Lietuvas 1926. gada apvērsums

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Antans Smetona un viņa partija bija galvenie ieguvēji no apvērsuma

Lietuvas 1926. gada apvērsums (lietuviešu: 1926-ųjų perversmas, tautā saukts arī par "tautinieku apvērsumu") bija militārs valsts apvērsums Lietuvā, kurā tika gāzta demokrātiski ievēlētā valdība un tās vietā nāca autoritārs režīms Antana Smetonas vadībā. Apvērsums norisinājās 1926. gadā no 16. decembra nakts līdz 17. decembra pēcpusdienai.

Apvērsuma rīkotāji un veicēji primāri bija militāristi, mūsdienās pastāv dažādi viedokļi, cik liela bija A. Smetona loma apvērsuma sagatavošanā. Apvērsumā pie varas nāca tolaik konservatīvākā lietuviešu partija — Lietuvas Nacionālā apvienība jeb "tautinieki".[1] Pirms apvērsuma tā bija salīdzinoši jauna un maz ietekmīga partija, kuras rindās bija tikai ap 2000 biedru, 1926. gada parlamenta vēlēšanās tā Seimā ieguva tikai trīs deputātu krēslus.[2]

Savukārt Lietuvas Kristīgo demokrātu partija, kurai bija lielākais deputātu skaits Seimā, sadarbojās ar militāristiem, kas veica apvērsumu, dodot leģitimitāti apvērsumam, bet tā atteicās ieņemt galvenos amatus jaunajā valdībā un pameta to 1927. gada maijā. Pēc tam tā pārtrauca spēlēt tiešu lomu politiskajā dzīvē. Savukārt Smetona un viņa partija palika pie varas līdz pat valsts bojāejai 1940. gadā, kad tās pastāvēšanu pārtrauca padomju okupācija.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Polijas dalīšanā 1795. gadā Lietuva tika inkorporēta Krievijas impērijā, savukārt Pirmā pasaules kara laikā to okupēja Vācijas impērija. Ar Lietuvas neatkarības deklarāciju 1918. gada 16. februārī tika proklamēta patstāvīga Lietuvas valsts izveide. Tomēr vēl nākamos divus gadus valsts bija ierauta militārajā konfliktā — Lietuvas brīvības cīņās, atliekot tās starptautisko atzīšanu un pastāvīgu politisko institūciju izveidi. Jaunizveidotajai Lietuvas armijai, lai nosargātu neatkarību, nācās cīnīties ar lielinieku, bermontiešu un arī poļu karaspēku. 1920. gada oktobrī Polija anektēja Viļņu — Lietuvas vēsturisko galvaspilsētu, kā arī tai pieguļošās teritorijas. Vēlāk, starpkaru periodā šī pretrunīgi vērtētā rīcība radīja aizvien pieaugošas nesaskaņas starp abām valstīm. Lietuvas otrā lielākā pilsēta — Kauņa tika pasludināta par valsts pagaidu galvaspilsētu.

Lietuvas Satversmes sapulce, kas 1919. gada aprīlī tika ievēlēta tautas vēlēšanās, izpildot savu pamatuzdevumu, 1922. gada augustā pieņēma valsts pamatlikumu — Lietuvas konstitūciju. Tā paša gada oktobrī tika ievēlēts pirmais Seims. Konstitūcijas pieņemšanas laikā starp asāk diskutētajiem jautājumiem bija valsts iekārtas uzbūve, tajā skaitā jautājums par prezidenta nozīmi un pilnvarām. Galu galā konstitūcijā tika noteikts ievērojams valdības pilnvaru ierobežojums par labu parlamentam — Seimam. Vēlēšanu kārtība paredzēja, ka tauta ik pēc trim gadiem ievēl jaunu parlamentu, kas savukārt ik reizi ievēl prezidentu. Prezidentam bija piešķirtas pilnvaras uzaicināt valdības vadīšanai premjerministru, kuram piekrita ministru uzaicināšana valdībā. Prezidenta ievēlēšana bija aprobežota ar diviem termiņiem pēc kārtas.[3] Praksē parlamentārā sistēma Lietuvā izrādījās nestabila — no 1918. līdz 1926. gadam kopumā tika izveidoti deviņi ministru kabineti.[4]

