 1923
J. Redlihs 1924, 1935 — 1939
K. Graupners 1926
R. Jansons 1927
P. Ruiga 1930 — 1934
Prezidenti Vadītāji
Vladimirs Ļeskovs 1990 — 1995 Maigons Geisterds (Izpilddirektors) 1990 — 1992
Modris Supe 1995 — 1996 Jānis Mežeckis (Ģenerālsekretārs) 1993 — 2018
Guntis Indriksons 1996 — 2018 Edgars Pukinsks (Ģenerālsekretārs) 2018 — 2019
Kaspars Gorkšs 2018 — 2019 bez vadītāja 2019 — 2020
vakanta pozīcija 2019 — 2020 Artūrs Zakreševskis un Sergejs Kovaļovs (viceprezidenti) 2019 — 2020
Vadims Ļašenko 2020 - Edgars Pukinsks 2020 — 2021
Vadims Ļašenko 2020 - Arturs Gaidels 2021 -

LFF atrašanās vietas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Elizabetes iela 4 — 2 (1921—1940)

Emīla Melngaiļa iela 1a

Augšiela 1 (Daugavas stadiona palīgēka)

Grostonas iela 6b (Olimpiskais sporta centrs) (kopš 2006. gada)

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Katru gadu LFF, organizējot futbolā iesaistīto aptauju, apbalvo Latvijas labāko futbolistu un labāko futbolisti, kā arī vēl virkni gada izcilnieku dažādās gada laureātu, jaunatnes futbola, sacensību laureātu un mediju laureātu nominācijās.[15]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. "Latvijas Futbola vēsture", Miķelis Rubenis, 2000.gads
  2. "Sports", Valdis Kleinbergs, 1990.gads
  3. Karlsons, Pēteris (1993. gada 28. aprīlis). "LFF Konference". Sports 99.
  4. Rubenis, Miķelis (1995. gada 22. maijs). "Jauns prezidents". Neatkarīgā Cīņa 115.
  5. Uldriķis, Askolds (1996. 26. septembris). "Indriksons izstāsta savu programmu". Sports 240.
  6. "Guntis Indriksons ievēlēts atkārtoti". Sports 116. 1998. gada 23. maijs.
  7. Karlsons, Pēteris (1991. gada 12. ). "Piespēle pasaulei". Sports 145.
  8. Karlsons, Pēteris (1992. gada 29. jūlijs). "Kas neriskā, tad...". Sports 123-124.
  9. Pagodkins, Mārtiņš (1992. gada 15. septembris). "Labākās zināmas, vislabākās vēl noskaidros". Sports 165-166.
  10. Rubenis, Miķelis (1991. gada 11. ). "Grib, var un spēlē!". Latvijas Jaunatne 168.
  11. Vaiders, Artūrs (17.10.1992.). "Vai futbols kā Fēnikss?". Diena 202.
  12. «Latvijas turīgākās biedrības - Futbola federācija, Sarkanais krusts un LOK». lsm.lv. LETA. 2016. gada 23. oktobrī. Skatīts: 2016. gada 20. decembrī.
  13. «LFF kongresā prezentēta Latvijas futbola attīstības stratēģija 2017.-2024. GADAM». Skatīts: 2021. gada 15. novembris.
  14. [https://web.archive.org/web/20171017222622/http://www.lff.lv/lv/par-lff/organizacija/valde/lff-prezidents/ LFF. LFF prezidents (arhivēts)
  15. «LFF / Futbola laureāti». Skatīts: 2021. gada 15. novembris.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]