Livonijas un Lietuvas reālūnija
Livonijas un Lietuvas reālūnija (latīņu: Unio Livoniae cum Magno Ducatu Lithuania) bija Livonijas hercogistes un Lietuvas dižkunigaitijas kopvalsts ar Lietuvas lielkņazu kā kopējo valdnieku (reālūnija), kas izveidojās 1566. gada 26. decembrī pēc Grodņas ūnijas noslēgšanas. Par Livonijas vietvaldi kļuva Žemaitijas ģenerālstārasts Jans Hodkevičs (1537 - 1579). Zemgalē un daļā Kurzemes izveidojās Kurzemes un Zemgales hercogiste, kuras valdnieks bija Gothards Ketlers. Neilgu laiku pastāvēja Rīgas brīvpilsēta, kas atteicās zvērēt uzticību Sigismundam II, taču vēlāk to iekļāva Polijas-Lietuvas ūnijas sastāvā.
Līdztekus Krievijas cars Ivans IV ar Dānijas karaļa atbalstu plānoja izveidot Livonijas karalisti Krievijas protektorātā. 1569. gadā karaļa kroni piedāvāja Dānijas karaļa brālim Magnusam, tomēr pēc militārām neveiksmēm Livonijas karā 1578. gadā Magnuss labprātīgi atteicās no karaļa troņa par labu Polijas-Lietuvas valdniekam Stefanam Batorijam.
Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
16. gadsimta sākumā noritēja Livonijas-Maskavijas un Lietuvas—Maskavijas kari, kas parasti beidzās ar ilgstošu pamieru noslēgšanu. 1554. gada Livonijas-Maskavijas 15 gadu pamierā bija iekļauts punkts, kas liedza Livonijai veidot militāru savienību ar Lietuvu. Šajā laikā saasinājās Livonijas ordeņa un Rīgas arhibīskapijas cīņas, sākoties tā dēvētajam Koadjutoru karam. Ordenis guva panākumus, un Rīgas arhibīskapa pusē konfliktā iesaistījās Sigismunds II Augusts, kas ar lielu armiju devās Bauskas virzienā. Ordenis bija spiests līgt mieru un noslēgt Pasvales līgumu, ar kuru Livonija un Lietuva atrisināja savstarpējos konfliktus un izveidoja slepenu militāru aliansi, kurai spēkā būtu jāstājas pēc Livonijas-Maskavijas pamiera beigām 12 gadus vēlāk. Tomēr strīds, ko izraisīja Ivana IV pretenzijas pēc Tērbatas bīskapijas nodevām, jau 1558. gadā izraisīja Livonijas kara sākšanos.
Viļņas līgums (1559)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Militāri neveiksmīgā Livonijas ordeņa mestra fon Firstenberga vietā 1559. gada sākumā par ordeņa mestru izvirzījās Gothards Ketlers, kas 21. februārī tika pilnvarots sākt sarunas ar Sigismundu II. 12. martā Ketlers jau bija Bauskā, lai caur Viļņu dotos uz Krakovu, kur uzturējās līdz maijam. Poļu un lietuviešu augstmaņu viedokļi par atbalstu Livonijai atšķīrās. Sigismunda II iejaukšanos Livonijā neatbalstīja Polijas Sejms, kas vēlējās saglabāt pamieru ar Krieviju. Sigismunds II ieteica Ketleram runāt ar lietuviešiem, kuras augstmaņi bija gatavi riskēt Livonijas iegūšanas dēļ. Ordenis bija gatavs kļūt par Lietuvas vasali un nodot tās kontrolē četrus cietokšņus. Sigismunds II šo piedāvājumu nosūta Lietuvas Sejmam Viļņā, vienlaikus norādot, ka valsts kasē nav naudas karam. Tā kā lietuvieši kavējās ar lēmumu, Sigismunds II kopā ar Ketleru devās uz Viļņu, kur ieradās jūlija vidū.[1] Arī Rīgas arhibīskaps Brandenburgas Vilhelms nosūtīja pārstāvjus sarunām ar karali. Arhibīskaps instrukcijās norādīja, ka runāt var tikai par zemju ieķīlāšanu apmaiņā pret militāru palīdzību, bet ne par pilnīgu pāriešanu Sigismunda II pakļautībā.
Ketlers centās pārliecināt lietuviešus, norādot uz briesmām kādas tiem radīs Krievijas iekarojumi Livonijā, kā arī uz Pasvales līguma radīto aliansi. 1559. gada 31. augustā noslēdza Viļņas līgumu starp Ordeni un Lietuvu, ar kuru Ketlers nodeva sevi un Livonijas ordeņa zemes Sigismunda II aizsardzībā. Lai kompensētu Lietuvas militāros izdevumus, Ketlers Sigismundam II ieķīlāja Sēlijas zemes no Lietuvas robežas līdz Aizkrauklei, kā arī Bauskas, Rēzeknes, Ludzas, Daugavpils un Sēlpils pilis ar visām zemēm un iedzīvotājiem. Sigismunds II apņēmas šīs zemes pārvaldīt pēc Livonijas likumiem, neaizskarot esošās privilēģijas un brīvības.[2] Ordenim bija atstātas tiesības šīs zemes pēc kara beigām izpirkt par 600 000 florīniem.