Galvenie politiskie līderi, kas darbojās politikā apvērsuma priekšvakarā, bija aktīvi piedalījušies cīņā par valsts neatkarību, kā arī līdzdarbojušies pirmajos tās pastāvēšanas gados. Antans Smetona bija pirmais Lietuvas prezidents no 1919. aprīļa līdz 1920. gada jūnijam. Lai arī vēlāk viņš attālinājās no aktīvās politikas, tomēr presē Smetona publicēja kritiskus rakstus par politiku, 1923. gadā par savu darbību publicistikā viņš bija spiests neilgu laiku pavadīt cietumā.[5] Augustīns Voldemārs pārstāvēja Lietuvu Brestļitovskas miera līguma sarunā un vēlāk bija premjerministrs, aizsardzības un ārlietu ministrs. No darba valdībā atkāpies 1920. gadā, arī Voldemārs pievērsās politiskajai publicistiskai, par ko līdzīgi Smetonam uz neilgu laiku tika ieslodzīts cietumā.[6] Kazis Griņus bija vadījis pēckara I repatriācijas komisiju un vēlāk sesto ministru kabinetu, tāpat Griņus bija pirmā un otrā Seima deputāts.[7] Mikolas Sleževičs bija pirmais Lietuvas premjerministrs no 1918. līdz 1919. gadam, 1920. gadā vadījis Lietuvas Bruņoto spēku izveidi, kā arī bija otrā Seima deputāts.[8]

Trešā Seima vēlēšanas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1926. gada vēlēšanu rezultāti[9]
Partija Vietas
Kristīgo demokrātu partija (krikdemai) 30
Zemnieku tautinieku savienība (liaudininkai) 22
Sociāldemokrātu partija (socdemai) 15
Nacionālistu partija (tautininkai) 3
Zemnieku partija 2
Minoritātes (vācieši, ebreji un poļi) 13
Kopā 85

1926. gadā no 8. līdz 10. maijam notika trešā Seima vēlēšanas. Pirmo reizi kopš 1920. gada Lietuvas Kristīgo demokrātu partija, kuru atbalstīja katoļu baznīca un tās garīdzniecība, vēlēšanās neieguva vairākumu. Vēlētāji bija vīlušies partijā, jo tās biedri bija iejaukti vairākos skandālos, kas bija saistīti ar finansēm — Jozus Purickas bija izmantojis diplomātiskās privilēģijas, lai ievestu Maskavā iegādātu kokaīnu un saharīnu, Eliziejs Draugelis un Petrs Josikus valsts vajadzībām bija iegādājies lētus un zemas kvalitātes kūpinātu cūku taukus no Vācijas tā vietā, lai iegādātos tos no Lietuvas zemniekiem, un Vītauts Petrulis, finanšu ministrs bija pārskaitījis ievērojamu naudas summu no valsts budžeta savā personīgajā kontā.[10] Arī partijas realizētā politika, lai novērstu ekonomiskās krīzes padziļināšanos valstī, izrādījās neefektīva.[11] Vienlaikus valstī pieauga spriedze saistībā ar Vatikāna un Polijas 1925. gada konkordāta līgumu, ar kuru tika atzīta Viļņas katoļu baznīcas pakļautība Polijai katoļu baznīcai, neskatoties uz Lietuvas pieprasījumiem, lai Viļņas katoļu baznīca tiktu pārraudzīta tieši no Vatikāna, kas gan neatbilda Vatikāna tradīcijām vai politikai.[12] Vēlētāju skatījumā pāvests bija atzinis poļu pretenzijas uz Viļņu par pamatotām, kas noveda pie partijas prestiža krituma.[4] Diplomātiskās attiecības ar Vatikānu tika sarautas[12] un tās neuzlabojās arī pēc pāvesta Pija XI 1926. gada aprīļa vienpusējā lēmuma par lietuviešu garīgās provinces reorganizāciju, neskatoties uz lietuviešu prasībām un iebildēm.[13]

