Lielais Atraktors
Lielais Atraktors ir gravitācijas pievilkšanas reģions starpgalaktiku telpā un šķietamais centrālais gravitācijas punkts Laniakeas galaktiku superkopā, kurā ietilpst Piena Ceļš, kā arī aptuveni 100 000 citu galaktiku. Šis ārkārtīgi masīvais, bet visai izkliedētais objekts atrodas Leņķmēra zvaigznājā, taču to aizsedz Piena Ceļa galaktikas plakne, respektīvi, tas atrodas tā saucamajā "izvairīšanās zonā" (debess apgabalā, ko aizsedz mūsu Galaktika), tāpēc redzamajā gaismā Lielo Atraktoru ir grūti tieši novērot.[1]
Novērotā pievilkšana liecina par lokalizētu masas koncentrāciju, kuras lielums ir aptuveni 1016 Saules masas. Pievilkšana ir novērojama pēc tās ietekmes uz galaktiku un to saistīto kopu kustību simtiem miljonu gaismas gadu lielā Visuma reģionā. Šīs galaktikas ir novērojamas virs un zem "izvairīšanās zonas"; visām ir sarkanā nobīde saskaņā ar Habla likumu, kas norāda, ka tās attālinās gan no Piena Ceļa, gan viena no otras, taču to sarkanās nobīdes variācijas ir pietiekami lielas un regulāras, lai varētu atklāt, ka tās nedaudz pievelk kāds pievilkšanas spēks. Šīs sarkanās nobīdes variācijas ir pazīstamas kā īpatnējie ātrumi, un to diapazons ir no aptuveni +700 km/s līdz −700 km/s, atkarībā no leņķiskās novirzes no virziena uz Lielo Atraktoru. Pats Lielais Atraktors virzās uz Šeplija superkopu.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lielo Atraktoru 1987. gadā tā nosauca Alans Dreslers,[2] pēc gadu desmitiem ilgiem galaktiku sarkanās nobīdes pētījumiem, iegūstot lielu daudzumu sarkanās nobīdes vērtību datu. Sarkanās nobīdes vērtības un no sarkanās nobīdes mērījumiem neatkarīgie attāluma mērījumi tika apvienoti, lai izveidotu īpatnējo ātrumu kartes.
Vairāku īpatnējo ātrumu testu rezultātā astrofiziķi atklāja, ka Piena Ceļš pārvietojas Centaura zvaigznāja virzienā ar ātrumu aptuveni 600 km/s.[nepieciešama atsauce] Pēc tam reliktstarojuma dipolu atklāšana tika izmantota, lai atspoguļotu Vietējās galaktiku grupas kustību Lielā Atraktora virzienā.[3] Astoņdesmitie gadi atnesa daudzus atklājumus par Lielo Atraktoru, piemēram, faktu, ka Piena Ceļš nav vienīgā galaktika, uz kuru tas iedarbojas. Uz Lielo Atraktoru virzās aptuveni 400 eliptiskās galaktikas, kas novērojamas ārpus "izvairīšanās zonas", ko rada Piena Ceļa galaktikas gaisma.
Intensīvi pētījumi 90. gadu beigās, lai pārvarētu grūtības, ko rada Piena Ceļa radītie šķēršļi, identificēja Leņķmēra kopu Lielā Atraktora reģiona centrā.[4]
Atrašanās vieta
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirmās norādes par novirzi no Visuma vienmērīgās izplešanās tika ziņotas 1973. gadā un vēlreiz 1978. gadā. Lielā Atraktora atrašanās vieta tika noteikta 1986. gadā: tas atrodas 150 līdz 250 miljonu gaismas gadu attālumā no Piena Ceļa (jaunākie aprēķini norāda lielāko attālumu), zvaigznāju Dienvidu Trīsstūra (Triangulum Australe) un Leņķmēra (Norma) virzienā.[5] Lai gan objekti šajā virzienā atrodas "izvairīšanās zonā" (naksnīgo debesu daļā, ko aizsedz Piena Ceļa galaktika) un tādēļ tos ir grūti pētīt redzamās gaismas viļņu garumos, rentgenstaru novērojumi ir atklājuši, ka šajā kosmosa reģionā dominē Leņķmēra kopa (ACO 3627)[6] — masīva galaktiku kopa, kurā ir daudz lielu, vecu galaktiku, no kurām daudzas saduras ar kaimiņgalaktikām un izstaro lielu daudzumu radioviļņu.
