Lobotomija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Dr. Valters Frīmans[1]

Lobotomija (cēlies no grieķu valodas lobos — "daiva", tome — "griezt") ir ķirurģiska vienas vai vairāku nervu šķiedru atdalīšana no smadzeņu pieres daivas kā smagu garīgu traucējumu ārstēšanas metode; var būt arī ķirurģiska kāda orgāna daivas izņemšana vai atdalīšana.[2] Savu popularitāti lobotomija ieguva psihoķirurģijas ēras uzplaukuma laikā 20.gs. 40.un 50.gados.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmie psihoķirurģijas mēģinājumi tika veikti jau 1888.gadā, kad šveiciešu psihiatrs Gotlībs Burkharts pirmoreiz mēģināja ārstēt garīgas saslimšanas, tiešā veidā ietekmējot smadzenes. 1888. un 1889.gadā dažāda veida smadzeņu operācijas tika veiktas 6 pacientiem, taču ārstu sabiedrības attieksme bija ļoti noraidoša. G. Burkharta pētījums tika turpmāko gadu laikā apskatīts dažu citu pētnieku darbos, taču būtiskais pavērsiena punkts notika 1935.gadā. Portugāļu neirologs Egašs Monišs izstrādāja jaunu tehniku smadzeņu operācijai, ko nodevēja par prefrontālo leikotomiju. Operācijas E. Moniša vadībā veica neiroķirurgs Pedru Almeida Lima. Lai gan sākotnēji atkal E. Monišs saskārās ar kolēģu pretdarbību, metode drīz vien kļuva arvien populāraka.[3] 1949.gadā Egašs Monišs kopā ar Valteru Hesu saņēma dalītu Nobela prēmiju fizioloģijā vai medicīnā. Prēmija Egašam Monišam tika piešķirta par “viņa leikotomijas terapeitiskā efekta pētījumiem dažādu psihožu ārstēšanā”.[4]

Psihoķirurģijas ērā lielākais lobotomijas aizstāvis bija amerikāņu ārsts Valters Frīmans. Viņš izgudroja transorbitālās lobotomijas tehniku, ar ķirurģisku instrumentu, pēc formas līdzīgu ledus cirtnim, caur acs spraugu un orbītu izņemot daļu no pieres daivas. Savas darbības laikā no 1935.-1967.gadam veica lobotomiju aptuveni 3400 pacientiem.[5]

Lobotomijas noriets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lobotomijas ēras noriets sākās ap 20.gs. 50.gadiem, kad tika atklāts torazīns kā efektīvs antipsihotisks preparāts un uzlabota elektrokonvulsīvās terapijas (zināmas arī kā elektrošoka terapijas) drošība.[6] Pēdējā lobotomijas operācija ASV tika veikta 1967.gadā — neirologs Valters Frīmans. PSRS lobotomiju aizliedza 1950.gadā, jo trūka zinātniska pamatojuma procedūras efektivitātei un nebija izstrādāti pēcoperācijas uzraudzības principi.[7] Mūsdienās Pasaules Veselības organizācija uzskata, ka piespiedu ārstēšana un psihoķirurģija nekad nav bijusi nepieciešama.[6]

Lobotomijas pielietojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lobotomijas operācijas tika veiktas pacientiem ar dažādām psihozēm. Bieži vien bez zinātniska pamatojuma tika izmantota situācijās, lai nomierinātu depresīvus, epileptiskus pacientus. 20.gs. 60. un 70.gados ASV vairāki neirologi aicināja veikt psihoķirurģiskas operācijas, to skaitā, lobotomiju, afroamerikāņu iedzīvotājiem, lai ierobežotu dumpjus un sacelšanas, kas izplatījās ASV teritorijā. Pacienti bieži vien kļuva apātiski, zaudēja interesi par ikdienas notikumiem, personīgo higiēnu.[8]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Lobotomija.». Skatīts: 2015. gada 11. oktobrī.
  2. Andrew M. Colman. A Dictionary of Psychology (3rd edition izd.). Oxford University Press, 2008. ISBN 978-0-19-953406-7.
  3. Kotowitzc, Zbigniew (2005). "Gottlieb Burckhardt and Egas Moniz – Two Beginnings of Psychosurgery.". Gesnerus (62): 77 – 101.
  4. «Egas Moniz – Facts». Nobel Media AB 2014. Skatīts: 2015. gada 11. oktobrī.
  5. Jack El-Hai, B.A. (2008). "Lessons of the first era of psychosurgery". Clinical Neurosurgery 55: 138-139.
  6. 6,0 6,1 Pasaules Veselības organizācijas mājaslapa. «Mental Health: unlocking the asylum doors.». Skatīts: 2015. gada 6. oktobrī.
  7. Collins, Brianne M.; Stam, Henderikus J. (2014). "A transnational perspective on psychosurgery: beyond Portugal and the United States.". Journal of the History of the Neurosciences (23): 335 – 354. doi:10.1080/0964704X.2013.862123.
  8. Breggin, Peter R. (1972). "The return of lobotomy and psychosurgery.". Congressional Record: 350-388.