Luajotē salas

Luajotē salas
	Îles Loyauté
	Salas savienojošs tilts Uveas atolā
	Luajotē salas Luajotē salas
Ģeogrāfija
Izvietojums	Koraļļu jūra
Koordinātas	21°04′S 167°21′E / 21.067°S 167.350°EKoordinātas: 21°04′S 167°21′E / 21.067°S 167.350°E
Platība	16 664 km²
Garums	660 km
Augstākais kalns	Rava; 138 m
Administrācija
	Francija
Aizjūras kopiena	Jaunkaledonija
Lielākā pilsēta	Vē
Demogrāfija
Iedzīvotāji	18 353 (2019)
Blīvums	9,3/km²
Pamatiedzīvotāji	kanaki, polinēzieši
	Luajotē salas Vikikrātuvē

Luajotē salas (franču: Îles Loyauté) ir Francijai piederošs nelielu salu arhipelāgs Klusajā okeānā, veido atsevišķu provinci Jaunkaledonijas aizjūras kopienas sastāvā.^[1] Salas apdzīvo melanēzieši un polinēzieši, to galvenā apdzīvotā vieta ir provinces administratīvais centrs Vē.

Ģeogrāfija

Arhipelāgs atrodas Koraļļu jūras austrumdaļā ap 100 km uz austrumiem no Jaunkaledonijas galvenās salas Grantēras. Stiepjas 660 km garumā pa zemūdens Luajotē grēdu no Petrī rifiem ziemeļrietumos līdz Volpolas salai dienvidaustrumos. Iekļauj apdzīvotās Lifū (1150 km², 9195 iedzīvotāji), Marē (657 km², 5757 iedzīvotāji), Tigas (10 km², 150 iedzīvotāji) salas un Uveas atolu (147 km², 3401 iedzīvotājs), kā arī vairākas neapdzīvotās salas un atolus. Salas zemas, pēs izcelsmes tās ir pacelti atoli. Augstākais paugurs ir Rava 138 m vjl Marē salā.

Salās valda tropu klimats ar karsto un mitro sezonu no novembra līdz martam un temperatūru 27—30 °C un vēso un sauso sezonu no jūnija līdz augustam ar atemperatūru ap 20—23 °C. Ainavā dominē tropiskie lietusmeži.

Vēsture

Vēl pirms eiropiešu ierašanās salās bija izveidojies jaukts melanēziešu un polinēziešu iedzīvotāju sastāvs, kas noteica arhipelāga kulturālo atšķirību no Jaunkaledonijas galvenās salas un bija tuvāka Polinēzijai. Pirmais no eiropiešiem salas 1793. gadā apmeklēja franču kontradmirālis Antuāns Brunī d'Antrkasto. Vēlākos gados garām kuģojošās ekspedīcijas piešķīra atsevišķajām salām nosaukumus, bet salu kopējais nosaukumus piešķirts pēc britu kapteiņa Džetro Dageta kuģa Loyalty, kas kuģoja dienvidjūrās 1789.—1790. gadā. Salu oficiālo atklāšanu piedēvē franču pētniekam Žilam Dimonam d'Irvilam, kurš veica salu izpēti 1827. gadā ar kuģi L'Astrolabe un apstiprināja to eksistenci.

19. gadsimta sākumā salas bija populāra pietura vaļu medniekiem krājumu papildināšanai, kā arī sandalkoka tirgotājiem. 1840. gados salās ieradās Londonas Misionāru biedrības misionāri, kas pievērsa saliniekus kristietībai. Vēlāk salās ieradās arī katoļu mosionāri no Francijas, kas noveda pie konfliktiem starp konfesijām, kas beidzās ar protestantu misiju piespiedu attiecību pārtaukšanu ar Londonu.

1864. gadā salas oficiāli tika pievienotas Francijai kā Jaunkaledonijas kolonijas daļa. Tā kā salās netika organizētas kolonistu apmetnes, to iedzīvotāji mazāk cieta no eiropiešu ievazātajām slimībām un izvairījās no strauja iedzīvotāju skaita krituma.

1868. gadā salās tika ieviesta rezervātu sistēma, kas saglabāja iezemiešu īpašumā to tradicionālās zemes. Ja Grantērā šīs sistēmas ieviešanas rezultātā kanaki zaudēja lielāko daļu savu zemju par labu kolonistiem, Luajotē salās šī sistēma palīdzēja saglabāt vietējas valodas un paražas — trīs no iezemiešu valodām mūsdienās tiek izmantotas kā skolu mācību valodas. Salās tika konfiscēta tikai neliela teritorija administratīvā centra Vē izbūvei.

Atsauces

↑ «Luajotē salas». Ģeogrāfijas vārdnīca Pasaules zemes un tautas. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1978. 439. lpp.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Luajotē salas.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)

[1] «Luajotē salas». Ģeogrāfijas vārdnīca Pasaules zemes un tautas. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1978. 439. lpp.

[1]