Pāriet uz saturu

Lineārs diferenciālvienādojums

Vikipēdijas lapa

Lineārs diferenciālvienādojums ir diferenciālvienādojums formā .[1] To var arī aprakstīt kā lineāru kombināciju ar n-kārtas atvasinājumiem. Šīs lineārās kombinācijas tiek pareizinātas ar funkcijām , kurām nav obligāti jābūt lineārām. Visbeidzot šīs lineārās kombinācijas ir vienādas arī ar patvaļīgu funkciju . Ja , tad tas kļūst par homogēnu diferenciālvienādojumu.[2]

Lineāri homogēns vienādojums ar konstantiem koeficientiem

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Diferenciālvienādojums ir lineāri homogēns vienādojums ar nemainīgiem koeficientiem, ja tam ir forma: , kur ir reāli vai kompleksi skaitļi. Tālāk var ieviest lineāra operatora jēdzienu.

Lineārs diferenciāloperators

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ieviešot diferenciāloperatoru formā: (tas ir lineārs, jo izpildās abas linearitātes īpašības, ka un ).

Izmantojot šo jēdzienu, lineāri nehomogēno vienādojumu var pierkastīt kā:

, un speciālgadījumā vienādojums kļūst homogēns , kas atbilst lineārā operatora kodolam.

Atrisinājums lineāri homogēnam vienādojumam ar konstantiem koeficientiem

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atgriežoties pie lineāri homogēna vienādojuma ar konstantiem koeficientiem: , ir vērtīgi apskatīt eksponentfunkciju [2], kas ir unikālais atrisinājums diferenciālvienādojumam un . No šī seko, ka n-tais atvasinājums funkcijai ir . Meklējot atrisinājumus šādā eksponenciālā formā ļauj atrisināt homogēnus, lineārus diferenciālvienādojumus kaut cik viegli. Tiks meklēti atrisinājumi formā - ievietojot vienādojumā iegūst:

, izdalot abas puses ar (kas pie reāliem funkcija nav nulle) iegūst raksturīgo vienādojumu[2]:

Ja visas saknes ir unikālas, tad iegūst n lineāri neatkarīgus risinājumus, kas nav obligāti reāli, var būt arī kompleksi. Kopā šie atrisinājumi veido risinājumu vektortelpas bāzi, jeb diferenciāloperatora kodolu.

Ja raksturīgajam polinomam saknes nesakrīt, tad rodas pilna atrisinājumu vektoru telpa. Ja kādas saknes sakrīt, tad iegūst papildus lineāri neatkarīgos atrisinājumus un tiem ir forma , kur ir naturāls skaitlis, ir risinājuma sakne ar sakrītošām saknēm un izpildās nosacījums .

Atrisinājuma piemērs

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Apskatītā piemēra atrisinājuma grafiks pie dažādiem koeficientiem

Vienādojumam meklējot atrisinājumus eksponenciālajā formā un ieveitot diferenciālvienādojumā: . Var izdalīt ar un iegūt raksturīgo polinomu: . Šim atrisinājumam ir saknes kur ir imaginārā vienība. Būt vienādojuma saknēm nozīmē, ka raksturīgo polinomu var pārrakstīt formā . Saknēm, kas neatkārtojas, veidos atrisinājuma bāzi . Saknēm, kuras atkārtojas, ir papildus soļi jāveic, lai iegūtu to veidoto bāzi. Apskatīsim diferenciālvienādojumu, ja būtu tikai šī divkāršā sakne :

, ieviesīsim lineāru diferenciāloperatoru . To ir noderīgi ieviest, jo tagad diferenciālvienādojumu var pārrakstīt formā [3], apzīmējot , kur ir jauna funkcija iegūst vienādojumu: , jeb , kam atkal var meklēt ekponenciālo formu , kur šoreiz , tātad . Ievietojot šo funkciju substitūcijas vienādojumā iegūst: , jeb , pareizinot abas puses ar un pārvēršot kreiso pusi par atvasinājumu iegūst: , integrējot abas pēc iegūst: , izsakot meklēto funkciju iegūst: . Tātad atrisinājums būs šo atrisinājuma bāžu superpozīcija: . Imaginārās eksponentes var pārveidot un iegūt atrisinājumu: .

  1. «Definition of Linear Differential Equation». Mathematics Stack Exchange (angļu). Skatīts: 2025-04-13.
  2. 2,0 2,1 2,2 Kārlis Šteiners. «Augstākā matemātika IV», 1999. gads. 109, 112. lpp.
  3. «Linear ODE, roots of characteristic equation having multiplicity $>1$». Mathematics Stack Exchange (angļu). Skatīts: 2025-04-13.