Lejasciems
 | Šajā rakstā nav ievērots enciklopēdisks valodas stils Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, pārrakstot to. Diskusijā var parādīties dažādi ieteikumi. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
| Lejasciems | ||
|---|---|---|
| Lielciems | ||
 «Ziedu aka» Lejasciemā | ||
| ||
  Lejasciems | ||
| Koordinātas: 57°16′44″N 26°34′33″E / 57.27889°N 26.57583°EKoordinātas: 57°16′44″N 26°34′33″E / 57.27889°N 26.57583°E | ||
| Valsts |
 Latvija | |
| Novads | Gulbenes novads | |
| Pagasts | Lejasciema pagasts | |
| Izveidots | 1867. gadā | |
| Miests | no 1873. gada | |
| Pilsētas tiesības | no 1928. gada | |
| Tiesības zaudēja | 1939. gadā | |
| Platība | ||
| • Kopējā | 2,31 km2 | |
| Iedzīvotāji (2021)[1] | ||
| • kopā | 460 | |
| Pasta nodaļa | LV-4412 (Lejasciems) | |
 Lejasciems Vikikrātuvē | ||
Lejasciems ir bijusī pilsēta (1928. — 1939. gads), tagad ciems Vidzemes austrumos, Gulbenes novada Lejasciema pagasta centrs. Atrodas divu upju — Tirzas un Gaujas, kas senāk kalpoja kā svarīgi ūdensceļi, satekā.
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Lejasciemu 1867. gadā dibināja Baltijas domēņu valde uz valstij piederējušās Lejasmuižas (vācu: Aahof — "Gaujas muiža") zemes. Dažus gadus vēlāk — 1873. gadā — Lejasciems ieguva Valkas apriņķa miesta statusu.
Drīz pēc Latvijas Republikas nodibināšanas, 1922. gadā tika izveidota Lejasciema pašvaldība, bet 1928. gadā Lejasciems tika pasludināts par pilsētu. Apmēram pēc desmit gadiem Lejasciems ieguva arī ģerboni, kas, simbolizējot Gauju, tika izveidots ar horizontālu zilu joslu vidū, bet apkārt pamatne zelta krāsā. Tas apzīmēja zelta laukus upes krastos.
Lejasciems bija nozīmīgs administratīvais centrs un tajā attīstījās tirdzniecība. Taču, kad tika uzbūvēts Pļaviņu—Gulbenes—Valkas dzelzceļš, saimnieciskās aktivitātes pārvietojās tuvāk tam, un Lejasciems panīka. 1935. gadā pilsētas platība bija 153,2 km² un bija palikuši tikai 466 iedzīvotāji. 1939. gadā Lejasciems zaudēja pilsētas statusu, pamatojoties uz ekonomisko neizaugsmi. 1945. gadā pagastā izveidoja Amšu, Lejasciema un Sudalas ciema padomes. 1954. gadā Lejasciemam pievienots Sudalas ciems, 1962. gadā — Dūres ciems, 1977. gadā — daļa Sinoles ciema. 1990. gadā ciems reorganizēts par pagastu, 2009. gadā pagasts kā administratīva teritorija iekļauts Gulbenes novadā.[3]
Iedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Iedzīvotāju skaita izmaiņas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Esošajās robežās, pēc CSP un OSP datiem.[4]
|
|
| |||||||||||||||||||||||||||||||||
Apdzīvojums un apbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Lejasciems ir novada nozīmes apdzīvojuma centrs, kur (2015. gadā) dzīvoja 514 iedzīvotāji. Tas nodrošina administratīvos un sabiedriskos, izglītības, kultūras, pasta un citus pakalpojumus. Lejasciemam ir raksturīga pilsēttipa apbūve ar paralēli izvietotu ielu tīklu un kvartāliem ar 2-3 stāvu ēkām. Ir arī atsevišķas daudzstāvu ēkas. Lejasciema kultūras nams un estrāde atbilst reģionālās nozīmes kultūras pasākumu rīkošanas kritērijiem. Sporta infrastruktūras objekti — stenda šautuve, pludmales volejbola laukumi, futbola laukums, slēpošanas trase, orientēšanās sporta teritorija. Ciemā ir viena kapsēta.[5]
Kultūrvēsturiskie pieminekļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Podnieka Mazkalniņa dzīvojamā ēka — darbnīca. Atrodas Kalēju ielā 6. Tā ir celta 19.gs. beigās. Pārvērsta par dzīvojamo ēku 1913. gadā. Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.[5]
- Lejas mācītājmuižas dzīvojamā ēka. Celta 19.gs. pirmajā pusē. Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Atrodas Rīgas ielā 20.[5]
- Koka arhitektūras dzīvojamā ēka ar plašu stikla verandu un dekoratīviem kokgriezumiem. Celta 19.gs. beigās. Vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis. Atrodas Rīgas ielā 3.[5]
Iespējamo īpaši aizsargājamo dabas pieminekļu saraksts Lejasciema pagastā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ģeoloģiskie un ģeomorfoloģiskie[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Paideru dižakmens
- Robežkalna dižakmens
- Ģeomorfoloģiski un ainaviski interesantākā Sarkano kalnu daļa
- Izcilākie iekšzemes kāpu masīvi — Kamanu kalni, Smilgu kalni, Brūveļa kalns u. c.