1559. gada 15. septembrī līgumam ar Lietuvu pievienojās Rīgas arhibīskaps, nododot savas zemes un iedzīvotājus Sigismunda II aizsardzībā. Arhibīskaps Lietuvas valdniekiem piešķīra Viļakas, Lielvārdes, Lubānas un Bērzaunes pilis. Arhibīskapam bija tiesības pēc kara šīs zemes izpirkt par 100 000 florīniem. Sigismunds II Lielvārdi 1560. gada 15. februārī bez atlīdzības atdeva arhibīskapam. Apmaiņā pret Sigismunda II solīto militāro atbalstu ieķīlātās Livonijas teritorijas aizņēma apmēram 1/6 no visas Livonijas, un ķīlas nauda bija tik liela, ka nedz Ordenim nedz arhibīskapam nebija cerību to samaksāt.
Lai iztiktu bez saskaņošanas ar Polijas Sejmu, šos līgumus Sigismunds II slēdz kā Lietuvas lielkņazs. Krievijas nomierināšanai Sigismunds II paziņo, ka līgumu ar Livoniju slēdz nevis kā ar sabiedroto, bet kā ar sev padotu teritoriju. 1559. gada septembrī Cēsīs notika Ordeņa kapituls, kas atbalstīja Ketleru, taču Svētās Romas impērijas ķeizars par likumīgo mestru joprojām uzskatīja fon Firstenbergu, kurš tikai 1660. gada pavasarī nodeva savas pilnvaras Ketleram. Tādējādi radās šaubas par to, vai Ketlera noslēgtais Viļņas līgums vispār bija juridiski saistošs.
Lietuvas apņemšanās aizsargāt Livoniju nozīmēja nepieciešamību pēc jauniem nodokļiem. Ņemot vērā neražu, uzlikto nodokļu apjomu samazināja. Lietuvas augstmaņi lūdza Sigismundam II muižas un īpašumus Livonijā nepiešķirt ārzemniekiem (poļiem), bet tikai Lietuvas augstmaņiem, lai tie varētu iegūt jaunus ienākumu avotus. Sigismunds II atbildēja, ka Livonija viņam nepieder, taču solījās ņemt vērā Lietuvas intereses. Lietuvas pārstāvji ieradās Maskavā, kur centās pārliecināt caru un bajārus nekarot Livonijā, kas tagad nonākusi Lietuvas aizsardzībā.
Militārā sadarbība (1559—1561)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
-es.svg)
Nodrošinājies ar Lietuvas atbalstu, 1559. gada novembrī Ketlers uzbruka krieviem pie Tērbatas. Krievi atbildēja ar pretuzbrukumu. Nikolaja Radvila vadītā lietuviešu armija devās uz Livoniju, bet krievus šeit vairs nesastapa. 1560. gada maijā Krievija atkal iebruka Livonijā un tai pretī devās Hieronima Hodkeviča 14 000 kareivjus lielā armija, kas sākumā izvietojās ap Bausku. Otra lietuviešu armija ar 15 000 kareivjiem apmetās Krievijas pierobežā, pie Ludzas. Pēc neveiksmīgām sadursmēm ar Krievijas armiju, Hodkevičs lika saviem spēkiem atkāpties uz Sēlpili. Krievijas karaspēks tikmēr guva panākumus igauņu zemēs un Ērģemes kaujā gandrīz pilnībā iznīcināja dažus simtus lielo Ordeņa armiju. Pēc krievu atkāpšanās no latviešu zemēm, Lietuva reģiona daudzajās pilīs un cietokšņos izvietoja ap 3350 kareivju. Pēc Ketlera palīdzības lūgumiem jaunais lietuviešu komandieris, Hieronima dēls Jans Hodkevičs pieprasīja ielaist Lietuvas armiju Rīgā. 1660. gada novembrī Rīga uzņēma 200 poļu kavalēristus.
Naudas trūkums aizkavēja algu izmaksu Livonijas ordeņa vācu algotņiem, kas bez cīņas pameta cietokšņus, un sāka aplaupīt vietējos iedzīvotājus. Līdzekļu iegūšanai Ketlers sāka zemju ieķīlāšanu. 1559. gada 6. decembrī viņš Rīgai pret 30 000 markām ieķīlāja Vecmuižu. 1560. gada 6. aprīlī pret 50 000 guldeņu ieķīlāja Grobiņas draudzes novadu Prūsijas hercogam.[3] 1561. gadā karadarbība atsākās bez izšķirošiem rezultātiem. Ordenis kā militārs spēks vairs nepastāvēja. Sākās politiskā cīņa par Livonijas Konfederācijas zemju kontroli.
