Leites kauja

Leites kauja
	Daļa no Otrā pasaules kara, Klusā okeāna kara, Filipīnu kampaņas (1944–1945)
	; Ģenerālis Daglass Makarturs un viņa štābs Filipīnu prezidenta Serhio Osmeņas (pa kreisi) pavadībā izsēžas Redbīčā, Leites salā, 1944. gada 20. oktobrī.
Datums	1944. gada 17. oktobris - 1944. gada 26. decembris
Vieta	Leite, Filipīnas
Iznākums	Sabiedroto uzvara
Karotāji
ASV; Filipīnu Sadraudzība; Austrālija	Japānas Impērija; Filipīnu otrā republika
Komandieri un līderi
Daglass Makarturs; Tomass Kinkeids; Serhio Osmeņa; Ruperto Kangleons	Tomojuki Jamašita; Hisaiči Teroči; Sjosaku Suzuki
Iesaistītās vienības
ASV 6. Armija; ASV 8. Armija; ASV 7. flote	Japānas impērijas 14. Armija
Spēks
6. Armija:; ≈200 000; ASV flotes un gaisa spēki: ≈120 000 3000 partizāni	70 100 (ieskaitot papildspēkus); 246 artilērijas vienības; 33 mortīras; 37-41 tanki
Zaudējumi
Kaujas zaudējumi: 3504 nogalināti; 11 991 ievainoti; 183 pazuduši bez vēsts Zaudējumi kas nav saistīti ar karadarbību (pēc 25. oktobra): 119 miruši; 6 pazuduši; 36 791 slimības/cits	65 000 nogalināti 714–828 sagūstīti

Leites kauja (filipīniešu: Labanan sa Leyte; japāņu: レイテの戦い) bija Otrā pasaules kara Klusā okeāna kampaņas laikā amerikāņu spēku un filipīniešu partizānu ASV ģenerāļa Daglasa Makartura vadītais amfībiju iebrukums Leites salā Filipīnās. Pret viņiem cīnījās Japānas imperatora armija Filipīnās, ko vadīja ģenerālis Tomojuki Jamašita. Operācija ar kodēto nosaukumu King Two aizsāka Filipīnu kampaņu 1944.–1945. gadā, lai atgūtu un atbrīvotu visu Filipīnu arhipelāgu un izbeigtu gandrīz trīs gadus ilgo Japānas okupāciju.

Priekšvēsture

Līdz 1944. gada vidum amerikāņi bija ieņēmuši Marianas salas un Jaungvinejas rietumus. Bija acīmredzams, ka nākamais amerikāņu spēku ofensīvas mērķis būs Filipīnas. Lai aizstāvētu salas, japāņi izvietoja 14. armiju ģenerāļa Šigenori Kurodas vadībā.

Kaujas gaita

1944. gada 17. oktobrī amerikāņu karaspēks izsēdās nelielā Suluanas salā Leites līcī. Tā kā salai nebija īpašas nozīmes un nākamajā vai aiznākamajā dienā netika veikti jauni izsēšanās mēģinājumi, japāņi šīs darbības neuztvēra nopietni un neko nedarīja tertorijas aizsardzības stiprināšanai.

1944. gada 20. oktobrī Leites salā Paolo-Tanauanas un Sanhosē-Dulagas apgabalā izsēdās ASV 6. armijas galvenie spēki: 10. armijas korpusa 1. un 24. kājnieku divīzijas, kā arī 24. armijas korpusa 7. un 96. kājnieku divīzijas. Tiem pretojās viena japāņu 16. divīzija, kas, protams, nespēja apturēt tuvojošos amerikāņu karaspēku. Saprotot, ka tieši šeit sekos galvenais amerikāņu trieciens, japāņu pavēlniecība steigšus sāka 41. armijas 1., 23. un 26. divīzijas pārvietošanu no Lusonas.

Līdz novembra beigām gandrīz visa salas austrumu un dienvidaustrumu daļa atradās amerikāņu rokās: ziemeļos viņu divīzijas sasniedza Karigaras līci, dienvidos - Ormokas līci. No Lusonas pārceltās japāņu vienības metās kaujā tieši no transportiem, nepaspējot uzbūvēt nopietnas aizsardzības struktūras, un tika pa daļām sagrautas.

Līdz decembra vidum amerikāņi papildus izsēdināja Leites salā 23., 32. un 77. kājnieku divīziju. Pretinieku japāņu 16. divīzija nespēja tās apturēt, neskatoties uz 1. un 26. divīzijas vienību palīdzību, un turpināja atkāpties. 21. decembrī amerikāņi ieņēma Ormoku, neļaujot japāņiem izsēdināt pastiprinājumus Leites salā. Tā rezultātā līdz decembra beigām amerikāņi bija pilnībā ieņēmuši salu.

