Lielā Armēnija

Lielā Armēnija bija sena armēņu valsts Dienvidkaukāzā un Tuvo Austrumu ziemeļu daļā, kas pastāvēja no 2. gadsimta p.m.ē. līdz 5. gadsimtam. Tā bija nozīmīgākā armēņu valsts senatnē un armēņu politiskās un kultūras identitātes centrs.

Lielā Armēnija izveidojās pēc Seleikīdu impērijas ietekmes vājināšanās. Par valsts dibinātāju tiek uzskatīts Artašess I, kurš apvienoja armēņu zemes un nodibināja Artašatu kā galvaspilsētu. Valsti pārvaldīja Artašesīdu dinastija.

Vislielāko uzplaukumu Lielā Armēnija sasniedza karaļa Tigrana II Lielā valdīšanas laikā 1. gadsimtā p.m.ē.. Viņš paplašināja valsts teritoriju no Kaspijas jūras līdz Vidusjūrai un no Kaukāza līdz Mezopotāmijai. Tigrans izveidoja lielu reģionālu impēriju, kas uz laiku kļuva par vienu no spēcīgākajām valstīm Tuvajos Austrumos. Viņš dibināja jaunu galvaspilsētu — Tigranakerta.

Lielā Armēnija atradās stratēģiski svarīgā vietā starp Romas impērija un Partu, vēlāk Sasanīdu Persiju. Šī ģeogrāfiskā pozīcija bieži izraisīja karus un diplomātisku cīņu par ietekmi pār Armēniju. Dažādos periodos Armēnija bija gan neatkarīga, gan atkarīga no kaimiņu lielvarām.

301. gadā Lielā Armēnija kļuva par pirmo valsti pasaulē, kas pieņēma kristietību kā valsts reliģiju. To īstenoja karalis Tiridats III kopā ar Gregoriju Apgaismotāju. Kristietība kļuva par būtisku armēņu identitātes un kultūras sastāvdaļu.

5. gadsimtā armēņu zinātnieks Mesrops Maštocs izveidoja armēņu alfabētu, kas sekmēja literatūras, reliģijas un izglītības attīstību. Šajā laikā tika tulkoti reliģiskie teksti un nostiprinājās armēņu kultūras tradīcijas.

Lielās Armēnijas neatkarība beidzās 387. gadā, kad valsti sadalīja starp Austrumromas impēriju un Sasanīdu Persiju. Neskatoties uz valsts bojāeju, armēņu kultūra un baznīca turpināja pastāvēt nākamajos gadsimtos.

Skatīt arī