Livonijas sadalīšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Laikā no 1557. līdz 1566. gadam Livonijas Konfederācijas laicīgie un garīgie valdnieki noslēdza vairākus līgumus, ar kuriem viņu zemes pārgāja Dānijas, Zviedrijas, Lietuvas (un Prūsijas hercogistes) pakļautībā. 1559. gada 26. septembrī bīskaps Johans IV fon Minhauzens par 30 000 dālderiem pārdeva Sāmsalas-Vīkas bīskapijas, un vēlāk arī Kurzemes bīskapijas zemes Dānijas karalim Frederikam II, kas tās nodeva savam 19 gadus vecajam brālim Magnusam. No 1561. līdz 1567. gadam Magnuss dzīvoja Piltenē un nosargāja Piltenes apgabala neatkarību no topošās Kurzemes un Zemgales hercogistes. Vēlāk Piltenes apgabals atradās neskaidrā situācijā, tas nebija nedz Kurzemes un Zemgales hercogistes daļa, nedz Pārdaugavas Livonijas hercogistes daļa. 1617. gadā to nodeva tiešā Polijas-Lietuvas kopvalsts pārvaldē.
Tā kā Ordenis bija gandrīz pilnībā iznīcināts un Sigismunda II karaspēks nesteidzās palīgā, Ziemeļlivonijas bruņniecība sāka sarunas ar Zviedriju. 1561. gada 4. jūnijā Harijas, Viruzemes un Jervas bruņniecība pārgāja Zviedrijas pakļautībā, kam 6. jūnijā sekoja Tallinas pilsēta. 2. augustā Zviedrijas karalis Ēriks XIV atstāja spēkā visas iepriekš pastāvošās Livonijas privilēģijas. Izveidojās Zviedru Igaunija.
Uzzinot par Tallinas rīcību, Sigismunds II uz Rīgu nosūtīja Radvila Melnā vadītu armiju. Iepazinies ar situāciju, Radvils nolēma, ka vienīgais risinājums ir Livonijas pievienošana Lietuvai. Rīgā sasauktajā Livonijas augstmaņu sapulcē Rīgas arhibīskaps un Ordenis bija gatavi pāriet Sigismunda II pakļautībā, kamēr Rīgas pilsēta izvirzīja vairākas prasības, kas norādīja uz tās vēlmi iegūt impērijas brīvpilsētas statusu.
Viļņas ūnija (1561)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dānijas un Zviedrijas ienākšana Livonijā radīja risku, ka tām varētu padoties aizvien lielākas teritorijas, tai skaitā Rīga un Pērnava. Sigismunds II nevarēja ilgāk vilcināties ar Livonijas iegūšanu. 1561. gada 30. maijā karalis paziņoja, ka ņemot vērā ne tikai Krievijas, bet arī Zviedrijas un Dānijas iejaukšanos Livonijā, 1559. gada Viļņas līgums par aizsardzību ir zaudējis spēku, un Livonijai pilnībā jāpāriet Sigismunda II pakļautībā. Uz Livoniju nosūtīja brālēnus Radvilus — Radvilu Melno un Radvilu Rudo. Karaspēku komandēja Radvils Melnais, kurš aizsargāja Pērnavu no iespējamā zviedru uzbrukuma. Tikmēr Radvils Rudais veda diplomātiskās sarunas ar Livoniju. Radvils Rudais piedāvāja karaļa kontrolē nodot Rīgu un visas zemes uz ziemeļiem no Daugavas, kamēr Kurzeme un Zemgale paliktu Ketleram.[4]
1561. gada 8. septembrī Rīgas pilsēta piekrita pāriet Sigismunda II pakļautībā. Oktobra vidū Rīgas pilsētas, Ordeņa un Rīgas arhibīskapa delegācijas ieradās Viļņā. Rīgas delegācija ierosināja, ka vispirms jāpanāk, lai Svētā Romas impērija atsakās no savām tiesībām pār Livoniju, kas tad varētu pāriet karaļa pakļautībā. Sigismunds II nebija saņēmis Polijas Sejma piekrišanu Livonijas pievienošanai, tāpēc sarunas veda Lietuvas lielkņazistes pārstāvji. 25. oktobrī lietuvieši iesniedz sagatavotā līguma tekstu, ar kuru Livonijai bija pāriet Sigismunda II pakļautībā. Pēc tā noteikumiem Rīgas arhibīskaps līdz mūža beigām saglabātu savus īpašumus un privilēģijas. Ketlers kļūtu par hercogu un Sigismunda II vasali. Rīgas pilsēta saglabātu savas brīvības un privilēģijas.[5] Rīgas pilsētas delegāti sāka kritizēt līguma neprecīzos un neskaidros formulējumus, kas neatbildēja uz pilsētai svarīgiem politiskajiem un ekonomiskajiem jautājumiem. Rīdzinieki piedāvāja, lai tikai Ordenis un arhibīskaps noslēdz līgumu ar Sigismundu II, kā Livonijas garīgie un politiskie vadītāji. Novembra beigās notika šķelšanās starp Ketleru un Livonijas ordeņa pārstāvjiem, kas vēlējās pēc iespējas ātrāk pāriet Sigismunda II pakļautībā.