Diskusija par šķietamo masu
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1992. gadā liela daļa Lielā Atraktora šķietamā signāla tika piedēvēta statistiskajam efektam, ko sauc par Malmkvista efektu jeb Malmkvista nobīdi (spožāki objekti tiek atklāti vieglāk). 2005. gadā astronomi, kas veica debesu daļas rentgenstaru apsekojumu projektā Kopas izvairīšanās zonā (CIZA), ziņoja, ka Lielā Atraktora masa patiesībā ir tikai viena desmitā daļa no sākotnēji aplēstās masas. Apsekojums arī apstiprināja agrākās teorijas, ka Piena Ceļa galaktika patiesībā tiek vilkta uz daudz masīvāku galaktiku kopu netālu no Šeplija superkopas, kas atrodas aiz Lielā Atraktora un ko sauc par Šeplija atraktoru.[7]
Leņķmēra siena
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Masīvā galaktiku pavedienu struktūra, ko sauc par Leņķmēra sienu (saukta arī par Lielā Atraktora sienu[8]), atrodas Lielā Atraktora iespējamās pozīcijas centrā. Leņķmēra siena satur Pāva II, Leņķmēra, Centaura—Dienvidu Krusta un CIZA J1324.7−5736 galaktiku kopas. Masīvākā kopa šajā reģionā ir Leņķmēra superkopa. Vēlākie pētījumi atklāja, ka siena turpinās līdz Centaura un Buras zvaigznājiem.
Laniakeas superkopa
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Tiek uzskatīts, ka Lielais Atraktors darbojas Laniakeas superkopā. Superkopa aptver aptuveni četras galvenās galaktiku superkopas, ieskaitot Jaunavas un Hidras–Centaura superkopas, un stiepjas 500 miljonu gaismas gadu garumā. Tā kā tā nav pietiekami blīva, lai būtu gravitācijas saistīta, tai vajadzētu izklīst, Visumam izplešoties, taču pretēji tam tā ir nostiprināta ar gravitācijas fokusa punktu. Tādējādi Lielais Atraktors būtu jaunās superkopas kodols. Laniakeas superkopas vietējās plūsmas satiekas Leņķmēra un Centaura kopu apkaimē, aptuveni Lielā Atraktora atrašanās vietā.[9]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «What Is The Great Attractor?». Universe Today (angļu). Skatīts: 2025-05-16.
- ↑ Strauss, Michael A.; Willick, Jeffrey A. (1995-10-01). "The density and peculiar velocity fields of nearby galaxies". Physics Reports 261 (5): 271–431. doi:10.1016/0370-1573(95)00013-7. ISSN 0370-1573.
- ↑ «Cosmic Microwave Background Dipole | COSMOS». astronomy.swin.edu.au. Skatīts: 2025-05-16.
- ↑ Renée C. Kraan-Korteweg. Cosmological Structures behind the Milky Way. John Wiley & Sons, Ltd, 2005. 48–75. lpp. ISBN 978-3-527-60896-6.
- ↑ «Hubble Focuses on "the Great Attractor" - NASA Science» (angļu). 2013-01-18. Skatīts: 2025-05-16.
- ↑ «The Great Attractor». web.archive.org. 2003-02-18. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2003-02-18. Skatīts: 2025-05-16.
- ↑ «X-rays Reveal What Makes the Milky Way Move». www.ifa.hawaii.edu. Skatīts: 2025-05-16.
- ↑ Jarrett, T. H.; Koribalski, B. S.; Kraan-Korteweg, R. C.; Woudt, P. A.; Whitney, B. A.; Meade, M. R.; Babler, B.; Churchwell, E. et al. (2007-02-02). "Discovery of Two Galaxies Deeply Embedded in the Great Attractor Wall" (en). The Astronomical Journal 133 (3): 979. doi:10.1086/510668. ISSN 1538-3881.
- ↑ R. Brent Tully; Hélène Courtois; Yehuda Hoffman; Daniel Pomarède (2014. gada 3. septembris). "The Laniakea supercluster of galaxies" (en). Nature 513 (7516): 71–73. arXiv:1409.0880. Bibcode 2014Natur.513...71T. doi:10.1038/NATURE13674. ISSN 1476-4687. PMID 25186900. Wikidata Q28314882.