Lielbritānijas Karaliste

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Karalistes karogs

Lielbritānijas karaliste (angļu: Kingdom of Great Britain) jeb Apvienotā Lielbritānijas karaliste (angļu: United Kingdom of Great Britain) tika izveidota, apvienojoties ūnijā Anglijas karalistei un Skotijas karalistei 1707. gadā, un pastāvēja līdz 1801. gadam, kad to pārdēvēja par Lielbritānijas un Īrijas Apvienoto Karalisti.

Iekšpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1707. gadā Anglija un Skotija apvienojās vienā valstī ar kopīgu parlamentu, robežām, naudu un nodokļiem. Iekšpolitikā valdīja koorupcija - parlamenta deputātu balsis un mandātus pirka un pārdod gandrīz vai oficiāli. Čarlzs Eduards Stjuarts ieradās Skotijā, mēģinot atgūt Skotijas troni (1745-1748).

Viljams Pits jaunākais (1759-1806) kā premjerministrs pilnībā atbrīvojās no karaļa varas, apkaroja parlamenta deputātu korupciju, izveidoja parlamentāro monarhiju: faktiskā vara parlamenta rokās, valdība politiski atbildīga parlamentam. 1794. gadā apturēja Habeas Corpus Act darbību.

Ārpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

18. gs. sākumā Eiropu pārņēma karš par Spānijas mantojumu (Lielbritānija, Holande, Austrija, Zviedrija pret Franciju, Spāniju un Bavāriju). Lielbritānija centās konfliktu uzkurināt vēl vairāk, lai nepieļautu Spānijas un Francijas tuvināšanos. Bez tam, konfliktā novājinātās Eiropas lielvalstis nespēja aizkavēt Lielbritānijas aktivitātes Amerikās un un Āzijā, kur Lielbritānija nostiprinājās gan teritoriāli, gan ekonomiski. 1703. gadā Lielbritānija ieņēma Gibraltāru.

Lielā Ziemeļu kara laikā Lielbritānija aktīvi atbalstīja Krieviju, lai sagrautu Zviedrijas dominanti Baltijas jūras tirdzniecībā. 1713. gadā ar Utrehtas mieru panāca, ka Francija atteicās atbalstīt Stjuartus. Ieguva Hudzonas upes baseinu, Ņūfaundlendu, Jaunkaledoniju; monopoltiesības uz vergu tirdzniecību Spānijas kolonijās. Nīderlande bija izpostīta, un vairs nevarēja konkurēt ar Lielbritāniju. Lielbritānijas kara flotē bija 250 kaujas kuģi, sākās ekonomiskais uzplaukums.

1714. gadā tronī kāpa Hanoveres dinastija. Georgs I gandrīz nemaz neiejaucās parlamenta darbā, un vienīgā tā vēlme bija ar Lielbritānijas spēkiem aizstāvēt Hanoveru pret kaimiņu tīkojumiem. 1718. gadā savienība ar Austriju un Franciju pret Spāniju - tā rezultātā ievērojami pieauga Lielbritānijas ietekme Amerikā. 1739. gadā Spānija sāka apkarot kontrabandistus savās kolonijās, kas izraisīja Lielbritānijas uzbrukumu tai. Šajā laikā Lielbritānija praktiski neiejaucās starptautiskajos konfliktos, ārpolitikā vadoties tikai no savām ekonomiskajām interesēm. 1740. gadā Lielbritānija aktīvi iesaistījās karā par Austrijas mantojumu, atbalstot Prūsiju un novājinot Austriju, taču pēc 1742. gada sāka atbalstīt Austriju.

Septiņgadu karā (1756-1763) Anglija finansiāli atbalstija Prūsiju, karoja ar Franciju. Tādā veidā tika novājināti Habsburgi. Aktīva cīņa ar Franciju par hegemoniju uz jūras. 1762. gadā pieteica karu Spānijai un atņēma tai Kubu un Filipīnas. 1763. gadā Lielbritānija ieguva Kanādu, Luizianu, Floridu (Senegalā), salas Karību jūrā un Vidusjūrā.

Koloniālpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1767. gadā ierīkoja Ziemeļmerikas kolonijās preču muitnīcas, kas izraisīja pirmos konfliktus ar kolonistiem. 1773. gadā notika t.s. Bostonas tējas dumpis. 1775. gadā notika pirmās bruņotās sadursmes starp karaspēku un kolonistu miliciju. 1776. gadā 13 kolonijas pasludināja neatkarību no metropoles. 1777. gadā kolonijas izveido federāciju - ASV; aktīva karadarbība ar metropoles armiju.

Divas tendences ārpolitikā - attiecības ar dumpīgajām kolonijām, un attiecības ar Eiropas valstīm, lai tās neatbalstītu koloniju separātismu. Francija aktīvi atbalstīja dumpīgās kolonijas gan diplomātiski, gan finansiāli, gan militāri. 1778. gadā Lielbritānija pieteica karu Francijai (kura bija oficiāli atzinusi ASV un sāka tai palīdzēt). 1779. gadā karā iesaistās Francijas sabiedrotā Spānija. 1780. gadā Lielbritānija pieteica karu Holandei. Pēc sakāves 1783. gadā Lielbritānija atzina koloniju neatkarību, taču līdz pat 2. Neatkarības karam neatmeta mēģinājumus tās atkal atgūt.

1793. gadā pēc Luija XVI nāves Lielbritānija pieteica karu Francijai. Kontinentā tās karadarbība ne visai neveiksmīga, taču bija plaši ieguvumi kolonijās (atņemot tās arī Francijas piespiedu sabiedrotajiem). Savukārt Francija aktīvi atbalstīja īru sacelšanos 1796. gadā.

Sākot ar 1798. gadu Lielbritānija aktīvi tuvinājās Krievijas impērijai un ieņēma vadošo lomu cīņā pret Napoleona Franciju. Kara laikā un pēc uzvaras (Vīnes kongresa laikā) aktīvi īstenoja savu veco ārpolitikas taktiku - kamēr Eiropā karo, aktivizēt savu darbību kolonijās. Vīnes kongress atzina visus Lielbritānijas koloniālos iekarojumus.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]