28. novembrī Ketlers un Livonijas ordeņa delegāti zvērēja uzticību Sigismundam II un noslēdza Viļņas ūniju. Rīgas arhibīskaps uzticību zvērēja personīgi, nevis kā Rīgas kungs, jo Rīgas delegācija no zvēresta došanas atturējās, skaidrojot, ka vēl ir uzticīgi iepriekšējiem zvērestiem arhibīskapam un Ordenim. Tā kā Rīga atteicās zvērēt uzticību karalim, izveidojās Rīgas brīvpilsēta.
Livonijas pārstāvji vēlējās Padošanās līgumu noslēgt ne tikai ar Lietuvu, bet arī Poliju, kuras Sejms šādu ūniju vēl nebija apspriedis. Tāpēc līgumu slēdza Sigismunds II, kurš apņēmās vēlāk panākt Polijas piekrišanu ūnijai. Viņš arī apņēmās nodrošināt Svētās Romas impērijas piekrišanu ūnijas noslēgšanai. Ar atsevišķu Sigismunda Augusta privilēģiju valdnieks apsolīja saglabāt ticības brīvību protestantiem, neiejaukties esošajās muižnieku un tiesu tradīcijās un privilēģijās. Tas bija tipiski Lietuvas lielkņazistei, kas izplešot savu varu bijušās Kijivas Krievzemes zemēs, parasti apsolījās “veco nelauzt, jauno neieviest”. Dodoties prom no Viļņas, Sigismunds II Livonijas pārvaldi nodeva Radvilam Melnajam, uzticot viņam augstāko civilo varu.
Sarunu beigas un zvērestu došana Viļņā notika tādā steigā, ka oficiālais Padošanās akts (Pacta subiectionis) tika sagatavots vēlāk, un stājās spēkā 1562. gada 5. martā, kad Radvils Rīgā pasludināja Ketleru par hercogu, bet nākamajā dienā par Livonijas vietvaldi.[6]
Ūnijas līgums ietvēra Padošanās aktu (latīņu: Pacta subjectionis) par Livonijas padošanās noteikumiem un Sigismunda Augusta privilēģiju (latīņu: Privilegium Sigismundi Augusti), kas garantēja Kurzemei evaņģēliski-luteriskās baznīcas, vācu valodas un pašpārvaldes tiesības. Šo privilēģiju oriģināls gan nav saglabājies. Kurzeme un Zemgale tiesību ziņā tika pielīdzinātas Prūsijas hercogistei, izveidojot autonomas Kurzemes un Zemgales hercogistes un piešķirot to mantojuma lēnī pēdējam ordeņa meistaram Gothardam Ketleram. Pārējā Livonijas ordeņa teritorijā nodibināja Pārdaugavas Livonijas hercogisti, kas atradās personālūnijā ar Lietuvu un tās nākamajiem valdniekiem.
1562. gada 28. janvārī Nikolajs Radvils ieradās Rīgā, un mēģināja pārliecināt Rīgas pilsētu pievienoties Viļņas ūnijai. Pilsēta apsolīja to izdarīt pēc tam, kad ūniju būs apstiprinājis Polijas Sejms. 3. martā Ketlers atbrīvoja visus Ordeņa padotos no uzticības zvērestiem. Svinīgā ceremonijā 5. martā Ketlers Radvilam nodeva Ordeņa piļu atslēgas un zīmogus, Ordeņa brāļi novilka savas formas. Ketlers kļuva par Sigismunda II vasali, kļūstot par Kurzemes un Zemgales hercogu un Livonijas vietvaldi.
Grodņas ūnija (1566)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ūnija tika slēgta ar Sigismundu II kā Lietuvas lielkņazu. Viļņas ūnija ir pagaidu līgums, līdz brīdim, kad Polijas Sejms dos savu atbildi. Ja Polija atteiktos no kopīgas ūnijas ar Livoniju, tā pilnībā nonāku Lietuvas sastāvā. 1562. gada 22. novembrī sanāk Polijas Sejms, kas jautājumu par Livoniju neizskatīja. Livonijas karš turpinājās neveiksmīgi, un 1563. gada 15. februārī zaudēja Polocku. 1566. gadā Lietuva piedāvāja krieviem sadalīt Livoniju (atdot bijušo Tērbatas bīskapijas daļu), tomēr cars Ivans IV izlēma turpināt karu.[nepieciešama atsauce] 1566. gadā Lietuvas Sejms, balstoties uz 1561. gada Viļņas ūniju, nolēma izveidot Livonijas un Lietuvas kopvalsti. Ketleru atcēla no Livonijas vietvalža amata, kurā iecēla Janu Hodkeviču ar gandrīz neierobežotām militārās un civilās varas pilnvarām. Viņam arī jānodrošina tas, lai nākamais Livonijas landtāgs apstiprina lēmumu par pievienošanos Lietuvai.
