Lietuvas iekļaušana PSRS

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Lietuvas iekļaušana PSRS attiecas uz laika posmu starp 1940. gada 15. jūnija Lietuvas okupācijas rezultātā radītās Paļecka marionešu valdības izveidošanu un formālu jaunizveidotās Lietuvas PSR uzņemšanu PSRS sastāvā 1940. gada 3. augustā. Valsts iekļaušana PSRS tika īstenota pēc tās pašas shēmas kā okupētās Latvijas un Igaunijas iekļaušana PSRS.

Pirmajās nedēļās pēc valsts okupācijas publiski netika izvirzīts sauklis par Lietuvas iestāšanos PSRS, taču līdz ar nelikumīgajām Seima vēlēšanām Lietuva no neatkarīgas valsts kļuva par Lietuvas PSR un 3. augustā pēc komunistu kontrolētā parlamenta lūguma tika uzņemta PSRS. Lietuvas Republikas ekonomikas un sabiedrības pilnīga sovjetizācija tika pabeigta tikai pēc Otrā Pasaules kara.

Marionešu valdības izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

PSRS ultimāta rezultātā demisionējušās valdības vadītājs, un Prezidenta Smetonas bēgšanas dēļ pagaidu Valsts Prezidenta pienākumus pildošais Antans Merķis 1940. gada 17. jūnijā pieņēma PSRS emisāra Dekanozova izveidotās Justa Paļecka Tautas valdības zvērestu un tajā pašā dienā atkāpās no amata, ļaujot Paļeckim kļūt par Valsts Prezidentu. Jaunā valdība zvērēja uzticību Lietuvas konstitūcijai un nolika vainagu uz Neatkarības karā kritušā Nezināmā kareivja kapa. Lielākā daļa jauno ministru bija sabiedrībā labi pazīstami un ar komunistiem nesaistīti cilvēki.[1]

Justs Paļeckis

Valdību sākotnēji veidoja:

  • Ministru prezidents un Iekšlietu ministrs Justs Paļeckis, žurnālists. Pārņema arī Valsts prezidenta pienākumu izpildīšanu.
  • Ministru prezidenta vietnieks un Ārlietu ministrs Vincs Krēve-Mickevičus, rakstnieks.
  • Izglītības ministrs Antans Venclova, rakstnieks un skolotājs.
  • Kara ministrs un armijas komandieris Ģenerālis Vitkauskas.
  • Satiksmes ministrs Vincs Vidmantas.
  • Zemkopības ministrs Ķickis, agronoms.
  • Tieslietu ministrs Povils Pakarklis, prokurora vietnieks.
  • Finansu ministrs un pagaidu Satiksmes ministrs Ernests Galvanauskas.
  • Zemkopības ministrs Mats Mickis.
  • Veselības ministrs Moisejs Kogans.[2]

Par pirmajiem valdības uzdevumiem tika pasludināta Smetonas diktatūras laikā radītās politiskās iekārtas maiņa, Seima atlaišana, demokrātiska vēlēšanu likuma pieņemšana un pēdējo pašvaldības vēlēšanu (kurās atkal bija uzvarējuši Smetonas Nacionālisti) rezultātu atcelšana. Pēc padomju armijas ienākšanas izsludinātais skaidras naudas izņemšanas aizliegums no banku kontiem tika pagarināts līdz 1. jūlijam. Iedzīvotājiem no bankas nedēļā ļāva izņemt maksimums 250 litus.[3]

Komunisti pārņem varu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau 19. jūnijā komunists Gedvilas kļuva par Iekšlietu ministru un nākamais Lietuvas kompartijas vadītājs Sņečkus par Drošības departamenta direktoru. 5. jūlijā Galvanauska vietā par Finanšu ministru kļūst komunists Vaišnoras.

25. jūnijā tiek legalizēta Lietuvas kompartija un 28. jūnijā Komjauniešu organizācija. 29. jūnijā kompartija izplata aicinājumu pēc jaunas Konstitūcijas, zemes nacionalizācijas un stingru vēršanos pret valsts ienaidniekiem.

