Latviskā dzīvesziņa

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Latviešu tautas dzīvesziņa 1.jpg
1. sējums. Ievads. (1990).
Latviešu tautas dzīvesziņa 2.JPG
2. sējums. Daba. Debesis. Dievības. (1990).
Latviešu tautas dzīvesziņa 3..jpg
3. sējums. Godi. (1991)
Latviešu tautas dzīvesziņa 4.jpg
4. sējums. Tikumi. Vērtības. (1993).
Latviešu tautas dzīvesziņa 5.jpg
5. sējums. Gadskārta. (1993).
Antas Rudzītes un Oļģerta Auna 5 grāmatu sērija „Latviešu tautas dzīvesziņa” (1990—1993)

Latviskā jeb latviešu dzīvesziņa ir viena no Latvijas Republikas Satversmes ievaddaļā iekļautajām vērtībām, kas Eiropas kultūrtelpā veido Latvijas identitāti.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jēdziens „latviešu dzīvesziņa” rakstu avotos pirmo reizi minēts 1938. gada 1. februārī laikrakstā „Skolu Dzīve” publicētajā dzejnieka un žurnālista Leonīda Breikša rakstā „Par jaunatni — jauno tikumu nesēju. Pārdomas par latviešu dzīves ziņu”.

Jaunā latviešu dzīvesziņa grib kļūt par mūsu tautas garīgās dzīves un mūsu rīcības vadoni un pamatu, kur būtu viss mūsu gara barībai un mūsu iepazīstināšanai ar labo un svētīgo. Latviešu dzīvesziņa — latviešu dzīves izpratne, dzīves un pasaules uzskati nāks, lai reiz atbrīvotu mūsu garu no citu mācībām, kas tik bieži ir bijušas viltus un maldu mācības, lai mūs mācītu staigāt patiesi gaišus un saulainus latviešu dzīves ceļus, par godu mūsu tautas sirmajai pagātnei un par slavu viņas mirdzošajām nākamajām dienām.[1]

20. gadsimta trīsdesmito gadu nogalē turpinājās jēdziena izpratnes veidošanās un nostiprināšanās Latvijas sabiedrībā, tam kļūstot par vienojošu elementu tālākai nacionālas valsts izaugsmei. Kultūras darbinieki un zinātnieki veica latviešu kultūras vēstures, tautas rakstu, amatniecības, mākslas, rakstniecības un tautas mūzikas pētniecību.[2] 1939. gada 1. februārī Valsts kultūras padome savā pirmajā sesijā nolēma izveidot grāmatu „Latviešu dzīvesziņa latviešu gara mantās”, ievēlot komisiju un tās vadītāju profesoru Kārli Straubergu grāmatas tematikas izstrādāšanai, kā arī redaktora un autora izraudzīšanai.[2] Darbu pie grāmatas 1940. gadā pārtrauca Latvijas okupācija.

Mūsdienas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūsdienās turpinās seno tautas tradīciju atjaunošana un latviskās dzīvesziņas kopšana, izzināšana un izpratnes pilnveidošana, kurā piedalās kopas, biedrības, kā arī atsevišķu nozaru pārstāvji. Šī darba rezultātā tapuši vairāki savstarpēji papildinoši definējumi un skaidrojumi.

Piemēram: „Latviskā dzīvesziņa ir latviešu tautas zināšanu kopums par Dievu un Dieva laisto pasauli, un tās likumiem.”[3] Šī latviskās dzīvesziņas jēdziena definīcija ir tapusi konferencēs un ekspertu darba grupu tikšanos rezultātā vairāku gadu garumā līdz 2015. gadam. Tās veidošanā piedalījušies tādi cilvēki kā folklorists un valodnieks Austris Grasis, Latvijas folkloras biedrības valdes priekšsēdētājs Andris Kapusts, Latvijas Dizaineru savienības priekšsēdētājs Andrejs Broks, tradicionālās kultūras pētniece Aīda Rancāne, politiķis, mūziķis un žurnālists Dāvis Stalts, grafikas dizaineris un semiotiķis Valdis Celms, folkloriste Gunta Saule, pedagoģijas zinātņu doktore Gunta Siliņa-Jasjukēviča, folkloriste Helmī Stalte, kustības „Latviskās dzīvesziņas paSaule” pārstāvji Inese Krūze un Madis Krūze.

Latvisko dzīvesziņu Latvijas Republikas Satversmes ievaddaļas projektā 2013. gadā iekļāva Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētājs Egils Levits, balstoties uz rakstnieces Zentas Mauriņas domu, ka latviešu identitātei ir divas saknes — latviešu tautas dzīvesziņa un kristīgās vērtības.[4] 2014. gada 19. jūnijā 11. Saeimas deputāti preambulu pieņēma tās galīgajā lasījumā:[5]

Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu.[6]

Avoti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Anta Rudzīte grāmatā „Latviešu tautas dzīvesziņa 1” par galvenajiem latviskās dzīvesziņas avotiem uzskata:

Par pieminekli latviskajai dzīvesziņai, tās ainaviskajā un arhitektoniski estētiskajā izpausmē, tiek uzskatīts Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs[10], kur iespējams gūt pilnīgu priekšstatu par Latvijas Kultūras kanonā iekļauto latviešu tradicionālo viensētu.

Latviskā dzīvesziņa ir pamats neopagānu panteiskajai reliģijai dievturībai.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Leonīds Brekšs (1938. gada 1. februāris). "Par jaunatni — jauno tikumu nesēju [Pārdomas par latviešu dzīves ziņu]". Skolu Dzīve (Nr. 6): 39. lpp.
  2. 2,0 2,1 "Vakar atklāja Valsts kultūras padomes pirmo sesiju". Latvijas Kareivis (Nr. 27): 1. lpp. 1939. gada 2. februāris.
  3. Latviskās dzīvesziņas paSaule Latviskā dzīvesziņa, kas tā ir? Skatīts 2016. gada 15. februārī.
  4. LETA (2013. gada 27. septembris). Mudina diskusijās par Satversmes preambulu nepieļaut sabiedrības šķelšanu. Delfi. Atjaunināts: 2016. gada 24. janvārī.
  5. Jānis Kincis (2014. gada 19. jūnijs). Satversme papildināta ar preambulu. Diena. Atjaunināts: 2016. gada 24. janvārī.
  6. Latvijas Republikas Satversme
  7. 7,0 7,1 7,2 Anta Rudzīte. Latviešu tautas dzīvesziņa 1. Rīga : Zvaigzne, 1990. 3.—4. lpp.
  8. Valdis Celms. Latvju raksts un zīmes. Rīga : Folkloras informācijas centrs, 2008. 29. lpp. ISBN 9984-39-019-5.
  9. Irēna Saprovska. Saules gadskārta latviskajā dzīvesziņā. Rīga : Nodibinājums Māras loks, 2013. 11.—12. lpp. ISBN 978-9984-49-899-7.
  10. Aija Balcere. Latvijas 100 skaistākās vietas. Rīga : Zvaigzne ABC, 2013. 60. lpp. ISBN 978-9934-0-2893-9.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]