- Subarktisko alūvija nogulumu atsegums Gaujas labajā krastā pie Lembiem
- Blīvas, klinšveidīgas morēnas atsegumi Gaujas kreisajā krastā pie Sinoles
- Avots Velna pagāzē pie Palatas
- Cincu acu avots (ir arī kultūras pieminekļu sarakstā)
- Ķemeru sēravots un ap to augošā 154 gadus vecā priežu mežaudze, kura aizņem 3,9 ha lielu platību
- Majanu avots
- Avots Sudaliņas labajā krastā pie Lejas dzirnavām
- Interglaciālo nogulumu atsegums Gaujas labajā krastā pie Tiltalejas[6]
Botāniskie[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Četri dižozoli Dūres apkārtnē
- Pundurbērza audze Lejasciema mežniecībā
- Dzeltenās dzegužkurpītes atradnes Gaujas ielejā
- Lakša atradne Lejasciema mežniecībā
- Smaržīgās naktsvijoles atradnes pie Sudala ezera
- 178 gadus veca priežu mežaudze (447.kv.2) 7,1 ha platība Tirzas labajā krastā iepretī Šķilteriem[6]
Bioloģiskie[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Melnā stārķa ligzdošanas vieta Lejasciema mežniecībā
- Reti sastopamo gliemežu sugu dzīves vieta Lejasciema mežniecībā
- Medņu riesta vietas Lejasciema mežniecībā[7]
Dzimuši Lejasciemā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Roberts Eidemanis (1895—1937), latviešu rakstnieks un dzejnieks, padomju militārais darbinieks, represiju upuris
- Zenta Mauriņa (1897—1978), latviešu rakstniece un filozofe
- Vilhelms Jakubs (1899-1942), gleznotājs
- Anna Sakse (1905-1981), rakstniece[8]
- Ansis Tipāns (1907-1994), aktieris, režisors
- Kārlis Sebris (1914-2009), aktieris
- Jānis Kubulnieks (1921-2006), skolotājs, pašdarbības režisors, novadpētnieks
- Ruta Muceniece (1950), farmakoloģe
- Maija Kūle (1951), latviešu filozofe
- Zbigņevs Stankevičs (1955), Romas Katoļu baznīcas arhibīskaps
- Iveta Dille (1961-1995), dzejniece
- Arvis Degums, dzejnieks
- Irisa Puidze (1956) dzejniece
Novadpētnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Arvīds Burka (1903-1983), dabas pētnieks, pašdarbības aktieris
- Jānis Kučers (1901-1989),novadpētnieks,ģeologs, dažādi zinātņu nozaru līdzstrādnieks
- Zelmars Lancmanis (1883-1935),pedagogs, ģeogrāfs, mācību grāmatu autors
- Olga Ozoliņa (1906-1990), skolotāja, novadpētniece
- Ērika Barone (1914-2002), novadpētniece
- Aija Pavāre (1930),vēstures skolotāja
- Vija Doropoļska (1925),vēstures skolotāja, muzeja vadītāja
- Arnis Vīksna (1942), medicīnas vēsturnieks[9]
Zinātnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Oto Kalniņš (1856-1891), mikrobiologs,bakteriologs
- Jānis Tālivaldis Zemzaris (1902-1996), tiesību vēsturnieks
- Irma Aizupiete (1892-1975), bioloģe
- Andrejs Lūsis (1939), fiziķis
- Jānis Dzenītis (1938), ķīmiķis
- Guntis Rudzītis (1932-2004), hab. pedagoģijas zinātņu doktors, profesors[10]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ «Vietvārdu datubāze: Informācija par Lejasciemu». Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra.
- ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 16.03.2015. Skatīts: 03.05.2015.
- ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 5. jūlijā. Skatīts: 2015. gada 4. maijā.
- ↑ OSP
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 «Gulbenes rajona Lejasciema pagasta teritorijas plānojums (grozījumi) 2008-2020». Lejasciema pagasts. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 16. decembrī. Skatīts: 2014. gada 15. decembrī.
- ↑ 6,0 6,1 Lejasciems upju un laiku lokos. 2003. Vītola izdevniecība (39)
- ↑ Lejasciems upju un laiku lokos. 2003. Vītola izdevniecība (40)
- ↑ Lejasciems upju un laiku lokos. 2003. Vītola izdevniecība, (201-213)
- ↑ Lejasciems upju un laiku lokos. 2003. Vītola izdevniecība (195-199)
- ↑ Lejasciems upju un laiku lokos. 2003. Vītola izdevniecība (200-201)
 | Šis ar Latvijas ģeogrāfiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
| ||||||||||||||||||||||||||||||