Lavents pret Latviju

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Lavents pret Latviju bija lieta Eiropas Cilvēktiesību tiesā par Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas pārkāpumiem bijušā baņķiera, bankas "Baltija" uzraudzības padomes priekšsēdētāja Aleksandra Laventa lietā Latvijā, izspriesta 2002. gadā.[1]

Tiesa atzinusi cilvēktiesību pārkāpumus pret Laventu, jo bankas "Baltija" lieta netika izskatīta laikus, tiesa nebija neatkarīga un objektīva. ECT arī uzskata, ka pārkāpta Laventa nevainības prezumpcija un viņa tiesības uz privātās dzīves respektēšanu, jo Laventa korespondences aizturēšana un caurskatīšana, kā arī ģimenes locekļu apmeklējumu aizliegums laikā, kad viņš uzturējās cietuma slimnīcā, ir pretrunā ar tiesībām uz cieņu pret privāto un ģimenes dzīvi.

Lietas faktiskie apstākļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš 1996. gada, kad tika ierosināta bankas "Baltija" lieta, Lavents pirmstiesas apcietinājumā tika turēts 6 gadus un 7 mēnešus. Viņa vairākkārtējie lūgumi viņu atbrīvot tika noraidīti. Tiesnese Šteinerte, pirms lietas izskatīšana bija pabeigta, vairākkārt pauda viedokli presē, ka viņa uzskata Laventu par vainīgu. No viena izteikuma pat daļēji izriet, ka Laventam pašam jāpierāda savs nevainīgums.

Tiesas spriedums[2][labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2002. gada 28. novembrī Eiropas Cilvēktiesību tiesa Strasbūrā pasludināja spriedumu lietā "Lavents pret Latviju" un atzina, ka Latvija pārkāpusi Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 5. panta trešo un ceturto daļu, 6. panta pirmo un otro daļu un 8. pantu. pantus. Savu spriedumu ECT pamatoja ar vairāk nekā 40 izteikumiem no saviem iepriekšējiem lēmumiem, tajā skaitā nolēmumiem pret Lietuvu un Igauniju. Spriedumā ir 54 lappuses.

Konvencijas 5. pants garantē jebkuram brīvību un drošību. Brīvības ierobežošana ir piemērojama kā tiesas uzliktais sods, tāpat personas brīvību var ierobežot, lai nepieļautu tai izdarīt noziegumu vai bēgt.

Konvencijas 5. panta trešajā daļā teikts, ka “persona, kas ir apcietināta, ir tiesājama saprātīgās laika robežās vai iztiesāšanas laikā ir atbrīvojama.”

Apcietinājuma pagarināšana ir attaisnojama tikai tad, ja to prasa sabiedrības intereses, kuras ir svarīgākas par indivīda brīvību.

ECT konstatēja, ka nav pamata uzskatīt, ka Laventa turēšana pirmstiesas apcietinājumā sešu gadu garumā bija attaisnota.

Konvencijas 5. panta ceturtajā daļā noteikts, ka persona, kuras brīvība ir ierobežota, var griezties tiesā un tai jālemj, vai brīvības ierobežošana ir pamatota. ECT apšauba, vai tiesa, kurā Lavents vērsās ar lūgumiem, bija objektīva un konkrētais tiesas sastāvs bija tiesīgs šo lietu skatīt.

Konvencijas 6. panta pirmā daļa nosaka tiesības uz taisnīgu iztiesāšanu saprātīgos termiņos neatkarīgā un objektīvā tiesā, kas izveidota atbilstoši likumam. Piekritot Latvijas argumentam, ka lieta bija ļoti sarežģīta un to, ka lietas izskatīšanu kavēja Laventa slimība, ECT atzina, ka šo iemeslu dēļ nevar neievērot konvencijā noteiktās tiesības. Tiesa uzskata, ka valstij ir jāorganizē savu tiesu sistēmu tā, lai tā varētu izpildīt konvencijas prasības.

Attiecībā uz tiesas neatkarību un objektivitāti ECT analizēja tiesneses Šteinertes izteikumus presē, kas varēja izraisīt pamatotas bažas par tiesas objektivitāti.

Konvencijas 6. panta otrā daļa nosaka, ka ikviens, kas tiek apsūdzēts noziedzīgā nodarījumā, tiek uzskatīts par nevainīgu, kamēr viņa vaina nav pierādīta saskaņā ar likumu. Šajā daļā ECT analizēja tiesneses izteikumus presē, no kuriem izrietēja, ka viņa vēl pirms lietas pabeigšanas uzskata Laventu par vainīgu un viņam pašam jāpierāda savs nevainīgums. Šo apstākļu dēļ ECT uzskata, ka Latvija ir pārkāpusi šo konvencijas daļu.

Konvencijas 8. pants nosaka tiesības uz privātās dzīves, ģimenes, dzīvokļa un sarakstes neaizskaramību. Lavents prasīja analizēt viņa privātās dzīves divus aspektus: vēstuļu izņemšanu un ģimenes locekļu apciemojumu aizliegumu. Sakarā ar uz vēstuļu izņemšanu ECT norāda, ka tam ir jābūt noteiktam ar likumu. Latvijas Satversmes tiesa 2001. gada 19. decembrī secināja, ka Iekšlietu ministra pavēle un Tieslietu ministres rīkojums ir iekšējie normatīvie akti un nav piemērojami personām uz ārpusi. ECT pievienojās Latvijas Satversmes tiesas spriedumam.

ECT uzskatīja, ka Laventa sievai un meitai ilgstoši tika liegts viņu apciemot un šādi ierobežojumi nav nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā.

Kompensācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lavents lūdza kompensēt viņam morālo kaitējumu un advokāta Groša (Grosz) izmaksas 36 310 angļu mārciņu (apmēram 56 000 eiro) un Latvijas advokātu izmaksas 1 500 latu apmērā (kopā 59 200 eiro).

ECT uzlika Latvijai par pienākumu kompensēt tikai ceturto daļu no prasītajiem izdevumiem, vai 15 000 eiro. Morālā kompensācija, pēc tiesas uzskata, Laventam nepienākas.

Sekojošie notikumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

A.Laventam tika izmaksāta spriedumā aprēķinātā kompensācija 15 000 eiro apmērā. Viņš tika atbrīvots no apcietinājuma un mājas aresta.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]