Pēc vēlēšanām Zemnieku tautas apvienība un sociāldemokrāti izveidoja kreiso koalīciju, atstājot kristīgos demokrātus opozīcijā. Tomēr šīm divām partijām nebija vairākuma parlamentā, līdz ar to tām nācās uzaicināt koalīcijā piedalīties arī minoritātes — vāciešus no Klaipēdas, poļus un ebrejus.[1] 7. jūnijā Kazis Griņus tika ievēlēts par trešo Lietuvas prezidentu un Mikolas Sleževičus kļuva par premjerministru. Viņi abi pārstāvēja Zemnieku tautas apvienību.

Iemesli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par apvērsuma iemesliem vēsturnieku lokā joprojām nav vienprātības.[1] Noskaņa valstī kopumā bija satraucoša, vairāki vēsturnieki ir norādījuši uz specifiskiem precedentiem 1920. gados Eiropā, kas varēja ietekmēt situāciju, tajā skaitā Benito Musolīni 1922. gada apvērsmu Itālijā un 1926. gada apvērsumu Polijā, kuru veica Juzefs Pilsudskis.[14] Savukārt citi vēsturnieki saista apvērsumu ar daudz plašākām tendencēm Eiropā, kas 1930. gados noveda pie nedemokrātisku valdību nākšanas pie varas vairākumā Eiropu valstu. Nenobriedusī demokrātija izpaudās nespējā rast kompromisus, biežās valdības maiņas radīja nepārtrauktas politiskās krīzes iespaidu. Vēsturnieki ir norādījuši arī uz nepamatoti lielajām bailēm no komunisma[1] kā vienu no faktoriem kopā ar stabila centrisku spēku, kas varētu vienot un stabilizēt labējās un kreisās partijas, kuras viena otru apsūdzēja boļševismā un fašismā, trūkumu.[14] Vēsturnieks Anatols Līvens Smetonu un Voldemāru raksturojis kā apdalītus patiesos neatkarības kustības varoņus, kuri bija atmetuši cerības atgriezties pie varas demokrātiskā ceļā.[15]

Pēc vēlēšanām Griņa un Sleževiča valdība atcēla karastāvokli, kas joprojām bija spēkā Kauņā un citās pašvaldībās, tādējādi atjaunojot demokrātiskās brīvības, kā arī noteica plašu amnestiju politieslodzītajiem. Pirmo reizi Lietuva kļuva patiesi demokrātiska.[11] Tomēr pārmaiņas nesastapa vispārēju atbalstu. Daudzi no atbrīvotajiem cietumniekiem bija komunisti, kuri steidzīgi izmantoja atjaunoto vārda/pulcēšanās brīvību, lai 19. jūnijā organizētu protesta akciju Kauņā, kurā piedalījās ap 400 cilvēku. Lai arī protests tika izgaiņāts,[10] jaunās valdības opozīcija prostestu kā platformu publiskam uzbrukumam pret valdību, pārmetot tai, ka tā ļauj aizliegtām organizācijām (Lietuvas komunistiskā partija bija aizliegta) brīvi turpināt savu darbību. Neskatoties uz tā lokālo raksturu, incidents tika pasniegts kā liels draugs sabiedrībai un militāristiem. Valdība tika apsūdzēta nespējā tikt ar to galā.[10]

