Lielais trušbandikuts
| Lielais trušbandikuts Macrotis lagotis (Reid, 1837) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Infraklase | Apvienotā somaiņu infraklase (Metatheria) |
| Augstākā kārta | Somaiņi (Marsupialia) |
| Virskārta | Austrālijas somaiņi (Australidelphia) |
| Kārta | Bandikutveidīgie (Peramelemorphia) |
| Dzimta | Trušbandikuti (Thylacomyidae) |
| Ģints | Trušbandikuti (Macrotis) |
| Suga | Lielais trušbandikuts (M. lagotis) |
| Izplatība | |
 | |
 Lielais trušbandikuts Vikikrātuvē | |
Lielais trušbandikuts jeb vienkārši trušbandikuts (Macrotis lagotis) ir vienīgā trušbandikutu dzimtas (Thylacomyidae) mūsdienās dzīvojošā suga, kas labi pielāgojies dzīvei pustuksnešos un tuksnešos Austrālijas rietumos un centrālajā daļā. Trušbandikutam ir divas pasugas.[1]
Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kādreiz lielais trušbandikuts bija sastopams 70% no visas Austrālijas teritorijas, toties mūsdienās tas galvenokārt sastopams Tanami, Gibsona un Lielajā smilšu tuksnesī, kā arī neliela, izolēta populācija mājo Kvīnslendas dienvidos. Pēdējās desmitgadēs Kvīnslendas dienvidos dzīvojošā populācija ir strauji samazinājusies.[2] Vietām trušbandikuti ir reintroducēti no jauna — Kuraviņas Nacionālajā parkā (Kvīnslendā), Skotijas rezervātā (Jaundienvidvelsā), kā arī vairākos rezervātos un Nacionālajos parkos Dienvidaustrālijā un Rietumaustrālijā.[2]
Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Lielais trušbandikuts ir neliels somainis ar kompaktu, apaļīgu ķermeni, kuram ir arkveidā izliekta mugura, un ar garām ausīm, atgādinot garausainu žurku.[1] Šai sugai raksturīgs dzimumu dimorfisms — tēviņi ir izteikti lielāki nekā mātītes. Trušbandikuta tēviņa ķermeņa garums, asti neskaitot, ir 33—55 cm, astes garums apmēram 29 cm, svars apmēram 800—2500 grami, mātītes ķermeņa garums 29—30 cm, svars apmēram 600—1100 g.[3][4] Ausu garums apmēram 50—66% no ķermeņa garuma.[3] Tēvini ir ne tikai kopumā lielāki, tiem proporcionāli ir lielākas arī pieres un zobi. Mātītei uz vēdera ir soma, kas atveras uz aizmuguri, somā 8 zīdekļi.
Trušbandikutam ir mīksts, zīdains, zilganpelēks kažoks. Uz muguras un sāniem reizēm ir zeltaina, smilšu brūna nokrāsa. Pavēdere gaiša, gandrīz balta. Turšbandikuta garās, smailās ausis ir gandrīz bez matojuma, bet esošie matiņi ir ļoti smalki.[4] Lieliskā oža un dzirde atvieglo medījuma atrašanu, pat, ja kukaiņi atrodas paslēpušies zem zemes.[4] Redze piemērota nakts apgaismojumam. Acis ir tumšas un izvalbītas. Purniņš ir garš un smalks, smailais, rozīgais deguns ir ļoti jutīgs, piemērots kukaiņu atrašanai, bet garā, lipīgā mēle ķeršanai un kukaiņu uzlasīšanai. Priekškājas īsas, smalkas, rozīgo ķepiņu tris pirkstiem ir gari, līki nagi, kas piemēroti zemes rakšanai, bet divi pirksti ir bez nagiem.[4] Pakaļējas ir garas un slaidas, atgādinot ķenguru pakaļkākas. Tomēr lielais trušbandikuts pārvietojas ar lēkšveida lēcieniem — priekškājas trušbandikuts liek reizē, bet pakaļkājas pārmaiņus. Pēdu otrais pirksts ir daļēji saaudzis ar trešo, līdzīgi kā ķenguriem, bet ceturtais ir lielāks par pārējiem. Aste dzīvniekam pie pamatnes ir tādā pašā krāsā kā mugura un sāni. Astes vidējo daļu klāj gari, melni mati, bet pušķītis astes galā ir balts. Lēkšojot trušbandikuts to tur stīvi gaisā kā karogu.[1]