1566. gada beigās Lietuvas Sejms vēlējās zināt par Hodkeviča paveikto, un 25. decembrī paziņoja, ka Pārdaugavas Livonijas hercogiste uz visiem laikiem ir iekļauta Lietuvas sastāvā. 26. decembrī Grodņas ūnija saņem oficiālu Sigismunda II apstiprinājumu. Pārdaugavas Livonija atzina Lietuvas valdnieka un viņa mantinieku varu, nosūtīja pārstāvjus uz Lietuvas Sejmu. Vienlaikus Livonija lūdza atzīt protestantu tiesības un vācu valodu valsts pārvaldē. Izveidoja Rīgas, Turaidas, Cēsu un Daugavpils novadus. Livonijas hercogistei piešķīra savu ģerboni — baltu grifu sarkanā laukā.
Pēc pievienošanas Polijas-Lietuvas kopvalstij (1569)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ļubļinas ūnija (1569)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Lietuvas grūtības Livonijas karā paātrināja Ļubļinas ūnijas noslēgšanu 1569. gadā. Ļubļinā bija ieradušies arī Livonijas pārstāvji. Lietuvieši uzskatīja, ka livoniešiem, kā Lietuvas daļai, zvērests ūnijai jādod kopā ar Lietuvas delegātiem. Poļi iebilda, uzstājot, ka Livonija ir atsevišķa province, kurai jākļūst par Polijas-Lietuvas kopvaldījumu. Livonijas pārstāvji deva atsevišķu zvērestu ūnijai 1569. gada 3. augustā. Pārdaugavas Livonijas hercogiste, tāpat kā Kurzemes un Zemgales hercogiste kļuva par Polijas-Lietuvas kopīpašumu taču Lietuvas augstmaņi turpināja uzstāt, ka Livonija pieder tikai Lietuvas lielkņazistei, nevēloties varu un ienākumus no jaunajām provincēm dalīt ar Poliju.
1572. gadā nomira Sigismunds II, 1579. gadā Jans Hodkevičs. Ieilgušās neskaidrības ar jauna karaļa vēlēšanām, un 1575. gadā ievēlētā Stefana Batorija aizņemtība ar nepaklausīgo Dancigu, noveda pie tā, ka poļu-lietuviešu karaspēks gandrīz pilnībā bija pametis Livoniju. Daugavgrīvā bija 160 kareivji, Viļakā 100, Rēzeknē un Ludzā pa 50, Limbažos 25.[7]
1580. gada 14. maijā Rīgas delegācija Viļņā iesniedza visu pilsētai piešķirto privilēģiju apkopojumu. 1581. gadā Rīga noslēdza Drohičinas līgumu, un 1581. gada 16. janvārī Grodņā pilsētas pārstāvji zvērēja uzticību karalim. Pēc Jamas Zapoļskas miera līguma noslēgšanas Krievijas karaspēks 1582. gada 28. februārī pameta Tērbatu. Lai pieņemtu Rīgas uzticības zvērestu, 1582. gada 12. martā Stefans Batorijs ieradās Rīgas pilī un apstiprināja jaunas Rīgas privilēģijas (Privilegium Stephaneum), kas uzskaitītas 58 paragrāfos.
Livonijas konstitūcijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Savus lēmumus Stefans Batorijs apstiprināja 1582. gada 4. decembrī izdotajās Livonijas konstitūcijās (Constitutiones Livoniae):
- Cēsīs atjaunoja Livonijas bīskapiju. Baznīcai jārūpējas par skolu celšanu.
- Rīgā un Livonijā tika saglabāta Augsburgas ticības apliecība.
- Cēsis, Tērbatā un Pērnavā izveidoja trīs kara apgabalus (prezidijus), kuru vadītāji (prezidenti) karā veda vietējos iedzīvotājus un muižniekus.
- Divreiz gadā Cēsīs bija jāsasauc zemes tiesa. Pilsētas saglabāja savas esošās tiesas.
- Pēc saskaņošanas ar karali, svarīgāko jautājumu apspriešanai bija jāsasauc Vidzemes landtāgs.
- Zemniekiem aizliedza nēsāt ieročus, izņemot medību laikā, vai ar sava kunga atļauju.[8]
1583. gadā Rīgā notika Vidzemes landtāgs. Georgs Radvils paziņoja, ka neuzskata par likumīgiem Hodkeviča lēmumus par zemes piešķiršanu muižniekiem (sākās īpašumu revīzijas). Cietokšņus un pilis pavēlēja nojaukt līdz pirmajam stāvam, lai kara gadījumā tās nevarētu izmantot ienaidnieks. Kalendāra nemieri Rīgā gandrīz izraisīja jaunu karu.
