Lietuvas vēsture (1219—1295)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Mindauga valsts aptuvenā teritorija (tumši zaļā)
Mindauga zīmogs

Lietuvas vēsture (1219—1295) ir laiks, kurā no nestabilas leišu augstmaņu savienības izveidojas starptautiski atzīta Lietuvas karaliste un Lietuvas dižkunigaitija.

1015. gadā Kijevas lielkņazs Vladimirs Lielais un 1040. gadā Jaroslavs Gudrais neveiksmīgi centās iekarot Lietavas zemes. 12. gadsimtā leišu un Kijevas Krievzemes robežas iezīmē pilsētu līnija — Gorodņa, Navahrudaka, Gorodeca, Izjaslavļa, Minska, Borisova, Lahojska un Braslava.[1]

Ziņas par leišu sirojumiem kaimiņzemēs sāk parādīties 12. gadsimta beigās. 1183. gadā viņi iebrūk Kijevas Krievzemē, nopostot Pleskavu un varbūt arī Polocku. 1162., 1180. un 1198. leišu karotāji veic laupīšanas reidus Kijevas Krievzemē. Viņi regulāri apdraud Polocku, iebrūkot Pleskavas un Lielās Novgorodas zemēs. Turpmāk sirojumi pa kaimiņu zemēm atkārtojās regulāri un norāda uz karadarbībai spējīgu vīriešu pietiekamu daudzumu leišu zemēs.

Laikā no 1201. līdz 1263. gadam leišu karaspēki 26 reizes karoja pret vāciešiem Livonijā, 35 reizes iebruka Kijevas Krievzemes kņazistēs un 14 reizes poļu zemēs. Regulārie karagājieni radīja nepieciešamību pēc spēcīgas viena karavadoņa varas, kas drīz kļuva arī par politisko varu. Reģionu augstmaņu savienību pakāpeniski aizvieto viena augstākā valdnieka vara, taču galvenā karavadoņa nāve parasti iezīmēja jaunu politisko juku laiku.

1219. gadā 21 leišu kunigaitis paraksta miera līgumu ar Galīcijas-Volīnijas kņazisti, kas ir pirmais dokuments, kas apliecina leišu augstmaņu savienības pastāvēšanu. Pieci no kunigaišiem minēti kā vecākie, pirmais no tiem ir Živinbuds. Lielais kunigaišu skaits liecina, ka dažādās leišu zemes joprojām saglabāja neatkarību, un neviens no viņiem nevaldīja pār pārējiem.

Pirmais valdnieks, kas hronikās minēts kā dižkunigaitis, ir Mindaugs. Lai arī daži vēsturnieki Lietuvas valsts izveidošanu datē ar 1183. gadu, tieši Mindaugu uzskata par Lietuvas nodibinātāju. Viņš ir viens no 1219. gada līguma ar Galīciju-Volīniju parakstītājiem. 1235. gada senkrievu hronika atsaucas uz "Mindauga Lietuvu". Par spīti regulāriem kariem ar Livonijas un Vācu ordeņa krustnešiem, šajā laikā sākās Lietuvas varas izplešanās mūsdienu Baltkrievijas zemēs. Ap 1239. gadu Mindaugs iekaroja Melno Krievzemi, tās pārvaldi uzticot savam dēlam Vaišvilkam. Livonijas Rīmju hronikā ap 1245.—1246. gadu Mindaugs minēts kā augstākais valdnieks.

Vienlaikus ar Mindauga Lietuvu, otrs spēcīgs valstiskuma centrs veidojas Žemaitijā, kurā valdīja Vikints. Viņa vadīto spēku uzvara pret Livonijas ordeni 1236. gada Saules kaujā apturēja draudus no ziemeļiem. Taču vietā nāca Vācu ordenis, kas pēc Mazovijas Konrāda ielūguma iesaistījās Prūsijas krusta karos. Pēc prūšu un jātvingu zemju iekarošanas, ap 1283. gadu Vācu ordenis sasniedza Lietuvas rietumu robežas, cenšoties iekarot Mindauga savulaik piešķirto Žemaitiju.

1248. gadā Mindauga varai briesmas radīja viņa brāļadēlu sazvērestība, kas atrada sabiedrotos Livonijas ordenī un Volīnijā. Mindaugs noslēdza vienošanos ar Livonijas ordeņa mestru Andreasu, ar kuru apņēmās kristīties kopā ar savu ģimeni un nodot ordenim lielu daļu Žemaitijas. 1251. gadā Mindaugs pieņēma katoļticību un 1253. gadā tika kronēts par Lietuvas karali. Mindauga kronēšanu 1253. gadā pavadīja arī Galīcijas-Volīijas kņaza Daniela Romanoviča kronēšana par Krievzemes karali. Pāvests šādi centās radīt jaunas kristiešu bufervalstis starp Kijevas Krievzemi sagrāvušajiem mongoļiem un pārējo Eiropas daļu.[1]

Tā kā karaļa kroni Mindaugs saņēma no Romas pāvestam pakļautā Livonijas ordeņa mestra rokām, Mindaugs kļuva par pāvesta, nevis Svētās Romas impērijas imperatora vasali. Saviem jaunajiem Livonijas ordeņa sabiedrotajiem viņš piešķīra zemes Žemaitijā, Nadruvā un Dainavā, kuras faktiski nemaz neatradās Mindauga pakļautībā. Šis dāvinājums vēlāk kalpoja par pamatu krustnešu militārajiem iebrukumiem Žemaitijā, lai to pievienotu savai valstij.

