Lielā brīvības harta

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
karalis Džons paraksta Hartu

Lielā brīvības harta (latīņu: Magna Charta Libertatum, angļu: The Great Charter) — likums par aristokrātu privilēģijām, ko izdeva karalis Džons Bezzemis (John Plantagenet) 1215. gada 15. jūnijā, un kas ir viens no Lielbritānijas tiesību pamataktiem.

Priekšvēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ričards I Plantagenets mirst 1199. g. Anglijas baroni par karali ievēl tā jaunāko brāli Džonu Bezzemi (līdz tam reģents), kurš valda līdz 1216. g.

Džonam I 1205. gadā sākās konflikts ar pāvestu par kandidatūru uz Kenterberijas arhibīskapa vietu. Strīdā zaudējis, viņš 1213. g. spiests atzīt sevi par pāvesta vasali un sāk maksāt tam nodevas. Pa to laiku Francijas karalis Filips II atņem gandrīz visas Plantagenetu zemes Francijā (izņemot Bordo). Lai izrautu valsti no panīkuma, Džons I ieplānoja vērienīgas valsts centralizācijas un sabiedrības modernizācijas reformas, ieceru ziņā krietni apsteidzot savu laiku (kā zinām, absolūtisms Eiropā izveidojās 17 gs.).

Karaļa militāro un finansiālo vājumu izmantoja baroni un pilsētas, kas apvienojās, lai saglabātu veco feodālo kārtību un ierobežotu karaļa varu, nepieļaut valsts iejaukšanos aristokrātijas un pilsētu maģistrātu autonomijā. Šo varas ierobežošanas meklējumu sākotnējais mērķis aprobežojās ar vēlmi atņemt karalim tiesības uzlikt jaunus nodokļus un piespiest to kompensēt baznīcas finansiālos zaudējumus (kas radušies konflikta laikā). Kad situācija bija nonākusi līdz bruņotam konfliktam, karalis nobijās no tā un 1215. gada 15. jūnijā parakstīja Lielo brīvības hartu.

Lielā brīvības harta[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tās redakciju izstrādāja Kenterberijas arhibīskaps. Tagad Baznīcai bija tiesības brīvi vēlēt savas amatpersonas; tiešie karaļa vasaļi spiesti tam maksāt nodokļus tikai 4 gadījumos:

  • saņemot feodu;
  • izpērkot karali no gūsta;
  • ieceļot tā vecāko dēlu par bruņinieku;
  • izprecinot tā vecāko meitu.

Citus nodokļus var uzlikt tikai Lielā sapulce (Parliament — karaļa vasaļi un Baznīcas hierarhi).

Pilsētām ar Londonu priekšgalā tika piešķirtas brīvības grāmatas, kas paplašināja to privilēģijas un nepieļāva karaļa varas iejaukšanos to iekšējās lietās (piemēram, piespiežot cunftes paplašināt savu dalībnieku loku vai atļaujot konkrētajā pilsētā tirgoties citu pilsētu tirgotājiem un amatniekiem). Katru brīvo (muižnieku, garīdznieku vai pilsoni) varēja tiesāt tikai viņa kārtas tiesneši (tātad karaļa ierēdņiem bija jābūt vai nu aristokrātiem, vai tie bija bezspēcīgi baronu nelikumīgas rīcības gadījumos); to var sodīt tikai uz šīs viņa kārtas tiesas sprieduma pamata (t.s. Habeas corpus act). Tiesvedību kontrolēja komisija, kurā bija 24 baroni un Londonas mērs.

1216. gadā Džons I mira un troni mantoja mazgadīgais Henrijs III. "Harta" tika koriģēta: karalim nu bija tiesības uzlikt jaunus nodokļus, kam nepieciešama Lielās padomes akcepts. 1265. g. Lesteras grāfs Saimons de Monforts (Simon de Montfort) sasauc parlamentu, kurā pirmo reizi piedalās pilsonības pārstāvji: 2 delegāti no katras nocietinātas pilsētas un 4 no lielāko pilsētu rātskungiem.

Edvarda I laikā (1272.—1307.) sāk sanākt nevis viens kopējs, bet t.s. kārtu parlamenti, kas sapulcējās vienā laikā, bet sēdes noturēja atsevišķi. Šajos trijos parlamentos piedalījās aristokrātija, baznīcas hierarhi, 2 brīvie no katras grāfistes un 2 delegāti no katras nocietinātas pilsētas rātskungiem. Katras kārtas parlaments noteica to nodokļu apmērus, kurus jāmaksā šai kārtai.

1341. gadā no kārtu parlamentiem izveidojās baronu/prelātu palāta (tag. augšpalāta) un pilsētu palāta (tag. apakšpalāta).

Rezultātā Anglijas karaliste ieslīga feodālā stagnācijā ar vāju valsts varu, un sāka pārvarēt to tikai Henrija VIII laikā, kad karalim izdevās uzsākt valsts centralizācijas procesu, veidojot absolūto monarhiju.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]