Pretinieki

Amerikas Savienotās Valstis

Operācijas komandieris

Ģen. Daglass Makarturs

Sauszemes, gaisa, flotes spēku komandieri
Filipīnu atkarošanas operācijā

Ģenerālleitnants Volters Krīgers

Viceadmirālis Tomass Kinkeids

Ģenerālleitnants Džordžs Kenijs

Klusā okeāna dienvidrietumu reģions

Ģenerālis Duglass Makarturs

Sauszemes spēki

ASV 6. armija

Ģenerālleitnants Volters Krīgers

Apm. 202 500 virsnieku un karavīru kopā

Ziemeļu desanta zona

X armijas korpuss

Ģenerālleitnants Franklins Siberts

Kreisajā pusē: 24. kājnieku ("Taro") divīzija

Labajā pusē: 1. kavalērijas divīzija

Dienvidu desanta zona

XXIV armijas korpuss

Ģenerālleitnants Džons Hodžs

Kreisajā pusē: 7. kājnieku ("Bajonetes") divīzija

Labajā pusē: 96. kājnieku ("Nāves acs") divīzija

Rezerve: 11. gaisa desanta ("Eņģeļu") divīzija

Rezerve Izsēdās 14. novembrī: 32. kājnieku ("Sarkanās bultas") divīzija Izsēdās 23. novembrī: 77. kājnieku ("Brīvības statujas") divīzija

Jūras un gaisa spēki

ASV 7. flote

Viceadmirālis Tomass Kinkeids

Sabiedroto gaisa spēki

Ģenerālleitnants Džordžs Kenijs, ASV gaisa spēki

ASV 5. gaisa armija

ASV 13. gaisa armija

Japānas impērija

Japānas komandieri kas bija iesaistīti Leites operācijā

Grāfs Hisaiči Teroči

Ģenerālis Tomojuki Jamašita

Ģenerālleitnants Sosaku Suzuki

Dienvidu armija (Dienvidaustrumu Āzijas)
Feldmaršals Grāfs Hisaiči Teroči Manilā

Japānas impērijas 14. Armija

Ģenerālis Tomojuki Jamašita

35. Armija

Ģenerālleitnants Sosaku Suzuki

Leites aizsardzības spēki

16. divīzija

Ģenerālleitnants Širo Makino

Gaisa spēki

4. gaisa armija Manilā

Sekas

Pludmales placdarma ieņemšana Filipīnu centrālajā daļā ļāva amerikāņu karaspēkam pāriet uz sekojošo galveno Filipīnu salu atbrīvošanu.

Japānas zaudējumi kampaņā bija ļoti lieli; armija zaudēja četras divīzijas un vairākas kaujas vienības, savukārt jūras spēki zaudēja 26 lielus karakuģus, 46 lielus transporta kuģus un simtiem tirdzniecības kuģu. Kampaņa arī samazināja Japānas uz sauszemes bāzēto gaisa spēku spējas Filipīnās par vairāk nekā 50%. Lusonā joprojām bija palikuši aptuveni 250 000 karavīru, taču Leites kaujas laikā zaudētais gaisa un jūras atbalsts sašaurināja ģenerāļa Jamašitas iespējas, jo viņam tagad bija jācīnās pasīvi aizstāvot Lusonu,^[2] lielāko un svarīgāko salu Filipīnās. Faktiski, tiklīdz Leites kauja bija zaudēta, japāņi atteicās no Filipīnu paturēšanas ilgāk, un zaudējot sabiedrotajiem stratēģiski nozīmīgu reģionu, no kura Japānu varētu viegli nogriezt no ārējiem resursiem un no kura varētu sākt uzbrukumus Japānas galvenajām salām.^[3]

Atsauces

↑ American Historical Association: Lessons from Iwo Jima Retrieved 13 November 2015.
↑ Prefer, Nathan N. (2012). Leyte, 1944: The Soldiers' Battle. Havertown, PA: Casemate Publishers. ISBN 9781612001555.
↑ army.mil . p. 29. Retrieved 12 September 2021

Literatūra

Samuel Eliot Morison. Leyte, June 1944 – January 1945: Volume XII of History of United States Naval Operations in World War II. Boston : Little, Brown and Co., 1958. ISBN 0-7858-1313-6.
Nathan N. Prefer. Leyte, 1944: The Soldiers' Battle. Havertown, PA : Casemate Publishers, 2012. ISBN 9781612001555.
Milan N. Vego. Battle for Leyte, 1944: Allied And Japanese Plans, Preparations, And Execution. Naval Institute Press, 2006. ISBN 1-55750-885-2.
S. Sandler. World War II in the Pacific: An Encyclopedia (Military History of the United States). Routledge, 2000. ISBN 0-8153-1883-9.
Ian W. Toll. Twilight of the Gods: War in the Western Pacific, 1944–1945. New York : W. W. Norton, 2020.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Leites kauja.
Ibiblio.Org: U.S. Army Campaigns of World War II, Leyte
Battleship.Org: Battle of Leyte
Soldiers of the 184th Infantry, 7th ID in the Pacific, 1943–1945
U.S. Intelligence Report on Japanese Use of Mines on Leyte
MacArthur Landing Memorial Park (Red Beach, Palo, Leyte, Philippines)

[1] American Historical Association: Lessons from Iwo Jima Retrieved 13 November 2015.

[2] Prefer, Nathan N. (2012). Leyte, 1944: The Soldiers' Battle. Havertown, PA: Casemate Publishers. ISBN 9781612001555.

[3] rmy.mil . p. 29. Retrieved 12 September 2021

[1]

[2]

[3]