Nākamie pārmetumi "boļševizācijā" tika izdarīti pēc neuzbrukšanas pakta ar Padomju Savienību noslēgšanas 1926. gada 28. septembrī. Neskatoties uz to, ka darbs pie līguma noslēgšanas tika uzsākts iepriekšējās valdības laikā, kurā valdīja kristīgie demokrāti. Vienalga kristīgie demokrāti balsoja pret tā noslēgšanu, kamēr Smetona stingri iestājās par vienošanās noslēgšanu. Tas izsauca asu kritiku, jo Lietuva atkārtoti apmainījās ar Viļņas reģiona piederības atzīšanu priekš Lietuva pret Lietuvas starptautisko izolāciju, jo līgums noteica aizliegumu veidot aliases ar citām valstīm.[14] Tajā laikā Padomju Savienība nebija Nāciju līgas dalībvalsts, Francija un Apvienotā Karaliste meklēja uzticamus pratnerus Austrumeiropā,[14] un Baltijas valstis apsprieda patstāvīgas militārās alianses izveidi.[16] 21. novembrī policijai nācās ar spēka palīdzību apspiest un izklīdināt studentu demonstrācijas pret "boļševizāciju"[14] Demonstrāciju laikā ap 600 lietuviešu studentu bija sapulcējušies pie komunistu vadītās arodbiedrības ēkas. Policija, baidoties no sadursmes starp abām grupām, iejaucās un mēģināja izjaukt demonstrāciju. Septiņi policisti tika ievainot un 13 studenti arestēti.[10] Mēģinot legāli gāzt valdību, kristīgie demokrāti piedāvāja nobalsot par neuzticības izteikšanu valdībai, atbildot par incidentu, bet piedāvājums tika noraidīts.[11]

Citu publisko rezonansi izsauca notikums, kad valdība, vēloties iegūt minoritāšu atbalstu, atļāva Lietuvā 80 poļu skolu atvēršanu. Iepretim minētajam Polijas valdība tajā laikā slēdza lietuviešu skolas Viļņas reģionā, par kuru pastāvēja strīds.[12] Koalīcijas valdība tieši uzbruka/izsauca konfrontāciju, piedāvājot 1927. gada budžetu, kas paredzēja garīdzniecības algu samazināšanu un katoļu skolu subsīdiju samazināšanu. Turpmāk strīdi izvērsās arī par piedāvāto militārās reformas, kas paredzēja nesaudzīgu samazinājumu[16] Ap 200 konservatīvo virsnieku zaudēja amatu.[14] Militāristi uzsāka gatavošanos valsts apvērsumam.

Sagatavošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Prezidents Kazis Griņus tika gāzts savā 60. dzimšanas dienā

Akadēmiskajā vidē pastāv dažādi viedokļi par Smetonas dalību apvērsuma plānošanā. 1931. gadā Voldemārs, kurš tobrīd bija padzīts no valdības un dzīvoja izsūtījumā, rakstīja, ka Smetona plānojis veikt apvērsumu kopš 1925. gada.[10] Vēsturnieks Zenons Butkus apgalvoja, ka ideja par apvērsumu ir radusies jau 1923. gadā.[11] Tomēr šāds viedoklis ir apšaubāms, jo militārās aprindas neuzsāka gatavošanos apvērsumam līdz pat 1926. gada rudenim. Smetonas personīgais sekretārs Aleksandrs Merķelis, norādīja, ka Smetona ir zinājis par apvērsuma gatavošanu, bet vienlaikus nav to ne iedvesmojis, ne arī organizējis.[17] Pirms apvērsuma Smetona bija laikraksta Lietuvis (Lietuvietis) redaktors, pārmaiņas, kas notika laikraksta publikācijās tikai novembra beigās nereti tiek minētas kā pierādījums tam, ka viņš nebija informēts par apvērsumu līdz pat tam laikam. Pirms piedāvājuma, kas tika izteikts 25. novembrī, laikraksts bija nedalīti kritisks pret valdību un tās opozicionāriem kristīgajiem demokrātiem. Šajā datumā, tomēr laikraksts publicēja vairākus laikrakstus par 21. novembra studentu protestiem un rakstu ar virsrakstu "Boļševisma draudi Lietuvā". Pēc šī datuma no/arī laikraksta pilnībā pazuda pret kristīgajiem demokrātiem vērsta kritika.[17]