Poļu varas laiks pilsētai bija ekonomiski neizdevīgs. Samazinājās ostā ienākošo kuģu skaits, notika konflikti par dažādām muitas nodevām, nodokļiem un kontribūcijām. Pilsētas apkārtnē izvietotie kareivji nodarbojās ar laupīšanu. Iekšzemes muižnieki centās apiet Rīgas ostu, savām precēm izmantojot mazākas Vidzemes un Kurzemes ostas. 1584. gada 11. augustā Tērbatai piešķīra īpašas tiesības tirgoties ar Krieviju, kas samazināja preču plūsmu caur Rīgu.[9]
Karalis Livonijas zemes uzskatīja par jauniekarotu provinci, un nevēlējās atzīt ar Sigismundu II noslēgtos līgumus. Stefans Batorijs atbalstīja katoļu kontrreformāciju, lai nomierinātu un saliedētu valsti. Katoļu vajadzībām Rīga bija spiesta nodot Jēkaba baznīcu, un karalis nodibina jaunu katoļu Cēsu bīskapiju. Stefans Batorijs arī veica jaunu zemju pārdalīšanu. Gandrīz visas bijušo bīskapiju zemes kļuva par kroņa īpašumu, kuru sadalīja trīs daļās ar pārvaldes centriem Tērbatā, Alūksnē un Koknesē. Tikmēr bijušās Ordeņa zemes sadalīja lēņu zemēs, un izdalīja vietējiem vācu, kā arī poļu un lietuviešu muižniekiem.[10] Lēņos neizdalītajās zemēs izveidoja 26 stārastijas (Rīgas, Cēsu, Daugavgrīvas, Kokneses, Pērnavas, Vīlandes, Tērbatas, Neihauzenes, Alūksnes, Raunas, Kerepecas, Haseles, Oberpales, Rēzeknes, Laikas, Aizkraukles, Daugavpils, Siguldas, Tauras, Ērgļu, Cesvaines, Krimuldas, Turaidas, Limbažu, Suntažu, Gulbenes). Līdz Rīgas atstāšanai 2. maijā, karalis vēl piešķīra Magdeburgas tiesības Daugavpilij. Par vietvaldi Livonijā viņš atstāja Georgu Radvilu.
Sigismunda III ordinācijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1582. gadā Stefana Batorija sāktā zemju revīzija turpinājās līdz 1590. gadam, un to atsāka pēc Sigismunda III pieņemtās Otrās ordinācijas 1599. gadā. Tad arī atsākās zemju piešķiršana vācu muižniekiem, iepriekš tās ieguva Lietuvas un Polijas muižnieki, kas tagad kontrolēja gandrīz pusi Livonijas zemju. Vācu muižnieki naidīgi izturējās pret jauno varu – tā atņēma viņu zemes un spieda atteikties no protestantisma. Poļu-zviedru karš situāciju mainīja, Sigismundam III cenšoties nosargāt vācu muižniecības lojalitāti. Tas gan neizdevās un lielākā daļa vietējo muižnieku pārgāja zviedru protestantu pusē.[11]
Turpmākos konstitucionālos aktus ieviesa karaļa Sigismunda III varas laikā. 1587. gadā Varšavā notika Polijas-Lietuvas Sejms, kas sašķeļoties ievēlēja divus karaļus, taču virsroku guva Sigismunds III. Šajā Sejmā Livonijas un Rīgas pārstāvji sūdzējās par pieaugošo katoļu kontrreformāciju, par to, ka vietējiem vāciešiem nedeva vadošus amatus. 1589. gadā Sigismunds III izdeva Livonijas Pirmo ordināciju (Ordinatio Livoniae I). Ar tiem Livonijas hercogiste oficiāli kļuva par Polijas un Lietuvas kopīgu īpašumu. Pretēji vācu muižnieku (livoniešu) interesēm amatus un ienākumus vienādi sadalīja poļi un leiši.
Vēlākie notikumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Polijas-Lietuvas ūnijas kontrole bijušās Livonijas teritorijā turpmāk ieguva dažādas formas. Pārdaugavas Livonijas hercogiste un vēlākā Inflantijas vaivadija bija pilnībā iekļautas Polijas-Lietuvas kopvalsts sastāvā. Kurzemes un Zemgales hercogiste, izveidota kā lēnis Ketleru dinastijai, ar 1617. gada konstitūciju kļuva par hercoga vadītu muižnieku republiku, kamēr no Dānijas atpirktais Piltenes apgabals kļuva par autonomu vietējo muižnieku republiku, kas savas pastāvēšanas lielāko daļu pakļāvās tieši karalim.Pārējās bijušās Livonijas Konfederācijas daļas atradās Zviedrijas, Dānijas, Prūsijas hercogistes un Krievijas caristes kontrolē.