1. jūlijā tiek paziņots par esošā Seima atlaišanu; tiek aizliegtas visas politiskās un sabiedriskās organizācijas. Tā kā Smetonas ieviestais politisko partiju aizliegums netika atcelts un līdzšinējās valdošās Nacionālistu partijas darbība tika pārtraukta, tad par vienīgo legālo partiju valstī kļuva Komunistiskā partija.

6. jūlijā tiek izveidota darbaļaužu milicija. Laikraksta Lietuvos aidas redaktors tiek nomainīts, sākas komunistu laikraksta Tiesa drukāšana. Jūlija beigās tiek pārtraukta visu pirms 20. jūnija iznākošo preses izdevumu iznākšana. Sākās komunistiem nepieņemamu grāmatu izņemšana no bibliotēkām. Tiek aizliegta starptautisko tālsarunu veikšana.

Jūlija sākumā ir skaidrs, ka Tautas valdības vietā lēmumus pieņem Dekanozovs un Padomju vēstniecība, komunistu kontrolētā Iekšlietu ministrija un Sarkanās armijas komandieri.

6. jūlijā tiek pasludināts likums par jauna Seima vēlēšanām jau 14. jūlijā. Tas pārkāpa esošo likumdošanu, kas paredzēja 2 mēnešus starp vēlēšanu izsludināšanu un vēlēšanu dienu. Jaunais likums noteica, ka dalība vēlēšanās ir obligāta un ka pasēs tiks izdarīta atzīme par piedalīšanos vēlēšanās. Tika paziņots, ka kandidātus drīkst izvirzīt tikai legālas organizācijas – tātad, tikai komunistu organizācijas. 7. jūlija dekrēts par neuzticamu elementu arestu aizsāk sarkano teroru. Pirmie aresti notiek 11. jūlija naktī, tikai dažas dienas pirms izsludinātajām vēlēšanām.[1]

Jau līdz vēlēšanām tiek nomainīti 19 no 23 pilsētu vadītājiem un 175 no 261 apriņķu vadītājiem.

Iestāšanās PSRS[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

17. jūlijā Tallinā notiek visu trīs padomju emisāru – Dekanozova, Višinska un Ždanova tikšanās. Tā kā visās valstīs ir notikušas nedemokrātiskas vēlēšanas, tiek pārrunāta kārtība, kādā tuvākajās dienās Baltijā tiks pasludinātas Padomju republikas, kas lūgs sevi uzņemt PSRS. Pēc dažām dienām visi trīs pamet Baltiju. Misija ir paveikta.

Uzreiz pēc vēlēšanām komunistu vadībā Lietuvā tiek rīkoti mītiņi, kas prasa Lietuvu pasludināt par sociālistisku republiku, nacionalizēt bankas un uzņēmumus, iestāties PSRS. Šie saukļi speciāli netika izvirzīti pirms vēlēšanām.

Lietuvas jaunais Tautas Seims uz savu pirmo sēdi sanāk 21. jūlijā Kauņas Valsts Teātrī. Sapulces zālē brīvi sajaucas ievēlētie deputāti, skatītāji un komunistu atbalstītāji. Neievērojot parasto procedūru par likumu apspriešanu komisijās un trīs lasījumiem, tiek iesniegti divi ierosinājumi - pasludināt Lietuvu par sociālistisku republiku un lemt par iestāšanos PSRS. Atbilstoši nedemokrātiskajai, taču spēkā esošajai 1938. gada Lietuvas Konstitūcijai, suverēnā vara nepiederēja Seimam, un tas nevarēja pats lemt par valsts likteni. Kad jābalso par padomju varas nodibināšanu, visi „vienbalsīgi” paceļ rokas; balsis pat netiek skaitītas. Lietuvas liktenis tiek izlemts 2,5 stundu laikā. Tajā pašā dienā Dekanozovs atstāj Lietuvu.

22. un 23. jūlijā tiek pasludināti likumi par zemes, banku un rūpniecības uzņēmumu nacionalizāciju.

Tautas Seims pieņem lēmumu sūtīt uz Maskavu delegāciju 20 cilvēku sastāvā, lai lūgtu Lietuvas PSR uzņemt PSRS. 1940. gada 3. augusta sesijā PSRS Augstākā Padome nolemj uzņemt Lietuvu PSRS.[4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]