Lietuvas—Maskavijas kari
Lietuvas—Maskavijas kari attiecas uz militārajiem konfliktiem starp Lietuvas lielkņazisti un Maskaviju. Pēc vairākām Maskavas valdnieku Ivana III un Vasīlija III uzvarām, Lietuvas lielkņaziste zaudēja lielu daļu no tās iepriekš kontrolētajām Kijivas Krievzemes teritorijām. Militārās neveiksmes spieda Lietuvu aizvien vairāk sadarboties ar Poliju. Regulāri kari ar Krievijas caristi notika arī vēlākās Polijas—Lietuvas ūnijas laikā. Krievijas Impērijas izveidošanās un spēka pieaugums noveda pie Polijas—Lietuvas valsts sadalīšanas un pastāvēšanas beigām.
1368.—1372. gada karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1362. gadā Lietuva ieguva Kijivu un tās apkārtnes zemes, nonākot tiešā kontaktā ar Maskaviju. Pirmie lietuviešu iebrukumi Maskavijas teritorijā notika 1363. gadā, bet pirmie nopietnie konflikti notika dažus gadus vēlāk. 1368. gadā par Tveras kņazu kļuva Mihails II, kam bija sliktas attiecības ar Maskavu, kuras valdnieks Dmitrijs Donskis viņu ielūdza uz sarunām, un kādu laiku noturēja gūstā. Pēc atbrīvošanas Mihails II vērsās pēc palīdzības pie dižkunigaiša Aļģirda, kas bija precējies ar Mihaila māsu. Kopā ar Tveras karaspēku Aļģirds trīs reizes neveiksmīgi mēģināja ieņemt Maskavu, bet Dmitrijam Donskim izdevās pilsētu nosargāt, lielā mērā pateicoties jaunuzbūvētajam Maskavas kremlim. Šie kari bija neizdevīgi Lietuvai, kas to beigās zaudēja savienību ar nozīmīgo Tveras lielkņazisti.
1368. gadā Aļģirds kopā ar Tveras un Smoļenskas vienībām devās pirmajā lielajā karagājienā uz Maskavu. Pēc vairākām uzvarām un pilsētas apkārtnes izlaupīšanas viņam neizdevās ieņemt kremli. Ilgstošs aplenkums laikam nebija plānots, jo lietuvieši devās prom jau pēc trīs dienām.
Uzzinot par Lietuvas neveiksmi karā ar Vācu ordeni, 1370. gada sākumā Maskavija uzbruka Tverai un Brjanskai. Aļģirds ar sabiedrotajiem atgriezās, nopostot Volokolamskas apkārtni, taču neieņemot pilsētu. Tam sekoja Maskavas aplenkums, taču uzzinot par Maskavas sabiedroto karaspēka tuvošanos, Aļģirds atgriezās Lietuvā.
1372. gadā lietuviešu armija Ķēstuta vadībā izpostīja Maskavas apkārtni, kur ieradās arī Aļģirds ar savu karaspēku. Pēc vairākām sadursmēm tika noslēgts Ljubutskas miers. Aļģirds apņēmās turpmāk neatbalstīt Mihailu II, kurš turpināja karot ar Maskaviju un tika sakauts 1375. gadā.