Dzīvesveids[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Trušbandikuti dzīvo sausās, tuksnešainās teritorijās, kurās ir retinātas koku audzes, krūmi vai zālāji ar irdenu, smilšainu zemi, kuru šiem mazajiem dzīvnieciņiem ir viegli rakt. Trušbandikuts ir vienpatis, lai gan reizēm dzīvo pa pāriem, parasti tās ir divas mātītes.[4] Mazais dzīvnieciņš ir aktīvs tikai nakts laikā. Atšķirībā no citiem maziem somaiņiem, kas pa dienu guļ midzeņos uz zemes, trušbandikuti rok alas, kurās atpūšas līdz vakaram. Tādējādi viņi sevi pasargā ne tikai no dienas tveices, kas valda tuksnesīgajās teritorijās, bet arī no plēsējiem. Alas ir lieliska slēptuve arī pusauga mazuļiem, kamēr pieaugušie dodas barības meklējumus, jaunie trušbandikuti gaida alas migā.[4] Trušbandikutu ala ir sazarota alu sistēma ar vairākām izejām (katrai ejai jeb alai ir sava izeja[1]),[3] kuras var atpazīt pēc mālu kaudzītes pie ieejas. Ieeja pāriet stāvā, spirāliskā ejā, kas sniedzas 2 metru dziļumā zem zemes un 3 metru garumā. Katram īpatnim var būt vairākas alas (līdz pat 12[1]), kas izkaisītas tā apdzīvotajā teritrijā.[4] Nakts laikā trušbandikuts alā var atgriezties vairākas reizes, lai atpūstos un lai paslēptos no ienaidniekiem.
Trušbandikutu teritorijas pārklājas, bet dzīvnieku vienīgā savstarpējā saskarsme ir, lai pārotos. Tomēr nebrīvē starp tēviņiem var novērot lineāru hierarhijas veidošanos, bet atšķirībā no bandikutiem tēviņi nav agresīvi viens pret otru.[4]
Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Trušbandikuts barību meklē gan virs zemes, gan zem zemes. Tas barojas galvenokārt ar kukaiņiem (vabolēm, zirnekļiem, termītiem un skudrām) un to kāpuriem, pelēm, nelielām ķirzakām, gliemežiem, putnu olām, arī sēnēm, sēklām, saknēm, sīpoliem un augļiem.[4] Tā kā trušbandikutiem ir mīksts kažociņš, tas nepasargā dzīvnieciņu no termītu kodieniem, tādēļ tas cenšas kukaiņus uzlasīt ar garās, lipīgās mēles palīdzību, purniņu bāžot šaurās spraugās. Tādējādi līdz ar barību trušbandikuts apēd daudz zemes.[4] Pētījumi liecina, ka deviņas desmitdaļas trušbandikutu izkārnījumu ir zeme.
Spēcīgās priekškājas ar lieliem un līkiem nagiem ir piemērotas kukaiņu kāpuru izrakšanai no zemes. Ar savu garo un smailo degunu trušbandikuts piekļūst iedobēm zemē vai spraugām starp akmeņiem. Pēc svaigi izraktās zemes kaudzītēm var atpazīt vietas, kur dzīvo trušbandikuti. Trušbandikutiem ūdens nav nepieciešams, uzņemot šķidrumu no uzņemtās barības.[4]
Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Trušbandikuti vairojas visu gadu, tomēr vairākums mazuļu piedzimst no marta līdz maijam. Pārošanās notiek ciešā saistībā ar savstarpējo hierarhiju — dominants tēviņš sapārojas ar dominantu mātīti un dažām mazāk dominantām mātītēm, mazāk dominants tēviņš ar atbilstoša ranga mazāk dominantu mātīti un ar dažām vēl zemāka ranga mātītēm.[4] Dominanta mātīte agresīvi padzīs mazāk dominantu tēviņu. Dzīvnieki viens otru pirms sapārošanās rūpīgi aposta, tādējādi nosakot partnera atbilstību. Pārošanās notiek alā zem zemes. Pēc sapārošanās tēviņš ar izdalījumiem iezīmē mātītes alu.[4] Ja apstākļi mazuļu dzimšanai ir pārāk nepiemēroti, mātīte var atlikt embrija attīstību, līdz apstākļi kļūst pieņemami. Labos barošanās gados mātītei var būt līdz 4 metieniem sezonā. Par mazuļiem rūpējas tikai mātīte.[4]
