Ledājs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ledājs Argentīnā
Šļūdonis Šveices Alpos — lielākais un garākais šļūdonis Alpos

Ledājs ir ledus masa, kura radusies galvenokārt atmosfēras ietekmē, un kura lēni tek lejup sava smaguma spēka dēļ. Ledājs veidojas, sakrājoties sniegam un tam pārvēršoties ledū, kas notiek gadiem ilgi. Parasti ledāji veidojas tad, ja ir zema gaisa temperatūra un liels nokrišņu daudzums, kas visbiežāk novērojams tieši kalnos, nevis zemienēs. Tomēr, jo lielāka ir nokrišņu summa, jo augstākas temperatūras ir pieļaujamas. Tā, piemēram, nokrišņu daudzums gadā mainās no 30—50 mm Antarktīdas vidusdaļā līdz 4500 mm Patagonijas ledājos (Čīle, Argentīna), bet vasaras gaisa temperatūra ir no -40 °C Antarktīdā līdz +15 °C Centrālāzijas, Skandināvijas, Jaunzēlandes un Patagonijas ledāju galos. Mūsdienās visi Zemeslodes ledāji aizņem apmēram 16 miljonus kvadrātkilometru lielu platību, jeb apmēram 11% no visas sauszemes platības.[nepieciešama atsauce] Tajos koncentrējas 25 miljoni km3 ledus[nepieciešama atsauce] — gandrīz divas trešdaļas no visa saldūdens apjoma uz Zemes.

Veidi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ledājus klasificē pēc to morfoloģijas un uzvedības. Viens no šādiem veidiem ir šļūdoņi, saukti arī par glečeriem[1] vai alpīnajiem ledājiem.[2] Šļūdoņi parasti veidojas kalnos, slīdot lejā pa kalnu nogāzēm un ielejām. Nonākot ielejās, to sauc arī par ieleju ledājiem.[3] Kalnu virsotnēs veidojas ledus cepures. Ledus cepures platība nepārsniedz 50 tūkstošus km2.

Ledājus, kas ir lielāki par 50 tūkstošiem km2, sauc par ledāja vairogiem.[4] Tos dēvē arī par kontinentālajiem ledājiem.[3] Vienīgie mūsdienu ledāju vairogi ir Antarktīdā un Grenlandē. Šādu ledāju biezums pārsniedz vienu kilometru. Atsevišķās vietās virs tā slejas nunataki. Kontinentālajam ledājam nonāk jūrās un okeānos, veidojas šelfa ledājs. Strauji noplūstot kontinentālajiem ledājiem jūrā, veidojas ledāja mēle.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Zinātnes un tehnoloģijas vārdnīca. Rīga : Norden AB. 2001. ISBN 9984-9383-5-2.
  2. LZA TK Terminoloģija 12. Hidrometeoroloģijas terminu vārdnīca. R. : Zinātne, 1976.
  3. 3,0 3,1 Latviešu-krievu un krievu-latviešu ģeoloģisko terminu vārdnīca. R. : LU. 1995.
  4. I. Grīne, V. Zelčs. Latviešu-angļu-vācu-krievu ilustrētā ģeomorfoloģijas terminu vārdnīca. P&K. Rīga, 1997. ISBN 9984-516-31-8.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]