Vītauta kari[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Konflikts atsākās Dmitrija Donska dēla un Vītauta Dižā vienīgās meitas Sofijas vīra Vasīlija I varas laikā. 1386. gada kaujā pie Vihras upes lietuviešu karaspēks pilnībā sakāva Smoļenskas kņazistes karaspēku, un Smoļenska nonāca Lietuvas kontrolē. 1394. gadā Vītauts izpostīja Rjazaņas kņazistes zemes, taču pēc viņa sakāves Vorsklas kaujā Smoļenska atbrīvojās no lietuviešu varas, un izveidoja savienību ar Rjazaņu. Vītauta karaspēks 1402. gadā atkal ieņēma Smoļensku, un tās kņazs Jurijs bēga uz Maskavu pie Vasīlija. Pēc tam, kad Vītauta armija uzbruka Pleskavai, tā lūdza Vasīlija I palīdzību, kurš nekādu atbalstu nesniedza, taču 1406. gadā pieteica karu Lietuvai. Abas pretējās armijas satikās, bet nesākot kauju, noslēdza pamieru uz gadu. 1407. gadā karš atsākās, Lietuvai ieņemot Odojevu un Maskavijai nopostot Dmitrovecu. Armijas satikās pie Vjazmas un atkal tika noslēgts pamiers uz gadu. Attiecības drīz pasliktināja tas, ka uz Maskavu bēga Švitrigailis, kuru Vasīlijs I laipni uzņēma, piešķirot viņam plašus zemes īpašumus. Lietuvas un Maskavijas armijas 1408. gadā satikās pie Ugras upes, taču pēc ilgstošas pretstāves, neuzsākot kauju, tika noslēgts “mūžīgais miers”. Vasīlijs I piekrita tam, ka Smoļenska paliek Vītauta kontrolē un izbeidza atbalstīt Švitrigaili. Pēc Vasīlija I nāves 1425. gadā viņa atraitne, Vītauta meita Sofija, kopā ar mazgadīgo Vasīliju II, pārcēlās pie tēva.
1408. gada miera līgumu nostiprināja 1449. gada “mūžīgais miers”, ar kuru abas puses apņēmās nedot patvērumu dumpiniekiem, un Lietuva atteicās no mēģinājumiem pakļaut Novgorodas Republikas zemes.
1487.—1494. gada karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
.png)
Ivans III pasludināja sevi par visas Krievzemes valdnieku, kas nozīmēja konfliktu ar Lietuvu. 1472. gadā Kazimirs IV noslēdza savienību ar Zelta Ordas hanu Ahmatu, kurš iebruka Maskavijā. 1478. gadā Ivans III pakļāva Novgorodas Republiku. Lietuvai bija sena vienošanās ar Novgorodu, kuru apstiprināja arī 1449. gada miera līgums ar Maskaviju, ka daži Novdorodas pierobžas apgabali maksā nodevas Lietuvai. Līdz ar Novgorodas pievienošanu Maskavijai, Ivans III pavēlēja šos maksājumus izbeigt.
Pēc vienošanās ar Kazimiru IV, 1480. gadā hans Ahmats šķērsoja Lietuvas lielkņazistes zemes, lai uzbruktu Maskavijai, taču kauja nenotika, un Maskavija atbrīvojās no Zelta Ordas kontroles. Neapmierināts ar Kazimira IV karaspēka neierašanos, Ahmats atkāpjoties izlaupīja vairākas Lietuvai piederīgas pilsētas un kņazistes.
1481. gadā Kazimirs IV sāka sarunas ar Ivanu III par jauna līguma noslēgšanu, taču 1482. gada vasarā sarunas beidzās bez rezultāta. Tikmēr Ivans III pārliecināja Krimas hanu uzbrukt Lietuvai, un 1482. gadā tas pārsteidzošā uzbrukumā izlaupīja Kijivu. Ivans III arī noslēdza pret Kazimiru IV vērstu savienību ar Ungārijas karali Māķāšu Huņadi. Lietuva veica mobilizāciju, 1482. gadā nosūtot 40 000 kareivjus Kijivas aizsardzībai, un 10 000 uz Smoļensku.
1483. gadā Tveras kņazs lauza uzticību Maskavijai un pārgāja Lietuvas pusē. 1485. gadā Ivans III atguva Tveru un 1486. gadā novērsa padzītā kņaza mēģinājumu atgriezties.
