Leons VII (latīņu: Leo VII; nezināms dzimšanas datums, miris 939. gada 13. jūlijā) bija Romas bīskaps, Romas pāvests un nominālais Pāvesta valsts valdnieks no 936. gada līdz savai nāvei 939. gadā. Viņš, visticamāk, pēc izcelsmes bija romietis, benediktiešu mūks un priesteris no Sansisto baznīcas, kura ievēlēšanu noteica Romas tā brīža faktiskais valdnieks Alberiks II no Spoleto. Leons VII tādējādi bija viens no tiem 10. gadsimta pāvestiem, kuru apstiprināšanā izšķiroša loma bija vietējai aristokrātijai, nevis neatkarīgai kanoniskai vēlēšanu procedūrai. Lai gan Leona VII pontifikāts bija salīdzinoši īss, tas tiek vērtēts kā nozīmīgs gan Romas iekšējās politikas stabilizēšanā, gan klosteru mūku reformu attīstībā. Viņš sniedza plašu atbalstu benediktīniešu un Klinī abatijas reformām; izdeva privilēģiju bullas vairākiem klosteriem, aicināja Klinīs abatu Odo uz Romu un uzticēja tam starpnieka lomu konfliktā starp Alberiku II un Itālijas karali Hugo Ārlu. Odo panāktā vienošanās, kas ietvēra dinastiju laulību un īslaicīgu pamieru, ilustrē Leona VII mēreno diplomātisko virzību un centienus saglabāt sociālo stabilitāti pilsētā un Itālijā. Vienlaikus pāvests uzticēja Maincas arhibīskapam Frīdriham veikt reformas Vācijā un ieņēma pretrunīgu nostāju attiecībā uz jūdiem, atļaujot izraidīt tos, kas atteicās kristīties, taču neatzīstot piespiedu konversiju.
Leona VII darbība norisinājās tā sauktajā Saeculum obscurum — 10. gadsimta pirmajā pusē, kad Svētā Krēsla politika bija cieši pakļauta Romas aristokrātisko dzimtu, īpaši Teofilaktu dzimtas un tā mantinieku, kontrolei. Šajā laikā pāvestu institūcija darbojās mūsdienu Itālijas teritorijā, kur vietējo firstu, Itālijas karaļu un Ziemeļeiropas valdnieku, tostarp vācu sakšu karaļa Otona I, intereses savijās ar Romas iekšējo varas dinamiku. Leons VII, atšķirībā no daudziem laikabiedriem, spēja uzturēt salīdzinoši mierīgu administratīvo pārvaldību, kļūstot par vienu no pāvestiem, kas, lai arī politiski atkarīgs no Alberika II, sekmēja institucionālo turpinātību un klosteru tiesību atjaunošanos. Šī iemesla dēļ viņa pontifikāts nereti tiek izcelts kā tipisks Saeculum obscurum piemērs, vienlaikus uzsverot pāvesta mēreno, izlīdzinošo politiku un nozīmīgo ieguldījumu benediktiešu reformās.