1926. gada 20. septembrī pieci armijas virsnieki kapteiņa Antana Mačiuika vadībā organizēja komiteju. Ģenerālis Vlads Nagevičius un Jons Bulota bija starp tās biedriem. Apmēram pēc mēneša, cita grupa, tā sauktais Revolucionārais ģenerālštābs (Lithuanian: revoliucinis generalinis štabas) tika izveidots. Abas grupas cieši koordinēja savus centienus.[11] Līdz 12. decembrim militāristi bija jau izstrādājuši detalizētu plānu darbībām, izpētījuši vietas, kur notiks darbības, kā arī informējuši par savām iecerēm Lietuvs Nacionālo Sa[ap?]vienību un Kristīgos demokrātu partijas. Baumas par apvērsuma gatavošanu sasniedza arī sociāldemokrātus, tomēr viņu neuzsāka nekādas darbības.[11] Tieši pirms apvērsuma tika izplatīta dezinformācija par Polijas armijas aktivizēšanos Viļņas reģionā, lai karaspēka vienības, kas potenciāli varētu nostāties pret apvērsumu, tiktu pārvietotas Viļņas virzienā.[10]

Apvērsums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamflets, kas tika izplatīts Kauņā pēc apvērsuma, paziņojot par apvērsumu un karastāvokļa izsludināšanu, un aicinot visus atgriezties pie saviem ikdienas pienākmiem. To bija parakstījusi Pagaidu Kara valdībība

16. decembra vēlā vakarā padomju konsuls informēja Sleževiču par iespējamo apvērsumu, kas notiks naktī, bet Sleževičs epievērsa lielu uzmanību šim brīdinājumam.[18] Apvērsums sākās naktī uz 17. decembri. Tobrīd tika svinēta prezidenta Kaža Griņa 60. dzimšanas diena, piedaloties daudzām valsts amatpersonām. 1927. gada budžets, kas paredzēja militāristu samazināšanu un izdevumu baznīcai samazināšanu vēl nebija apstiprināts. Nakts laikā militāristi ieņēma centrālos armijas un valdības birojus un veica amatpersonu arestus. Pulkvedis Kazis Škripa, kurš bija iniciējis militāro reformu,[12] mēģināja savākt karavīrus, lai uzstātos pret apvērsumu, bet drīz tika apspiests un pulkvedi arestēja.[16] Seims tika padzīts, bet prezidents Griņus ievietots mājas arestā. Pulkvedis Povilas Plechavičius, kurš izcieta 20 dienu cietumssodu par dūru cīņu ar citu virsnieku, un tika pasludināts par Lietuvas diktatoru.[11] Vēlāk tajā pašā dienā pulkvedis Plehavičs piedāvāja Semotonam kļūt par jauno prezidentu un normalizēt situāciju valstī. Militāristu mērķis bija radīt iespaidu, ka apvērsums bija tikai un vienīgi viņu iniciatīva, kurā Smetona nav bijis iesaistīts, un viņš tam pievienojās atbilsto uz lūgumu kalpot kā "nācijas glabējam"[11] Premjers Sleževičus atkāpās no amata un prezidents Griņus par premjeru iecēla Augustīnu Voldemāru.

Smetona un Voldmārs, kas abi pārstāvēja Lietuvas Nacionālo apvienību, uzaicināja Kristīgos demokrātus pievienoties jaunās valdības izveidē, kas ļautu kādā ziņā radīt konstitucionālās leģimitātes iespaidu. Partija piekrita negribīgi, kristīgie demokrāti bija nobažījušies par viņu prestižu. Skatoties nākotnē, kristīgie demokrāti pieļāva, ka viņiem nebūs grūtību jebkuras no nākamajām vēlēšanām, atgūstot varu konstitucionālā ceļā un izvairoties no tiešas viņu saistīšanas ar apvērsumu.[14] Pieturoties pie šī uzskata, viņi piekrita, ka Nacionālā apvienība ieņems svarīgākos amatus.