Buferjoslu starp Lietuvu un Maskaviju veidoja vairākas mazākas kņazistes ap Okas upi, kas saglabāja neatkarību, atrodoties Lietuvas pakļautībā. 1487. gadā daži kņazi pārgāja Maskavijas pakļautībā un sākās vietējo kņazu savstarpējie kari par zemju kontroli. 1492. gadā kņazu konfliktos atklāti iesaistījās Maskavijas karaspēks. Sākās Lietuvas un Maskavijas sarunas par notikušajām izmaiņām, bet 7. jūnijā Kazimirs IV nomira. Pēc viņa nāves Polijas tronī kāpa Jans I Olbrahts, bet Lietuvas tronī Aleksandrs Jagellons.
1492. gada otrajā pusē Maskavijas atbalstīto kņazu karaspēki vairākos uzbrukumos nopostīja Mcensku, Ljubucku, Serpeisku, Meščovsku, Mosaļsku, Vjazmu. Tas veicināja vēl vairāku buferjoslas kņazu pāriešanu Maskavijas pusē. Tikmēr dienvidos uzbrukumus Lietuvai veica Maskavijas sabiedrotais Krimas hans. 1492. gada beigās Smoļenskas vojevodas vadītais Lietuvas karaspēks atguva Serpeisku un Mezecku. Viņiem pretī 1493. gada janvārī devās Maskavijas un Rjazaņas karaspēks.
Neviena no pusēm atklātu karu nebija pieteikusi. Aleksandra Jagellona nosūtītā delegācija 1494. gada 5. februārī noslēdza līgumu, ar kuru Lietuva pirmo reizi brīvprātīgi attiecās no aptuveni 87 000 kv.km lielām zemēm. Lietuvas Krievzemes pakļaušanas politika bija beigusies, bet Ivans III līgumu parakstīja ar savu titulu "visas Krievzemes valdnieks". Līdz ar līguma noslēgšanu, attiecību nostiprināšanai Aleksandrs Jagellons apprecēja Ivana III meitu Helēnu.
1500.—1503. gada karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Laikā kopš iepriekšējā kara Maskavijas pusē pārgāja vēl vairāki kņazi, kas aizbildinājās ar Lietuvas centieniem uzspiest katoļticību. 1500. gadā par vēlmi pāriet Maskavas pusē paziņoja vēl vairāki pierobežas zemju kņazi. Negaidot Lietuvas reakciju, Ivans III izlēma maijā sākt karu. Ivans III izmantoja laiku, kad Polija un Ungārija kopīgi karoja pret Osmaņu impēriju, tādējādi nespējot sniegt palīdzību Lietuvai.
Maskavija ātri ieņēma Brjansku, Mcensku, Gomeļu, Čerņigovu, Dorogobužu un citas pilsētas, daudzas no kurām padevās brīvprātīgi. Otrs uzbrukuma virziens bija vērsts uz Kijivas apkārtni. 1500. gada 14. jūlijā Lietuva cieta smagu sakāvi Vedrošas kaujā un hetmanis Konstantins Ostrožskis krita gūstā. Krimas haniste tikmēr smagi izpostīja Lietuvas lielkņazistes dienvidus.
1501. gada jūnijā mira Polijas karalis Jans I Olbrahts un viņa brāli Aleksandru Jagellonu tagad vairāk uztrauca troņa mantošanas jautājumi. Novembrī Lietuva cieta jaunu sakāvi Mstislavļas kaujā. Vienlaikus, ar Maskaviju sabiedrotā Krimas haniste smagi sakāva Lietuvas sabiedroto Zelta Ordu.
1501. gadā karā kā Lietuvas sabiedrotais iesaistījās Livonijas ordenis, kas 1501. gada augustā uzvarēja Serecas kaujā. 1502. gadā Livonijas ordenis divas reizes nesekmīgi mēģināja ieņemt Pleskavu, bet septembrī uzvarēja Smoļinas kaujā.