Zviedrijas iekarojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ziemeļu Septiņgadu kara laikā (1563.-1570.) Dānija zaudēja Ziemeļigaunijas zemes Zviedrijai, saglabājot kontroli pār Sāmsalu. Pēc dāņu-zviedru 1643.-45. gada kara, Zviedrija ieguva arī Sāmsalu.[12]
Katoliskā Sigismunda III konflikti ar Zviedrijas protestantu aristokrātiem noveda pie poļu-zviedru kara sākšanās. Lai nodrošinātos pret iespēju, ka Livonijas protestanti pārgāja Zviedrijas pusē, 1598. gadā Sigismunds III izdeva Livonijas Otro ordināciju (Ordinatio Livoniae II), kurā vācu muižniecībai piešķīra lielākas tiesības, tomēr tām nebija cerēto rezultātu. Tuvojoties zviedru armijai, Livonijas muižnieki pārgāja viņu pusē. 1601. gada maijā Cēsis notika Vidzemes landtāgs, kurā Livonijas muižnieki zvērēja uzticību Zviedrijai, taču Sigismunda III karaspēks sāka gūt uzvaras, un daudziem muižniekiem nācās bēgt. 1605. gadā zviedrus smagi sakāva Salaspils kaujā. Turpmākajos gados karš turpinājās ar mainīgām sekmēm, tika noslēgti vairāki pamieri. 1621. gada septembrī karalis Gustavs II Ādolfs ieņēma Rīgu, bet oktobrī Jelgavu. 1622. gadā zviedri zaudēja Jelgavu, bet iekaroja Valmieru. Zemes postīšana turpinājās līdz 1629. gada Altmarkas pamiera noslēgšanai. Lai arī zviedri uz neilgu laiku bija ieņēmuši Rēzekni un Daugavpili, tās palika Polijas-Lietuvas īpašumā. Livoniju sadalīja pa Pededzes un Aiviekstes upju līnijām. Altmarkas pamieru 1635. gadā pagarināja vēl uz 35 gadiem. Galīgo mieru un zemju sadalījumu apstiprināja 1660. gada Olivas miera līgums. Pēdējais Polijas-Lietuvas neveiksmīgais mēģinājums atgūt Rīgu un Livonijas ziemeļus notika 1700. gadā, kad tām uzbruka Augusts II Stiprais.
Katoļu reformācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Protestantisms ļoti strauji izplatījās Livonijas pilsētnieku un vācu muižnieku vidū. Katoļu garīdzniecība daudzviet, īpaši laukos, izzuda gandrīz pilnībā. Protestantu mācītāju trūkums noveda pie vēl neizzudušo tautas ticējumu un paražu nostiprināšanās. Zemnieku nevēlēšanās pieņemt luterismu noveda pie dažādām raganu prāvām. Kristietības panīkumu pastiprināja Livonijas karš.
Stefana Batorija valdīšanas laikā sākās Romas katoļu baznīcas varas atjaunošana. 1582. gada 7. aprīlī katoļiem atdeva Rīgas Jēkaba baznīcu. Bijušo Marijas Magdalēnas klosteri nodeva jezuītiem, kas tur atjaunoja sieviešu klosteri. Rīgas latviešu draudzei piešķīra Jāņa baznīcu. Līdz ar karali Rīgā ieradās vairāki jezuīti, viens no tiem bija Ērdmans Tolgsdorfs, kas aktīvi strādāja Rīgā un Valmierā. 1585. gadā Viļņā iespieda viņa iztulkoto katehismu latviešu valodā.
Jezuītu ziņojumi par situāciju Livonijā liecināja, ka zemnieki gandrīz neko nesaprotot no kristietības, joprojām ziedojot mājas dievībām un pielūdzot svētkokus. Lai piepildītu kara nopostīto Livoniju ar iedzīvotājiem, jezuīti atbalstīja idejas par Rietumeiropas katoļu kolonistu migrāciju. Jezuīti Rīgā un Tērbatā nodibināja skolas, drīz pastāvēja desmit katoļu draudzes. Jezuītu panākumus izskaidro arī tas, ka viņi mācījās latviešu un igauņu valodas, un varēja sazināties ar vietējiem zemniekiem. 17.gs. sākumā jezuīts Georgs Elgers tulkoja reliģiskus tekstus latviski.
Protestantiskās Rīgas un Tērbatas vietā par Livonijas jaunās katoļu bīskapijas sēdekli izraudzījās bijušo Livonijas ordeņa galvaspilsētu Cēsis. 1583. gada 3. decembrī Stefans Batorijs parakstīja aktu par Cēsu bīskapijas dibināšanu. 1585. gada 1. maijā Cēsu bīskapija parādījās Romas pāvesta bīskapiju sarakstā, tā formalizējot tās izveidošanu. Cēsu bīskapijai piešķīra Valmieras, Trikātas, Burtnieku, Mūjānu, Ropažu, Otepē muižas ar zemēm u.c. nekustamos īpašumus.[13] Pirmie divi Cēsu bīskapi mira ātri, un pirmais aktīvais Cēsu bīskaps bija Oto Šenkings.