Sākotnēji prezidents Griņus atteicās atkāpties no amata, bet viņu pārliecināja, ka krīze novedīs pie neizbēgamas Polijas invāzijas, un Smetona ir solījies ievērot konstitūciju.[14] 19. decembrī 42 Seima deputāti sanāca (bez sociāldemokrātiem un zemnieku tautas savienības) un ievēlēja Aleksandru Stuglinski par jauno Seima spīkeru. Stuglinskis formāli uz dažām stundām kļuva par valsts galvu līdz Smetona tika ievēlēts par prezidentu — 38 balsoja par, divi pret un divi atturējās.[14] Vienlaikus Seims nobalsoja par uzticības izteikšanu Voldemāra kabinetam. Tādējādi formāli tika ievērota konstitucionāli noteiktā kārtība.[12] Nacionālā apvienība sagrāba svarīgākos amatus — Antans Merkis Aizsardzības ministriju un Ignas Musteikis Iekšlietu ministriju.[14]

Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Oficiālais militāristu attaisnojums apvērsuma veikšanai bija novērst neizbēgamo boļševiku apvērsumu, kuram it kā bija jānotiek 20. decembrī. Valstī tika izsludināts karastāvoklis. Ap 350 komunisti tika arestēti un četri to līderi (Karolis Požėla, Juozas Greifenbergeris, Kazys Giedrys, Rapolas Čarnas) tika nošauti 29. decembrī.[11] Tas bija smags trieciens Lietuvas komunistiskajai partijai, kas lika tai uz ilgāku laiku apturēt darbību.[16] Tomēr nav atrasti kādi pierādījumi tam, ka komunisti tiešām būtu plānojuši veikt apvērsumu.[11] Pret citām politiskās partijām un organizācijām netika vērstas kādas represijas, un, atbilstoši militāristu apgalvotajam, apvērsums, neskaitot, četrus nošautos komunistus, noticis bez asinsizliešanas.[12] Tomēr citi avoti norāda uz notikumu ar kapteini Vincu Jonušku, kuru esot sašāvuši Prezidenta pils sargi un kurš nomiris slimnīcā nākamajā dienā.[19]

Izrādījās, ka nebija grūti iegūt jaunās valdības starptautisko atzīšanu.[14] Rietumu valstis nebija apmierinātas ar trešā Seima septembrī ratificēto neuzbrukšanas līgumu ar Padomju Savienību. Viņas vēlējās valdību, kura mainītu Lietuvas ārpolitikas nostādnes. Tādēļ nebija pārsteigums, ka britu Daily Telegraph, franču Le Matin un amerikāņu New York Times rakstīja, ka apvērsums bija kā pretreakcija draudzīgu attiecību nodibināšanai ar Padomju Savienību un normalizēs attiecības ar Poliju, apvērsuma antidemokrātiskais un pretkonstucionālais raksturs netika uzsvērts.[20] Rietumu presē notikumi tika atspoguļoti mierīgi, vai tajā pat tika uzsvērts, ka tiem būs pozitīva ietekme Lietuvas cīņā pret boļševismu. Starptautiskais diplomātiskais viedoklis bija, ka spēcīgs autoritārais līderis nodrošinās valstī iekšpolitisko stabilitāti, un pat pirmajos savos pastāvēšanas gados Lietuva nav bijusi patiesi demokrātiska, jo pamatbrīvības valstī bija ierobežotas ar kara stāvokli, kas tika atcelts tikai neilgi pirms apvērsuma.[20]