Ņemot vērā militārās neveiksmes un postošos reidus, ko veica 90 000 kareivju lielā Krimas hana armija, Aleksandrs vēlējās ātri izbeigt karu. 1503. gada 25. martā, ar Vladislava II starpniecību, tika noslēgts pamiers uz 6 gadiem. Lietuva zaudēja apmēram 210 000 kv.km. lielu teritoriju, jeb 1/3 no valsts kopējās teritorijas. Tam sekoja 2. aprīļa Maskavijas pamiera līgums ar Livoniju, kas palika spēkā līdz pat Livonijas karam.
1507.—1508. gada karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Aleksands Jagellons nomira 1506. gadā. Vasilijs III, kurš bija tuvs Jagellonu radinieks, izvirzīja savu kandidatūru Polijas karaļa amatam. Par karali kļuva Sigismunds I Vecais, kurš 1507. gadā Maskavai pieprasīja atdot 1503. gadā zaudētās teritorijas. Tajā pašā laikā Krimas hans lauza savienību ar Maskaviju, un nosūtīja Sigismundam “jarliku” ar atļauju iekarot Novgorodas, Pleskavas un Rjazaņas zemes. Lietuvas armija iebruka Čerņigovas un Brjanskas zemēs, kamēr Krimas hanistes karaspēks siroja Okas piekrastes kņazistēs. 9. augustā Maskavijas karaspēks tatārus sakāva.
Karu sarežģīja Aleksandra Jagellona favorīta Mihaila Gļinska dumpis 1508. gadā. Gļinska karaspēks aplenca Minsku un Slucku, kamēr Maskavijas karaspēks sāka Oršas aplenkumu. Pēc dumpinieku sakaušanas 1508. gada septembrī sākās miera sarunas, kas beidzās ar miera līguma parakstīšanu 8. oktobrī. Lietuva atguva Ljubečas pilsētas apkārtni, bet kopumā spēkā palika 1503. gada robežas. Gļinsku dzimtai ar kustamo īpašumu ļāva pārcelties uz Maskaviju. Tikmēr Krimas haniste no 1508. līdz 1512. gadam veica uzbrukumus Lietuvai.
1512.—1522. gada karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
.jpg)
Attiecības saglabājās sliktas, Sigismundam I pieprasot Gļinska izdošanu, bet Vasilijam III aizstāvot savu atraitnēs palikušo māsu Helēnu. Ceļu uz karu paātrināja abu valstu attiecības ar kaimiņvalstīm. Sigismunds I sāka maksāt Krimas hanistei, lai tā veiktu uzbrukumus Maskavijai. Tikmēr Vācu ordeņa mestrs Albrehts Hoencollerns nevēlējās atzīt 1466. gada līgumā noteikto Polijas virskundzību un Vasilijs III cerēja, ka Polija būs aizņemta ar šo konfliktu, kas 1519. gadā tiešām noveda pie Vācu ordeņa kara ar Poliju. 1512. gada decembrī Maskavija sāka uzbrukumu Smoļenskai, kas pēc atkārtotiem aplenkumiem krita 1514. gada 1. augustā.
Lietuva guva virkni uzvaru 1512., 1514. un 1518. gados, taču nespēja atgūt Smoļensku. 1512., 1517. un 1521. gadā ar Lietuvu sabiedrotā Krimas haniste iebruka Maskavijā. 1513. gadā Ivans III noslēdza pret Poliju vērstu savienību ar Svēto Romas impēriju. 1515. un 1516. gados abas puses izvairījās no lielām kaujām, nodarbojoties ar pretinieka teritoriju postīšanu, kamēr Krimas hanistes karaspēks nodarbojās ar abu valstu izlaupīšanu.
1515. gadā Vīnē tikās Svētās Romas impērijas imperators Maksimiliāns I, Sigismunds I un viņa brālis, Ungārijas un Bohēmijas karalis Vladislavs II Jagellons. Lai izbeigtu Maksimiliāna I sadarbību ar Vasīliju III, abi Jagellonu valdnieki piekāpās vairākos teritoriālajos strīdos. Vienošanos nostiprināja ar dinastiskām laulībām.
