Lielie Kangari

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Rīgas - Ērgļu autoceļš Lielajos Kangaros

Lielie Kangari ir lielākais osu valnis jeb grēda Latvijā, kā arī tāda paša nosaukuma dabas liegums. Tie atrodas Ropažu novadā un Ogres novada Suntažu pagastā, 3,5 km no Juglas ciema.

Grēdas relatīvais augstums svārstās no 10 līdz pat 27 metriem. Absolūtais augstums sasniedz 72 metrus vjl. Kopējais vaļņa garums ir ap 26 kilometriem, bet pats augstākais posms, ko parasti saprot un apzīmē ar vārdu salikumu "Lielie Kangari" ir aptuveni 7 kilometrus garš.

Dabas liegums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1957. gadā tagadējā Suntažu pagasta teritorijā tika nodibināta dabas aizsardzības teritorija - liegums, 1977. gadā osu grēda izdalīta kā kompleksais dabas liegums. Tas paplašināts 2004. gadā, iekļaujot teritorijā ievērojamas platības Ropažu novadā. Aizsargājamā teritorijā ietilpst gan pati osu grēda, gan arī blakus esošās dabas teritorijas un reti biotopi. Liegumā ietilpst arī Lielais Kangaru purvs un Kangaru ezers. Sastopami arī aizsargājami augi, no kuriem 17 sugas ir aizsargājamas un novērojama savdabīga purva veģetācija grēdas piekājē.[1] Dabas lieguma teritorijā Suntažu pagasta daļā atrodas arī neliels Mazās Juglas upes krasta posms kā arī teikās plaši pieminētais Ķoderu pilskalns jeb Lielā Vīra gulta, ko tūristiem viegli atrast, braucot no Rīgas uz Ērgļiem pa P4 ceļu tūlīt aiz Kangaru kalnu grēdas beigām - ap 300 m pirms autobusu pieturas Ķoderes (norāde un taciņa pa labi). Pats pilskalns redzams kā piepacelts divkuprains paugurs pa labi no ceļa. Savukārt blakus Kangaru ezeram izveidotās dabas takas malā atrodas Burlakkalniņš - vieta, kur agrāk slēpušies lielceļu laupītāji, bet 2. pasaules kara laikā - nacionālie partizāni Ezeriņa vadībā.

Dabas lieguma statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru Kabineta 1999. gada 15. jūnija "Noteikumi par dabas liegumiem".

2008. gadā tika slēgta satiksme un 2011. gadā demontētas sliedes dzelzceļa līnijā Saurieši-Ērgļi posmā Remīne-Augšciems, kas tieši robežojas ar Kangaru dabas liegumu.

Saimnieciskā darbība lieguma apkārtnē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielos Kangarus šķērso reģionālais autoceļš P4 (Rīga-Ērgļi), kas šajā posmā ir ar īpaši izteiktiem un asiem līkumiem un Latvijas apstākļiem ļoti ievērojamām nogāzēm, kas dažviet pārsniedz 20 metrus. Šis ceļa posms īpašs arī ar to, ka tas pielāgots un izbūvēts atbilstoši kalna reljefam. Tas ir viens no gleznainākajiem, skaistākajiem ceļu posmiem Latvijā. Ziemā, atkalā, kad ir ļoti slidens, šis Rīgas - Ērgļu ceļš, sevišķi posmā no Vāverkroga līdz gandrīz Juglai (vēsturiski - Annasmuižai), ir parastiem autobraucējiem bīstams, taču ļoti iecienīts asu izjūtu profesionāliem autorallija braucējiem.[nepieciešama atsauce] Jaunākā informācija liecina, ka 2013.-2014. gadā AS "Latvijas Valsts ceļi" plāno asfaltēt ceļu P4 cauri Kangaru kalniem posmā Vāverkrogs - Jugla.[nepieciešama atsauce] Drīzumā tiks sākta arī dolomīta karjeru "Dutkas" un "Jaundutkas" ekspluatācija tiešā dabas lieguma tuvumā netālu no Jaundutku, Dutku, Vāverliepu, Ezerkalnu mājām un bijušās Remīnes stacijas, tieši robežojoties ar esošo dabas liegumu.[nepieciešama atsauce] Lai gan ietekmes uz vidi novērtējums bijis pozitīvs, pastāv iespējas, ka dolomīta ieguves rezultātā var kristies Kangaru purva gruntsūdens līmenis.[nepieciešama atsauce]

Teikas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kādreiz Velns nesis smiltis uz Rīgu, ar ko Rīgu mūrēt. Ceļš gājis pāri purvam. Velnam uznācis miegs, tāpēc apgūlies turpat purvā. Pa to laiku bērni izgriezuši maisam caurumu. Velns pamodies, neko nemanījis, paceļ maisu plecos un prom uz Rīgu. Bet smiltis birst laukā. Tā radās Kangaru kalni, Velna taisīti. Velna gulta esot purvā redzama: kur galva gulējusi, tas gals augstāks.(1985, 850. Madonas Kārzdabā 1968.)[2]

No Rīgas-Ērgļu lielceļa, lejup uz Kangaru ezeru atiet taciņa, kura tālāk kļūst mitra un purvaina, un aizved uz senledāja veidotu nogulumiežu salu apkārtējā Lielkangaru purvā, kas nosaukta par Burlaku kalniņu. Tajā pēc vietējo cilvēku nostāstiem kādreiz mituši, slēpušies lielceļa laupītāji, kuri pa taisno izejot cauri purvam lielceļa virzienā līdz pakalnam, no kura uzglūnējuši un uzbrukuši zemniekiem, kas tolaik (ap 1870. gadu) pa lielceļu zirgu pajūgos pilniem piekrautiem ar mantām, braukuši no Rīgas tirgus uz Vidzemi. Taču braucēji to ir ņēmuši vērā un nav bijuši vieglu roku ņemami. Pirms Lielajiem Kangariem zemnieki ar saviem vezumiem mēdza sapulcēties garā karavānā, apgādājās ar rungām un vālēm, lai vienoti spētu turēties burlakiem pretī. Tāpat zemnieki darījuši arī uz Rīgu braucot, - caur Kangariem vienatnē vai divatā nekad nebraucot. Pēdējais krogs pirms Kangaru kalniem bija Ķoderes, bet pirmais aiz Kanagiem - Vāveres krogs. Tomēr šajos krogos vairums bez spiestas vajadzības parasti nepiestāja - runājuši, ka krodzinieki tur uz vienu roku ar laupītājiem un maksājot viņiem nodevas. Braucot uz Rīgas pusi, septīto ceļa līkumu Lielajos Kangaros sauc par Bendes leju. Tieši tur visbiežāk esot notikusi ratu un braucēju aplaupīšana. Slīpi pāri ceļam te novilkta stieple tā, lai zirgs, piegājis pie tās, gar to noietu no ceļa un vezums nogāztos gravā. Tad pajūgs parasti esot apgāzies, viss vedums izbiris un burlakiem, laupītājiem ir bijis vieglāk aplaupīt. Laupītājus esot galvenokārt interesējusi vestā manta un nauda, tāpēc parasti zemnieki neesot tikuši mušīti (nostāstam ir dažādi varianti).[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]