Stefana Batorija pavēle par Gregora kalendāra ieviešanu Rīgā izraisīja Kalendāra nemierus, kas turpinās līdz 1589. gadam. Jezuītus padzina no pilsētas un Jēkaba baznīcas. Pēc tam, kad Polijas-Lietuvas Sejms draudēja Rīgai ar lielu soda naudu (60 000 ungāru dālderu), 1591. gada 26. aprīlī jezuītiem ļāva atgriezties pilsētā. Atsākās jezuītu skolas darbība, 1598. gadā nodibina semināru. Laukos ieviesa aizliegumus protestantiem sprediķot latviešu un igauņu valodās. Poļu-zviedru kara laikā Livoniju postīja bads un epidēmijas, daudzas draudzes zaudēja 50%—90% cilvēku, bet pamestās baznīcas tika izpostītas.[14]
1621. gadā zviedriem iekarojot Rīgu, Gustavs Ādolfs jezuītiem lika pamest pilsētu, bet jezuītu bibliotēku pavēlēja pārvest uz Upsālas Universitātes bibliotēku. Daļa no Rīgas padzīto jezuītu pārcēlās uz Jelgavu, un turpināja savu darbību Zemgalē. 1625. gadā zviedri lika jezuītiem pamest Cēsis, un viņi pārcēlās uz Daugavpili. Cēsu bīskapija faktiski beidza pastāvēt, lai arī formāli to likvidēja tikai 1799. gadā.
Daugavpilī jezuīti atjaunoja darbību, lai arī sākotnēji saskārās ar vietējās vācbaltiešu protestantu muižniecības pretestību. Tā kā ūnijas pārvaldē dominēja poļu valoda, vācu muižniekiem nācās to apgūt. Pēc 1629. gada, kad Polijas-Lietuvas varā palika tikai nelielā Inflantijas vaivadija, šeit dzīvojošo vācbaltiešu muižnieku dzimtu pārstāvji – Manteifeļi, Borhi, Līveni, Rēmeri, Tīzenhauzeni, Plāteri, Ungerni, Hilzeni, Krīdeneri, Zībergi pieņēma katolismu un poļu kultūru. Nostiprinājās poļu muižnieku dzimtas Šadurski, Sokolovski, Prušinski, Bujņicki. Muižnieki kļuva par katoļu baznīcas atbalstītājiem, finansējot jaunu dievnamu celtniecību.
Pāriešana katoļticībā vietējiem vācu muižniekiem pavēra ceļu uz augstiem amatiem. 1695. gadā Jans Andrejs Plāters kļuva par Inflantijas vaivadu. Pēc pāriešanas katoļticībā Borhu dzimtas pārstāvji ieņēma Ludzas stārasta amatu. 1764. gadā Sejms atļāva muižniekiem privātīpašumā pārņemt kādreiz lēnī piešķirtās muižas, tā vairojot Borhu, Plāteru un Korfu turību.
1694. gadā Inflantijā sāka darboties Dominikāņu ordenis, kurš Kurzemē darbojās jau kopš 1646. gada. Par viņu centru kļuva Pasiene. Dominikāņi nodibināja 12 misijas (Landskrona, Rundēni, Brodaiža, Raipole, Pilda, Pokumina, Eversmuiža, Brigi, Istra, Aizpūre, Nirza, Konecpole). 1700. gadā dominikāņi ieradās Aglonā, kur uzcēla baznīcu.[15] 18. gadsimta vidū Dagdā darbojās jezuīts Mihaēls Rots.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ «Vēstures atziņas un tēlojumi». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 7. jūlijā.
- ↑ «Vēstures atziņas un tēlojumi». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 7. jūlijā.
- ↑ «Latvijas Vēstures institūta žurnāls, Nr.1». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 3. februārī. Skatīts: 2019. gada 9. jūlijā.
- ↑ «Latvijas Vēstures institūta žurnāls, Nr.1». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 3. februārī. Skatīts: 2019. gada 9. jūlijā.
- ↑ «Latvijas Vēstures institūta žurnāls, Nr.4». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 3. februārī. Skatīts: 2019. gada 9. jūlijā.
- ↑ «Latvijas Vēstures institūta žurnāls, Nr.4». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 3. februārī. Skatīts: 2019. gada 9. jūlijā.
- ↑ «Leišu un poļu laikmets Livonijā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 12. augustā.
- ↑ «Leišu un poļu laikmets Livonijā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 12. augustā.
- ↑ «Feodālā Rīga». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 12. augustā.
- ↑ «Leišu un poļu laikmets Livonijā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 12. augustā.
- ↑ «The German Noble Recatholisation in Inflanty in 17th –18th century». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 17. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 19. augustā.
- ↑ «Swedish, Danish, Russian and Polish-Lithuanian wars for Estonia». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 17. augustā. Skatīts: 2019. gada 14. augustā.
- ↑ «Latgale». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 12. augustā.
- ↑ «Leišu un poļu laikmets Livonijā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 12. augustā.
- ↑ «Latgale». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 12. augustā.