Leonīds Zakovskis (krievu: Леонид Михайлович Заковский; dzimis 1894. gadā kā Henriks Štubis, miris 1938. gada 29. augustā) bija latviešu izcelmes PSRS drošības dienestu darbinieks, viens no Staļina masveida represiju organizētājiem.
Dzimis nabadzīgā mežsarga ģimenē. Par revolucionāru darbošanos 1914. gadā izsūtīts uz Oloņecas guberņu. Izcietis sodu, apmetās Sanktpēterburgā. Aktīvi piedalījās Oktobra revolūcijā — kopā ar dumpīgiem matrožiem ieņēmis pilsētas telegrāfu.
1918. gada 1. janvārī iestājās Čekā. Kā Čekas pilnvarotais darbojies Krievijas pilsoņu kara frontēs, komandēja Speciālo uzdevumu vienības (Части особого назначения), kas cīnījās pret nemierniekiem. Pēc Čekas pārveidošanas par GPU no 1921. līdz 1925. gadam bija Podolijas un Odesas guberņu GPU nodaļu vadītājs. No 1926. gada februāra — OGPU pilnvarotais pārstāvis Sibīrijā. No 1934. gada jūlija Baltkrievijas PSR Iekšlietu tautas komisārs.
Sevišķi izvirzījās laikā, kad par PSRS Iekšlietu tautas komisāru kļuva Henrihs Jagoda. 1934. gadā Zakovskis kļuva par ĻeņingradasIeTK (NKVD) priekšnieku. Vadīja Sergeja Kirova slepkavības izmeklēšanu. 1938. gada 19. janvārī iecelts par PSRS Iekšlietu tautas komisāra vietnieku un Maskavas IeTK priekšnieku. Vadīja Maskavas IeTK laikā, kad pilsētā bija masveida represiju apogejs, tai skaitā notika latviešu iznīcināšana.
1938. gada martā atcelts no Maskavas IeTK priekšnieka amata. 19. aprīlī arestēts kā "latviešu nacionālistiskās organizācijas radītājs IeTK un par spiegošanu Vācijas, Polijas un Anglijas interesēs". Nošauts Komunarkā. 1987. gadā PSRS Prokuratūra atteica Zakovska reablitāciju.
.svg){kind=small}