Iegūto miera laiku Mindaugs izmantoja, lai turpinātu iekarojumus krievu zemēs — krita Pinska un Polocka. Polockas pārvaldi Mindaugs uzticēja brāļadēlam Tautvilam. Melnajā Krievzemē valdīja Galīcijas-Volīnijas karaļa dēls Romāns, kurš bija precēts ar Mindauga meitu. Žemaitijā valdīja Tranaitis, ar kura atbalstu kurši uzvarēja Durbes kaujā, kurai sekoja veiksmīgā Lielvārdes kauja. Pēc attiecību saraušanas ar ordeni, Mindaugs 1262. gadā padzina Romānu no Navahrudakas.

Krustnešu sakāve 1260. gada Durbes kaujā izraisīja plašu žemaišu, zemgaļu, kuršu un prūšu sacelšanos. 1261. gadā Mindaugs lauza mieru ar Livonijas ordeni, un, iespējams, atteicās arī no kristietības. Diplomātiskās attiecības ar katoļu pasauli sabruka, un Lietuva vēl 120 gadus sekoja baltu reliģijai. Mindauga varas laikā viņa valsts aizņēma apmēram 100 000 km2 leišu un citu baltu tautu apdzīvotās teritorijas, kuras iedzīvotāju skaits varēja sasniegt 300 000. Viņa iekarotās slāvu zemes aizņēma vēl aptuveni 100 000 km2.

Kamēr daļa leišu karaspēka Tranaiša vadībā karoja Vidzemē un Mazovijā pret krustnešiem, Mindaugs turpināja koncentrēties uz krievu zemju iekarošanu. Pieauga valdošā klana konflikti un 1263. gadā Mindaugu kopā ar diviem dēliem Pleskavā nogalina Tranaiša organizētā sazvērestībā. 32 gadu laikā pēc Mindauga nogalināšanas Lietuvā valda septiņi dižkunigaiši. Lai arī valdnieki bieži manījās un pastāvēja konflikti par attiecībām ar kristiešu kaimiņiem, valsts vienotību izdevās saglabāt.

Tranaitis nogalināja Tautvilu un pievienoja Polocku Lietuvai. Pēc Tranaiša nogalināšanas 1264. gadā tronī uz trim gadiem kāpa vienīgais izdzīvojušais Mindauga dēls, pareizticīgais mūks Vaišvilks. Ar galīciešu atbalstu viņš izrēķinājās ar dumpiniekiem, un nostiprināja valsti. Lai atrisinātu strīdu ar galīciešiem par Melnās Krievzemes kontroli, 1267. gadā Vaišvilks devās uz tikšanos ar kņazu Ļevu un tika nogalināts. Lietuvā pie varas nāca galīciešu pārstāvis Švarns.

Lietuvas augstmaņu sacelšanās rezultātā 1269. gadā tronī kāpa Traidens. Viņš nostiprināja savu varu Polockā, Melnkrievijā, kā arī prūšu, žemaišu, zemgaļu un sēļu zemēs. Cīņas ar Galīciju-Volīniju par jātvingu Podļašijas kontroli bija neveiksmīgas.[1] 1270. gadā leišu armija tālā karagājienā guva uzvaru Karuzes kaujā pret Livonijas ordeni, kas atriebās, ap 1273. gadu sākot celt Dinaburgas pili Traidenim pakļautajās zemēs. Pasliktinājās Lietuvas attiecības ar Galīciju-Volīniju, kas noveda pie 1274.—1276. gada kara. 1279. gadā Livonijas ordenis veica dziļu iebrukumu Lietuvā, taču atpakaļceļā uz Rīgu cieta smagu sakāvi Aizkraukles kaujā. 1281. gadā Traidens iekaroja Jersikas pili kuru iemainīja pret Dinaburgas pili, kas leišu kontrolē palika līdz 1313. gadam.

1274. gadā beidzas Lielā prūšu sacelšanās. Nākamajos gados krustneši pakļāva Nadruvas un Skalvas zemes. 1283. gadā pakļāva jātvingus. Traideņa nāve 1282. gadā pārtrauca leišu atbalstu krustnešu pakļautajiem baltiem, un šeit nostiprinājās vācu vara. 1291. gadā liela daļa nepakļauto zemgaļu aizbēga uz Lietuvu. Vācu krustneši tagad atradās pie Lietuvas robežām, koncentrējoties uz Žemaitijas iekarošanu, kas tiem ļautu savienot Prūsijas un Livonijas zemes.

Laiks starp 1282. un 1295. gadu ir neskaidrs, bet ap 1280. gadu izveidojās Ģedimina dinastija, kuras pārstāvji nostiprināja mantotas varas principu, un cīnījās pret krustnešiem Prūsijā. 1295. gadā tronī kāpa Vītenis, kurš iesāka strauju Lietuvas dižkunigaitijas varas izplešanos mongoļu sagrautās Kijevas Krievzemes teritorijā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]