Grūsnības periods ir ļoti īss, apmēram 12—14 dienas. Tas ir viens no īsākajiem grūsnības periodiem no visiem zīdītājiem.[5] Mazuļi piedzimstot ir ļoti maziņi, apmēram 0,6 cm lieli, turklāt tie ir ļoti minimāli attīstījušies, atgādinot embriju. Parasti piedzimst 1—3 mazuļi, bet labos barošanās apstākļos reizēm piedzimst 4 mazuļi.[6] Tūlīt pēc piedzimšanas mazuļi ierāpjas somā un piestiprinās pie zīdekļa. Somu tie pamet 70—75 dienu vecumā. Šajā laikā trušbandikuti ir krietni paaugušies un sver apmēram 200 gramus. Mātītei četri zīdekļi piemēroti tikko dzimušo mazuļu zīdīšanai, bet četri paredzēti tiem mazuļiem, kas atstājuši somu. Katra zīdekļu grupa ražo atšķirīgu pienu. Kad mazuļi somu ir pametuši, tie vairs tajā neatgriežas — seko periods, kurā mazuļi paliek paslēpušies alas migā, kamēr māte dodas barības meklējumos. Tas ilgst apmēram 2—3 nedēlas, mātei turpinot zīdīt mazuļus, līdz tie kļūst patstāvīgi. Pēc tam jaunie trušbandikuti pamet mātes alu.[4] Laikā, kad mazuļi pamet somu, mātīte parasti ir jau sapārojusies un drīz vien piedzimst nākamais metiens, mazuļiem ieņemot somu un piestiprinoties pie zīdekļiem. Tādējādi mātīte baro gan jaunos mazulīšu somā, gan vecākos ārpus somas.[4]
Mātītes dzimumbriedumu sasniedz 5 mēnešu vecumā, tēviņš 8 mēnešos.[4] Trušbandikuta dzīves ilgums nebrīvē ir vismaz 5 gadi, dažiem īpatņiem sasniedzot 10 gadu vecumu.[7] Savvaļā tikai 25% jauno trušbandikutu nobriest un kļūst par dzimumnobriedušiem īpatņiem, pārējie kļūst par medījumu dažādiem plēsējiem.[4]
Trušbandikuti un cilvēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Līdz pat 19. gadsimtam un 20. gadsimta sākumam, kad sākās strauja pārmaiņas, šo dzīvnieku populācijas lielums bija nemainīgs. Trušbandikuti visā izplatības reģionā bija sastopami ļoti lielā skaitā. Situācija mainījās, kad Austrālijā parādījās ieceļotāji no Eiropas. Viņi, apmetoties jaunās teritorijās, pārvērta pirmatnējo ainavu. Milzīgas zālāju platības tika pārveidotas par ganībām. Turklāt jaunu sugu parādīšanās negatīvi ietekmēja trušbandikutu populāciju. Eiropiešu ieveda trušus, kas kļuva par konkurentiem barības ieguvē. Trušbandikuti bija arī viegls medījums lapsām.[8]
Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Trušbandikutam ir 2 pasugas:[1]
- Macrotis lagotis lagotis — sastopams Rietumaustrālijā un Ziemeļu teritorijā;
- Macrotis lagotis sagitta — sastopams Kvīnslendas dienvidos.
Radniecīgās sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Trušbandikuts ir radniecīgs bandikutiem (Peramelidae), bet vistuvākradniecīgs tam bija otra trušbandiktu suga — izmirušais mazais trušbandikuts (Macrotis lecura).
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 «ARKive: Greater bilby (Macrotis lagotis)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 21. martā. Skatīts: 2014. gada 28. jūlijā. Arhivēts 2014. gada 21. martā, Wayback Machine vietnē.
- ↑ 2,0 2,1 IUCN: Macrotis lagotis
- ↑ 3,0 3,1 3,2 Fauna of Australia: Thylacomyidae
- ↑ 4,00 4,01 4,02 4,03 4,04 4,05 4,06 4,07 4,08 4,09 4,10 4,11 4,12 4,13 4,14 4,15 4,16 4,17 ADW: Macrotis lagotis
- ↑ Gordon, Greg (1984). Macdonald, D., ed. The Encyclopedia of Mammals. New York: Facts on File. pp. 846–9. ISBN 0-87196-871-1.
- ↑ Southgate, R; Christie, P.; Bellchambers, K (2000). "Breeding biology of captive, reintroduced and wild greater bilbies, Macrotis lagotis (Marsupialia : Peramelidae". Wildlife Research 27 (6): 621–628. doi:10.1071/wr99104
- ↑ Jackson, Stephen (2007). Australian Mammals: Biology and Captive Management. CSIRO Publishing. ISBN 9780643095076.
- ↑ Dzīvnieku pasaulē, Izdevējs UAB IMP BALTIC, 88 karte, ISBN 9986-9333-7-4