1517. gadā Lietuva sāka spēcīgu uzbrukumu no Polockas, taču pie Opočkas cietokšņa cieta sakāvi un atkāpās. Zinot, ka Lietuva finansiāli vairs nespēja turpināt karu, Ivans III uzstāja uz tiesībām paturēt Smoļensku.
1518. un 1519. gadā Maskavijas kavalērija iebruka dziļi Lietuvā, apdraudot Mogiļevu, Minsku, Vitebsku un Polocku, taču vairāk nodarbojoties ar postīšanu nekā mēģinājumiem ieņemt pilsētas.
1521. gadā Sigismunds I sakāva Vācu ordeni un kopā ar Kazaņas un Krimas hanistēm sāka uzbrukumu Maskavijai. Krimas haniste smagi izpostīja Maskavas apkārtni. 1522. gadā tika noslēgts 5 gadu pamiers, kas Smoļensku atstāja Maskavijai, taču vienlaikus tā atteicās no pretenzijām uz Kijivu, Polocku un Vitebsku. Pamieru vēlāk atkārtoti pagarināja līdz 1534. gadam.
1534.—1537. gada karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vasilijs III mira 1533. gadā, troni atstājot 3 gadus vecajam Ivanam IV, par kura reģenti kļuva viņa māte, Mihaila Gļinska meita Jeļena Gļinska. Sigismunds I izmantoja situāciju, lai pieprasītu atgriezties pie 1508. gada robežām (atgūstot Smoļensku). Pēc prasības noraidīšanas Lietuva sāka karu. Viena armijas daļa Kijivas vojevodas vadībā ieņēma Radogošu, bet nespēja ieņemt Čerņigovu, Starodubu un Počepu. Otra daļa devās uz Smoļensku, kuru arī nespēja ieņemt. Trešā daļa palika Mogiļevā, kā aizmugures rezerve.
Lietuvieši kopā ar sabiedrotajiem tatāriem izpostīja Čerņigovas, Novhorodas-Siverskas, Radogoščas, Starodubas un Brjanskas apkārtni. 1534. gada rudenī Sigismunds I lielāko daļu karaspēka demobilizēja. To izmantoja Maskavijas karaspēks, iebrūkot dziļi Lietuvā. 60 000—70 000 kareivju lielā armija nemēģināja ieņemt pilsētas, bet nodarbojās ar laupīšanu un postīšanu, tā graujot Lietuvas vēlmi turpināt karu. Pie Sebežas ezera viņi uzcēla koka cietoksni, ko izmantoja kā bāzi.
Lietuvieši pretuzbrukumā 1535. gadā ieņēma Gomeļu un Starodubu, kamēr Rjazaņas zemēs iebruka Krimas hanistes karaspēks. No savas Sebežas bāzes Maskavijas karaspēks uzbruka un nopostīja Vitebsku. Lietuviešu mēģinājumi 1535. gada sākumā ieņemt Sebežu beidzās ar neveiksmi.
1537. gada 18. februārī Maskavā tika noslēgts pamiers uz 5 gadiem, ar kuru Lietuva ieguva Gomeļu, bet Maskavija Sebežu. Šis karš demonstrēja aizvien pieaugošo Lietuvas vājumu. Mobilizētie karavīri karoja slikti, bet profesionālo karavīru algošanai trūka naudas. Lietuvai regulāri nācās lūgt Polijas militāro palīdzību.
Livonijas karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1547. gadā Ivans IV kronējās par caru, un Maskavija kļuva par Krievijas caristi. 1568. gadā Krievija iebruka Livonijā, sākot Livonijas karu, kas ar pārtraukumiem turpinājās līdz 1582. gadam, kad tika noslēgts Jamas Zapoļskas miera līgums, ar kuru Ivans IV atteicās no iekarojumiem Livonijā. Miers turpinājās līdz 1605. gadam, kad Polijas—Lietuvas ūnijas karaspēks iebruka Krievijā.