Kristīgie demokrāti, kas ticēja, ka apvērsums ir tikai pagaidu pasākums, pieprasīja jaunu Seima vēlēšanu sarīkošanu, bet Smetonam jaunas vēlēšanas nozīmēja strupceļu. Viņš paredzēja, ka tautiniekiem pietrūkst popularitātes tautā un viņš var netikt pārvēlēts prezidenta amatā.[21] Vienlaikus nacionālisti apsprieda nepieciešamību veikt konstitucionālas izmaiņas, paplašinot izpildvaras pilnvaras un ierobežojot Seima pilnvaras.[12] 1927. gada aprīlī populistu grupa mēģināja organizēt apvērsumu "lai aizsargātu konstitūciju", tomēr viņu plāni tika atklāti un nemiernieki tika arestēti. Starp aizturētajiem bija Seima deputāts Jozis Pajaujis. 12. aprīlī Seims, reaģējot uz minēto arestu, nobalsoja par neuzticības izteikšanu Voldemāra valdībai.[22] Šajā brīdī Smetona, izmantojot viņa konstitucionālās tiesības, atlaida Seimu. Tika pārkāpta konstitūcija, kad noteiktajos divos mēnešos nenotika jaunas vēlēšanas.[17] Tajā pašā mēnesī kristīgo demokrātu laikraksts, kas pieprasīja sarīkot jaunas vēlēšanas, tika pakļauts cenzūrai. 2. maijā kristīgie demokrāti pameta valdību, ticot, ka nacionālisti rīkojoties vienatnē, nespēs to ilgi uzturēt.[22] Tādējādi Nacionālā apvienība ieguva virsroku pār daudz stiprāko un ietekmīgāko politisko sāncensi un ieguva absolūtu varu valstī.

