Lejasfranku valodas
Lejasfranku valodas ir rietumģermāņu valodu grupa, kas vēsturiski izveidojās Lejasfrankonijas un Nīderlandes reģionos. Tās ir cieši saistītas ar nīderlandiešu valodas un afrikandu valodas attīstību.
Lejasfranku valodas pieder pie ģermāņu valodu rietumu atzara. Tās atšķiras no augšvācu valodām ar to, ka tās nepiedzīvoja pilnu augšvācu līdzskaņu pārbīdi. Šī pazīme tās tuvina lejasvācu dialektiem, tomēr lejasfranku valodas veido atsevišķu vēsturisku grupu.
Pie lejasfranku valodām un dialektiem parasti pieskaita nīderlandiešu valodu, flāmu valodu, zēlandiešu valodu (Zeêuws), limburgiešu valodu un vēsturiskos franku dialektus, no kuriem attīstījās mūsdienu Nīderlandes un Flandrijas valodas formas.
Viduslaikos lejasfranku dialekti tika lietoti teritorijās pie Reinas lejteces, Māsas baseinā, mūsdienu Nīderlandes, Beļģijas ziemeļu un Vācijas rietumu daļās. Šajos reģionos tie pakāpeniski attīstījās par vidusnīderlandiešu valodu, kas kļuva par pamatu mūsdienu nīderlandiešu literārajai valodai.
No lejasfranku valodām koloniālajā periodā attīstījās arī afrikandu valoda, kas izveidojās Dienvidāfrikā no 17. gadsimta nīderlandiešu valodas formām. Mūsdienās afrikandu valoda tiek uzskatīta par atsevišķu valodu, lai gan tā vēsturiski ir cieši saistīta ar nīderlandiešu valodu.
Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Lejasfranku valodas.
 | Šis ar valodniecību saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|