Apvērsums bija ievērojams pagrieziena punkts Lietuvas starpkaru periodā, autoritārais režīms valstī turpināja pastāvēt visus nākamos 14 gadus. 1935. gadā Smetonas valdība aizliedza visu citu politisko partiju darbību.[4] Viedokļi par apvērsumu Lietuvā joprojām dalās — galējās pozīcijas raksturo Padomju Savienības okupācijas laikā apgalvotais, ka tā atbrīvoja lietuviešus no fašistiskās diktatūras, lai arī režīms pēc būtības nebija fašistisks, bet gan autoritārs un nacionālistisks.[23] Turpretī apvērsuma apoloģēti apgalvo, ka ar apvērsumu tika labota pārspīlēti demokrātiskā iekārta, kādai Lietuva vēl nebija nobriedusi.[24]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Vytas Stanley Vardys, Judith B. Sedaitis. Lithuania: The Rebel Nation. Westview Series on the Post-Soviet Republics. WestviewPress, 1997. 34–36. lpp. ISBN 0-8133-1839-4.
  2. Rūstis Kamuntavičius, Vaida Kamuntavičienė, Remigijus Civinskas, Kastytis Antanaitis. Lietuvos istorija 11–12 klasėms (lietuviski). Vilnius : Vaga, 2001. 385. lpp. ISBN 5-415-01502-7.
  3. Laučka, Juozas B. (Fall 1986). "The Structure And Operation Of Lithuania's Parliamentary Democracy 1920–1939". Lituanus 32 (3). ISSN 0024-5089. Atjaunināts: 2008-03-04.
  4. 4,0 4,1 4,2 R. J. Crampton. Eastern Europe in the Twentieth Century. Routledge, 1994. 102. lpp. ISBN 0-415-05346-3. Skatīts: 2010. gada 19. jūnijs.
  5. «Antanas Smetona». Institution of the President of the Republic of Lithuania. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-03-30. Skatīts: 2008-03-09.
  6. Vaičikonis, Kristina (Fall 1984). "Augustinas Voldemaras". Lituanus 30 (3). ISSN 0024-5089. Atjaunināts: 2008-03-10.
  7. «Kazys Grinius». Institution of the President of the Republic of Lithuania. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-03-30. Skatīts: 2008-03-09.
  8. «Mykolas Sleževičius» (lietuviski). Seimas of the Republic of Lithuania. Skatīts: 2008-03-09.
  9. Alfonsas Eidintas. Lietuvos Respublikos prezidentai (lietuviski). Vilnius : Šviesa, 1991. 104. lpp. ISBN 5-430-01059-6.
  10. 10,0 10,1 10,2 10,3 10,4 10,5 Alfonsas Eidintas. Lietuvos Respublikos prezidentai (lietuviski). Vilnius : Šviesa, 1991. 87–95. lpp. ISBN 5-430-01059-6.
  11. 11,0 11,1 11,2 11,3 11,4 11,5 11,6 11,7 11,8 11,9 Gediminas Kulikauskas. «1926 m. valstybės perversmas». Gimtoji istorija. Nuo 7 iki 12 klasės (lietuviski). Vilnius : Elektroninės leidybos namai, 2002. ISBN 9986-9216-9-4. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-02-26. Skatīts: 2008-02-23.
  12. 12,0 12,1 12,2 12,3 12,4 12,5 12,6 Albertas Gerutis. «Independent Lithuania». In Ed. Albertas Gerutis. Lithuania: 700 Years. translated by Algirdas Budreckis (6th izd.). New York : Manyland Books, 1984. 216–221. lpp. ISBN 0-87141-028-1.
  13. Alfonsas Eidintas. Lietuvos Respublikos prezidentai (lietuviski). Vilnius : Šviesa, 1991. 50–51. lpp. ISBN 5-430-01059-6.
  14. 14,00 14,01 14,02 14,03 14,04 14,05 14,06 14,07 14,08 14,09 14,10 Alfonsas Eidintas, Vytautas Žalys, Alfred Erich Senn. Ed. Edvardas Tuskenis (redaktors) . Lithuania in European Politics: The Years of the First Republic, 1918–1940 (Paperback izd.). New York : St. Martin's Press, September 1999. 53–58. lpp. ISBN 0-312-22458-3.
  15. Anatol Lieven. The Baltic Revolution: Estonia, Latvia, Lithuania and the Path to Independence. Yale University Press, 1994. 66. lpp. ISBN 0-300-06078-5. Skatīts: 2010. gada 19. jūnijs.
  16. 16,0 16,1 16,2 16,3 Rūstis Kamuntavičius, Vaida Kamuntavičienė, Remigijus Civinskas, Kastytis Antanaitis. Lietuvos istorija 11–12 klasėms (lietuviski). Vilnius : Vaga, 2001. 376–379. lpp. ISBN 5-415-01502-7.
  17. 17,0 17,1 17,2 Antanas Drilinga (redaktors). Lietuvos Respublikos prezidentai (lietuviski). Vilnius : Valstybės leidybos centras, 1995. 86–90. lpp. ISBN 9986-09-055-5.
  18. Vytautas Žalys. Lietuvos diplomatijos istorija (1925-1940). T-1. Vilnius : Versus aureus, 2006. 210. lpp. ISBN 9955-699-50-7.
  19. Antanas Drilinga (redaktors). Lietuvos Respublikos prezidentai (lietuviski). Vilnius : Valstybės leidybos centras, 1995. 330–331. lpp. ISBN 9986-09-055-5.
  20. 20,0 20,1 Algimantas Kasperavičius. «The Historical Experience of the Twentieth Century: Authoritarianism and Totalitarianism in Lithuania». In Jerzy W. Borejsza, Klaus Ziemer. Totalitarian and Authoritarian Regimes in Europe: Legacies And Lessons. Berghahn Books, 2006. 299–300. lpp. ISBN 1-57181-641-0. Skatīts: 2010. gada 19. jūnijs.
  21. Alfonsas Eidintas, Vytautas Žalys, Alfred Erich Senn. Ed. Edvardas Tuskenis (redaktors) . Lithuania in European Politics: The Years of the First Republic, 1918–1940 (Paperback izd.). New York : St. Martin's Press, September 1999. 112. lpp. ISBN 0-312-22458-3.
  22. 22,0 22,1 Alfonsas Eidintas. Lietuvos Respublikos prezidentai (lietuviski). Vilnius : Šviesa, 1991. 107–108. lpp. ISBN 5-430-01059-6.
  23. «Baltic states:Independence and the 20th century > Independent statehood > Politics». Encyclopædia Britannica. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-06-30. Skatīts: 2008-03-20.
  24. Thomas Lane. Lithuania: Stepping Westward. Routledge, 2001. 23–24. lpp. ISBN 0-415-26731-5. Skatīts: 2010. gada 19. jūnijs.